– Alij, – viņš pacietīgi iesāka, – es patiešām nezinu… – Piepeši viņš apklusa, jo bija atcerējies, ko sieva sacījusi reiz, pirms daudziem gadiem. Kad Kolinam bija apmēram četri gadi, viņa teica: “Domāju, ka viņš mums sagādās gudrus un skaistus mazbērnus.” Ņemot vērā puisēna vecumu, tie bija visai savādi vārdi, tālab palika atmiņā.
– Mazbērni, – viņš nočukstēja. Kad Alija viņam silti uzsmaidīja, bija skaidrs, ka tā ir pareizā atbilde. Tomēr viņš joprojām nesaprata. – Vai tu saki, ka tevi vairs pārāk neinteresē kļūšana par grāfieni?
– Protams, ka ne! Ja mana ģimene patiešām domā, ka esmu tik sekla, lai to vēlētos… – Likās, ka viņa nespēj atrast pareizos vārdus, lai aprakstītu, cik slikti tas liek viņai justies.
Perigrins ērtāk iekārtojās krēslā. – Cik ilgi tu jau plāno šo… šo lietu? Un kas tieši tas ir?
– Kopš dienas, kad piedzima Eleonoras Šovas pirmais mazbērns, – Alija attrauca. Kā enerģijas lādiņu saņēmusi, viņa piecēlās kājās. – Katrai sievietei šajā pilsētā ir mazbērni! Bija skaidrs, ko viņa vēlējās pateikt. Ne jau katrai sievietei, bet gandrīz katrai, kurai ir pieauguši bērni, turklāt šīs sievietes nāca no septiņām pilsētas dibinātāju dzimtām. Un viņām bija mazbērni.
– Elijai Šovai jau ir trīs mazbērni. Un viņas jaunākā meita Sāra ir gaidībās! Viņa ir precējusies tikai dažus mēnešus. Tad vēl Helēna Konora. Dvīņi! Un viņas vedekla nosauca bērnus vecvecāku vārdos!
Alija bija gara auguma sieviete, turklāt miesās padevusies – šī viņas fiziskā īpatnība vīram allaž bija patikusi –, bet varēja kļūt visai biedējoša, kad izslējās pilnā augumā.
– Visām viņām ir mazbērniņi, kurus lutināt un dievināt, – Alija turpināja gausties. – Helēnai ir tikai viens bērns, bet divi mazbērni! Un būs vēl. Bet kas ir man? Pieci bērni un ne mazākās cerības uz mazbērniem.
– Ariela droši vien apprecēsies ar to vīrieti. To Frenku Tīsenu, – Perigrins rimti sacīja. Viņam nebija ne jausmas, ka sievu nomāc šādas problēmas. Viņš ticēja, ka dzīvē notiek tas, kam jānotiek, un vislabāk ir ļaut, lai daba pati visu nosaka.
– Mūsu meita vēl nav beigusi rezidentūru. – Alija pašāva rokas gaisā. – Vai tiešām tu domā, ka tad, kad tas beidzot būs noticis, viņa uzreiz metīsies mātes pienākumu jūrā?
– Viņa varētu…
Alija nikni paraudzījās uz vīru. – Vai tiešām tev šķiet, ka es neesmu ar viņu par to runājusi? Vai tu domā, ka mums nav bijis mātes un meitas sarunu par viņas iespējamajiem bērniem? Runa ir par viņas olšūnu vecumu, par to, cik vecs ir vīrietis, ar kuru viņa precēsies. Tā tas ir. Frenks ir… laikam trešais vīrietis, ar kuru viņai bijušas nopietnas attiecības.
Lai arī sejas izteiksme palika nemainīgi mierīga, tomēr klusībā Perigrins nozvērējās pēc iespējas ātrāk piezvanīt meitai un pateikt, ka mīl viņu tādu, kāda viņa ir.
– Un mūsu puikas… – Alija turpināja. – Lenijs neapprecēsies nekad. Viņam patīk… man pat domāt negribas par to, ar ko viņš tur nodarbojas. Perijam vislabāk patīk vienkārši sēdēt, nedarīt neko un ļaut, lai sievietes padara pašas sevi par muļķēm, jo viņam ir glīta seja. Šo prieku viņš nemainīs pret kādu vienu sievieti, kura turklāt vēl gaidīs, lai viņš palīdz mājas darbos.
Perigrinam likās, ka viņa mājā rit dažādas dzīves, par kurām viņam nav ne mazākās jausmas. Un tas viņu fascinēja.
– Šeimuss? – viņš vaicāja.
– Vai esi redzējis viņu ejam uz satikšanos ar meiteni? Kaut vai tikai vienu reizi?
