– Neizmantojiet slepenās durvis briesmīgu sodu izdomāšanai, – es ieteicu. – Tai jābūt labai vietai, uz kuru vienmēr varat doties, kad tas vajadzīgs. Es jums palīdzēšu uzvilkt mēteli. Māte jūs gaida.
Zēns nopūtās un uzmeta lūpu. – Es negribu pie viņas iet. Gribu palikt šeit un domāt par slepenajām durvīm.
– Varēsiet par tām domāt pa ceļam. Tā ir viena no labākajām slepeno durvju īpašībām. Tās varat atvērt jebkur un jebkurā laikā.
Vēlāk galma dāmas mēdza smieties par dofinu, slēpjoties aiz vēdekļiem, un ļauni teikt, ka viņš var visu dienu sist spieķi pret kāju un lūkoties tālumā. Toties es zināju, ka viņš būvē gaisa pilis.
Pusnakts sardze
Noskanēja pusnakts zvans, izraujot mani no miega.
Es vēl brīdi gulēju, cenšoties apjaust, kur atrodos, un nomākt bailes. Prātā joprojām trīsuļoja sapņa atblāzma. Es atvēru acis un noskumu, redzot netīro aizkaru, kas šķīra manu gultu no pārējām lielajā guļamistabā. Gurdeni piecēlusies, es izbīdīju no segas apakšas savas nabaga nosalušās pēdas, meklējot nakts apavus. Šķita, ka pagājis ilgs laiks, kopš manas pēdas bijušas siltas. Es katru nakti saritinājos kamolā kā pele, ievīstījusi pēdas krekla apmalē, un virs plānās segas uzklāju kleitu un apmetni, lai man būtu siltāk. Tā guļot, es lieliski varēju ātri apģērbties nakts vidū.
Ja es būtu zinājusi, ka mūķenes tiek pamodinātas pusnaktī, lai skaitītu lūgšanas, es droši vien izvēlētos trimdu. Man bija šķitis, ka mūķeņu dzīve ir laiskošanās un greznības pilna, ka viņām ir kalpotājas un nekas nav jādara, tikai laiku pa laikam jānoskaita rožukronis un jāpārmet krusts. Dzirdēju stāstus par mūķenēm, kurām ir klēpjsunīši, kuras rīko nakts viesības cellēs un slepus ieved klosterī mīļākos tīrās veļas kaudzēs.
Varbūt šādi notikumi risinājās citos klosteros, bet Žersīanbrī tā diemžēl nebija. Abate un pārējās vecākās mūķenes uztvēra noteikumus ārkārtīgi nopietni. Logi vienmēr bija aizslēģoti un aizbultēti, vārti aizslēgti ar divām atslēgām, bet sienas tik augstas, ka es kopš ierašanās abatijā nebiju redzējusi nevienu putnu vai mākoni. Te pavadītajās nedēļās nebiju manījusi nevienu citu, tikai mūķenes un laicīgās māsas – sievietes, kas ieradušās abatijā bez pūra, tāpēc nedrīkstēja dot pilno solījumu. Viņas ģērbās tāpat kā es – vienkāršā, tumšā kleitā ar priekšautu un smagām koka kurpēm, bet matus nosedza ar baltu cepurīti, no kuras pār muguru slīga plīvurs. Šīs māsas paveica lielāko daļu darba, kaut gan arī visām mūķenēm bija savi uzdevumi.
Pat kalpotājām nebija ļauts ienākt klosterī. Nanete gribēja kļūt par laicīgo māsu, lai varētu man pakalpot, bet māsa Terēze viņai paskaidroja, ka novicēm nedrīkst būt kalpotājas un Nanetei nāktos tīrīt cūku kūti vai darīt kaut ko tamlīdzīgu. Tāpēc Nanete atgriezās Kaznēvas muižā, gatava lūgties, lai mana māsa pierunā savu vīru, marķīzu de Teobonu, vērsties pie karaļa manā vārdā. Es zināju, ka tas būs bezjēdzīgi. Teobons bija pārāk tukls un slinks, lai dotos uz Versaļu, un karalis nekad neizpildīja to augstmaņu lūgumus, kas deva priekšroku dzīvei savās muižās, nevis pievienojās aizrautīgajam galma dzīves virpulim. “Es viņu nepazīstu,” karalis mēdza teikt un nevērīgi nomest vēstuli.
Es drīkstēju satikt Naneti, pirms viņa devās projām, bet mūs šķīra tik biezs dzelzs režģis, ka varējām saskarties tikai ar pirkstgaliem.
– Viņas neļauj man palikt pie jums! – Nanete raudādama teica. – Man, kas jūs pieskatījusi, kopš bijāt pavisam sīciņa!
– Neraudi, Nanete, – es lūdzu. – Varu apliecināt, ka tu negribētu palikt šeit ieslodzīta kopā ar mani. Ēdiens ir atbaidošs.
