– Viņa sieva, – es piebilstu, – patlaban ir ieslodzīta Salpetrjēras cietumā.
– Vai arī viņa bija iesaistīta noziegumā? – jautā Roza Bertēna.
Es paceļu rokas un atbildu:
– To neviens nezina.
Mēs ejam pie nākamās figūras, un es stāstu par slavenu viltotāju, kas pārdevis mākslas darbus, kurus it kā radījis diženais itāliešu meistars Leonardo da Vinči. Divdesmit gadus viņš krāpa turīgus muižniekus, piegādājot gleznas viņiem uz mājām un saņemot naudu – divus, trīs un dažreiz pat četrus tūkstošus livru par katru. Anrī aizrāda, ka šim viltniekam nevajadzēja atdarināt vienu no izcilākajiem māksliniekiem un zinātniekiem pasaulē.
– Tātad jūs esat šī cilvēka darbu cienītājs? – karalis vaicā.
Anrī pamāj.
– Esmu gan.
– Pirms daudziem gadiem es redzēju “Vitrūvija cilvēka” reprodukciju, – karalis stāsta. – Tā bija apburoša.
– Kas ir “Vitrūvija cilvēks”? – Marija Antuanete interesējas.
Karalis palūkojas uz Anrī, ļaujot sniegt atbildi.
– Uzzīmēts cilvēks. Perfekti proporcionāls. Savā darbā da Vinči izmantoja romiešu arhitekta Vitrūvija pierakstus. Senais zinātnieks nonācis pie secinājuma, ka teju visu cilvēku ķermeņu proporcijas ir līdzīgas.
– Vai varat pateikt piemēru? – karaliene vaicā.
Anrī pasmaida.
– Protams, Jūsu Majestāte. Vitrūvijs atklāja, ka cilvēka auss garums ir viena trešdaļa no sejas garuma un pēdas garums ir viena sestā daļa no auguma. Bērnībā man lika izmērīt attālumu no galvvidus līdz grīdai un iegūto rezultātu izdalīt ar attālumu no nabas līdz grīdai. Es ieguvu tādu pašu skaitli, pie kāda nonāk gandrīz ikviens. Viens, komats, sešsimt astoņpadsmit.
Marija Antuanete pagriežas pret vīru.
– Vai jūs kaut ko tādu esat darījis? Un tā ir taisnība? Vai ieguvāt tādu pašu skaitli?
– Jaunībā. – Karalis palūkojas uz savu palielo vēderu.
– Neesmu pārliecināts, ka tagad būtu tāpat.
– Es gribu izmēģināt! – Marija Antuanete paziņo. – Tiklīdz būsim mājās. – Viņa atkal paraugās uz viltotāja vaska figūru. – Te ir tik aizraujoši, – viņa klusi piebilst.
– Vai šos zagļus un slepkavas taisījāt jūs? – karalis satraukti vaicā.
– Jā, bet modelis ne vienmēr bija pats cilvēks.
– Viņi ir ļoti… – Valdnieks meklē īsto vārdu.
– Reāli, – karaliene saka.
Mēs ejam no vienas ekspozīcijas pie nākamās, un es stāstu par katru figūru. Te ir vīri, kuru vārdi kļuvuši par sinonīmiem slepkavam, un tādi, kuru sejas pazīst uzreiz. Kad mēs izejam no Slavenāko zagļu alas, Marija Terēze noprasa:
– Vai bija interesanti?
– Jā… – Karalis jokodamies nodrebinās. – Taču tikai uz dažām minūtēm.
Es vedu viesus pie Ruso figūras un stāstu par savu māti, kura neskaitāmas naktis pavadījusi, gatavojot ēdienu šveiciešu filozofam.
– Sakiet, – ierunājas karalis, – vai šis cilvēks bija tikpat spožs kā viņa darbi?
Visi pagriežas pret mani, un es pamanu, ka Anrī aiztur elpu.
– Ievērojamāka cilvēka nav bijis, – es atbildu. – Izņemot, protams, Jūsu Majestāti.
Karalis plati pasmaida, un karaliene pienāk man tik tuvu klāt, ka es saožu viņas jasmīnu parfīma aromātu.
– Vai viņš tiešām ģērbās kā armēnis? – Marija Antuanete vaicā.