– Nē. Neesmu vis, – Perigrins atbildēja. Tomēr jāteic, ka viņš nemaz nebija par kaut ko tādu iedomājies. Viņš zināja, ka reizēm karsējmeitenes Šeimusu izmanto par piramīdas centra balstu. Un tas nozīmēja, ka piecas piemīlīgas meitenes īsos bruncīšos rāpās pa viņa augumu augšup. Taču Perigrins ne reizi nebija dzirdējis, ka Šeimuss būtu kaut ko sacījis par šo triku. Un kaut ko baudkāru jau nu pavisam ne.
– Tātad atliek Kolins, – teica Perigrins. Kad sievas seja no satraukuma kļuva gluži sarkana, viņš saprata, ka trāpījis pašā sāpīgākajā vietā.
Alija apsēdās un pieklusināja balsi. – Šim puikam ir trīsdesmit gadu.
– Viņam ir Džīna. – Tā kā Alija cieši paraudzījās uz vīru, viņš turpināja: – Vai tad tu nedomā, ka viņš apprecēsies ar Džīnu?
– Apprecēsies un pēc tam izšķirsies, – Alija noteica.
Perigrina mute no pārsteiguma pavērās. – Un man likās, ka tev Džīna patīk.
– Es viņu mīlu gandrīz tikpat, cik pašas meitu. Priecājos par katru minūti, ko esam pavadījušas divatā. Iepirkšanās kopā ar viņu ir īsta izklaide. Bet viņa nav īstā Kolinam.
– Vai tev neliekas, ka to viņam vajadzētu izlemt pašam? – Kad sieva neko neatbildēja, Perigrins cieši paraudzījās uz viņu. Šķita, ka viņas acis pūlas kaut ko pateikt. “Kā gan viss tikko dzirdētais saistās kopā?” misters Freizers prātoja. Un piepeši viņš saprata. – Ja reiz tu vairs neraizējies par to grāfienes lietu… tad jau Džemmu tu nolīgi Kolina dēļ? Visa šī jezga, to veco dokumentu pirkšana, viesu namiņa pārbūve, pētnieces nolīgšana… Viss Kolina dēļ? Tā ir, ja?
Alijas skatiens liecināja, ka vīrs ir patiešām gudrs, ja reiz visu beidzot ir sapratis. – Mūsu dēls savus šerifa pienākumus uztver ārkārtīgi nopietni. Un viņš neizvēlēsies sievieti, kura dzīvo viņa jurisdikcijā. Vai esmu tev stāstījusi, kā reiz gaidīju Kolinu mašīnā, un Doloresa Kostasa parādījās sava nama durvīs, tērpusies sārtā negližē?
“Vismaz piecpadsmit reižu,” nodomāja Peregrīns, tomēr neko neteica. Viņš bija par to pavaicājis arī Kolinam, bet dēls tikai nosmējās. Šī sieviete bija vientuļā māte, viņas trīs gadus vecajai meitiņai naktī sacēlās augsta temperatūra. Un viņa uz lieveņa iznāca, ģērbusies pidžamā un rītakleitā, kuru mazā apvēmusi. Perigrins gan sprieda, ka patiesība atradās kaut kur pa vidu abiem šiem stāstiem. Viņš daudzkārt bija redzējis, kā sievietes mēģina koķetēt ar Kolinu, tikai viņu pūliņiem nebija rezultātu. Viņš tās gluži vienkārši likās neievērojam. Kolins uzskatīja visus Edilīnas iedzīvotājus par aizbilstamajiem. Viņam ne prātā nenāktu ielaisties dēkā ar kādu, par kuru darba dēļ jāuzņemas rūpes.
“Un tieši tālab Džīna ir tik lieliski piemērota Kolinam,” nodomāja Perigrins. Viņa darbs Edilīnā nav saistīts ar noteiktām stundām. Viņu var izsaukt jebkurā brīdī, jebkāda iemesla dēļ. Sniega vētras laikā nogādāt ārstu pie kādas grūtnieces, atrast apkārtnes mežos apmaldījušos cilvēkus vai notvert traku suni. Normāla sieva būtu nelaimīga, ja viņas vīrs tik ilgu laiku pavadītu ārpus mājām, bet Džīnai ir plaukstoša karjera. Viņa pati būs pārāk aizņemta, lai vēl arī raizētos, ka vīrs nav atgriezies mājās precīzi sešos vakarā.
– Vai tu zini, ko izdarīja Kolins? – Alija vaicāja.
– Diezin vai man par to ir kaut mazākais priekšstats.
– Viņš nopirka Ljūka Konora māju.
– To, kuru Ljūks rekonstruēja?
– Jā.
– Skaista