– Konfektīt, man nepatīk pamest jūs šeit vienu.
– Tev nav citas iespējas, – es atgādināju. – Vairāk laba panāksi, mudinot manu svaini piecelt resno pakaļu un man palīdzēt, nevis tīrot cūku kūti.
Kopš Nanetes aizbraukšanas es nesaņēmu nekādas ziņas. Māsa Emanuēla baudpilnā balsī man paskaidroja, ka mūķenēm nav ļauts lasīt vēstules.
Vienmuļo ikdienu reizēm pārtrauca tikai priesteris, kurš ieradās reizi mēnesī, lai uzklausītu grēksūdzes un noturētu dievkalpojumu. Un to nevar uzskatīt par tikšanos ar vīrieti. Pat tad, ja priesteri uztver kā vīrieti – un es to nespēju –, es nekad viņu neredzēju. Viņš bija tikai ēna, sviedru smaka, murmināšana un ņurdēšana. Un kādus grēkus gan es varēju izsūdzēt, ieslēgta kopā ar vecām sievietēm? Vēlmi, kaut ēdiens būtu labāks? Vēlmi, kaut mani gultā sildītu vīrietis? Es varēju atzīties, ka vairākas reizes esmu modusies no tā, ka mans augums savilcies kaisles krampjos, un sapņos es redzēju Šarlu…
– Ko tikai es neatdotu, lai redzētu vīrieti! – es kādu rītu iesaucos, kopā ar pārējām novicēm slaucīdama un tīrīdama guļamistabu. – Vēlams, jaunu un pievilcīgu, bet derētu jebkāds!
Novices bailīgi iesmējās.
– Ak vai, tā nedrīkst runāt! – Māsa Irēna palūkojās pār plecu.
– Miesnieks rudenī nāk nokaut cūkas, – sacīja māsa Džuljeta. – Bet mums visām jāpaliek savās cellēs, līdz viņš aiziet. Tas ir briesmīgi; mēs dzirdam tikai cūku kviecienus. Mums viņa ciemošanās riebjas.
– Dažreiz bīskaps atsūta strādnieku, lai tas salabotu laika gaitā salūzušās lietas, – ierunājās Paula, novice ar vasarraibumiem un rudām uzacīm. – Bet viņš atnāk tikai tad, kad mēs visas esam baznīcā, un viņam jāpabeidz darbs pirms mūsu atgriešanās. Sardze noskandina zvanu, lai mēs zinātu, ka nedrīkstam ienākt klosterī.
– Pagājis ilgs laiks, kopš šeit kaut ko laboja, – teica māsa Olīvija, glīta, jauna sieviete ar ovālu seju un gludu ādu; viņa atgādināja kādu svēto gleznā. Viņa jau grasījās teikt vēl kaut ko, bet istabā ienāca Emanuēla un sodīja mūs visas par runāšanu bez iemesla.
Noviču bija pavisam nedaudz, sākot no Olīvijas, kas laikam vēl nebija sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu, un beidzot ar mazo Mildredu, kam bija tikai divpadsmit. Mēs visas gulējām vienā garā istabā, un audekla aizkari sadalīja šo telpu tā, ka veidojās kaut kas līdzīgs cellēm. Pusnakts zvana skaņas pamazām izgaisa, un es dzirdēju, kā izstaipās un žāvājas meitenes man blakus. Emanuēla piecēlās kājās, un viņas ceļi nokrakšķēja.
Es steigšus apģērbos, ievīstīdamās smagajā apmetnī. Mans deguns atgādināja lāsteku, un roku ādu klāja zili plankumi. Emanuēla ielūkojās aiz mana aizkara, sarauca pieri un aicinoši pamāja. Es nekavējoties gāju pie viņas, zinot, ka pat niecīgākā nepakļaušanās tiks pazemojoši sodīta.
Pārējās novices jau bija sastājušās rindā un nolaidušas skatienu, slēpjot plaukstas piedurknēs, lai sasildītos. Es ātri ieņēmu savu vietu. Mēs kopā virzījāmies pa gaiteni un lejup pa nakts kāpnēm līdz baznīcai. Vienīgo skaņu radīja apavu švīkstoņa uz akmens grīdas un rožukroņa krellīšu klabēšana. Viss bija melns un drūms, un vienīgo gaismu deva neliels lākturis, kas dega vienā guļamistabas galā. Tas uz brīdi apspīdēja katru melno tērpu un balto plīvuru, pirms novices ieslīdēja ēnā.
Manas domas, kā vienmēr, pievērsās galmam. Versaļā es dzertu šampanieti un pastaigātos dārzā rožsārtu papīra lākturu gaismā, klausoties mūziku, ko spēlētu garāmslīdošā gondolā izvietojies orķestris. Es balstītos uz kāda vīrieša satīnā