– Vestēs un kaftanos. – Es noklusēju, ka reizēm Ruso valkāja arī kažokādas cepuri. – Un viņam ļoti garšoja manas mātes vārītās nūdeles ar sieru un sīpoliem.
– Nūdeles ar sieru un sīpoliem, – Marija Antuanete atkārto, un es prātoju, kad viņa pēdējo reizi ēdusi kādu dzimtenes maltīti. – Es arī labprāt tās nobaudītu.
Manai mātei aizraujas elpa, un tad viņa savā vislabākajā franču valodā saka:
– Iespēju gatavot Jūsu Majestātei es uzskatītu par lielu godu.
– Jūs taču saprotat, ka šeit mēs nedrīkstam ēst, – karalis atgādina ar nožēlu balsī.
Bet mana māte jau purina galvu. – Tās taču varēsiet paņemt līdzi.
Es palūkojos uz Kurtisu, un mēs abi nespējam noticēt, ka tas notiek ar mums. Nav grūti barot filozofus, bet piegādāt pārtiku valdnieku ģimenei… Tagad uz mūsu salonu plūdīs apmeklētāju straumes! Dienām, varbūt pat nedēļām ilgi. Pēc hercogienes de Poliņakas vizītes šņaucamās tabakas veikalā Svētā Onorē ielā īpašniekam uz mēnesi vajadzēja algot papildu darbaspēku. Mana māte aizsteidzas vārīt nūdeles, un es uzsmaidu Rozai, kura organizēja šo pasākumu. Tad pievedu karalisko ģimeni pie pēdējās ekspozīcijas. To klāj balti palagi. Kad Kurtiss tos norauj, Roza ar plaukstu aizsedz muti. Klienti allaž jūtas šokēti, kad ierauga paši sevi, un es neesmu izskaistinājusi neko. Viņa ir tiešām kupla miesās, ar dubultzodu un apaļām ačtelēm. Turpretī lūpas viņai ir apburošas un tērps ir piemērots Versaļas zālēm. Mūsu ekspozīcijā viņa atrodas ģērbistabā līdzās karalienei, kura lūkojas spogulī un kurai uzvilkts smags lina krekls, ko rīt nomainīs caurspīdīgs, dūmakains naktskrekls. Rozai rokās ir smags žurnāls ar audumu paraugiem, no kuriem karaliene katru rītu izvēlas sev tērpu.
Marija Antuanete bijīgi pieiet savai figūrai. Atšķirībā no iepriekšējām, kam ķermeņi taisīti no zirgu astriem, šī ir tikai no vaska – gan Hābsburgiem raksturīgā lūpu līnija, gan krāsotie kāju nagi.
– Šo taisījāt jūs? – karaliene vaicā.
Jau atkal Anrī nervozē, taču nav nekā, par ko man vajadzētu kaunēties.
– Jā, – es atzīstu.
– Un kurš to izdomāja? – karalis tincina.
– Es. – Mana atbilde izskan, iekams Kurtiss paguvis kaut ko pateikt. – Vēlējos parādīt Viņas Majestāti tādu, kāda viņa patiesībā ir, gracioza un skaista pat tad, ja vēl nav uzvilkusi savu franču tērpu.
– Man tas šķiet nepiedienīgi, – ierunājas karaļpāra meita. Marija Antuanete gan pasmaida.
– Te nav nekā nepiedienīga, – valdnieks aizrāda. – Karalienes augums ir piesegts, un ģērbšanās ir dzīves sastāvdaļa.
– Un kājas? – Marija Terēze uzmet lūpu. Šāda poza nav glīta nevienam bērnam, bet viņai jo īpaši. Rokas iespiedusi sānos, viņa jūt pienākumu piebilst: – Kampāna kundze apgalvo…
– Viss ir kārtībā, – nepacietīgi attrauc karaliene. – Doktor Kurtis, Grosholcas jaunkundz, jums ir izcils muzejs.
Tēvocis aizved viesus līdz pēdējam mūsu ekskursijas pieturpunktam.
– Antikvariāts, – viņš paziņo, un abas princeses priecīgi sasit plaukstas. Lielajos plauktos ir saliktas miniatūras vaska kopijas no visām figūrām mūsu ekspozīcijās, arī karaļi un prinči, mājas un teātri. Augstākajos plauktos ir pieaugušo figūras.