Lisila pievēršas man.
– Un jūs, Marij? Kā domājat jūs?
Ikviens palūkojas uz mani. Taču tas, ko es domāju, un tas, ko grasos teikt, ir divas dažādas lietas. Tēvocis velta man brīdinošu skatienu.
– Manuprāt, es daudz labāk protu izvērtēt mākslu, nevis politiku.
– Muļķības! – Lisila iesaucas un sažņaudz pirkstus dūrēs. Smieklīgs žests tikai miniatūrai sievietei. – Māksla ir politika, – viņa paziņo. – Jūsu muzejs ir pilns ar politiskām figūrām. Bendžamins Franklins. Ruso. Kāpēc tās taisīt, ja šie cilvēki nešķiet svarīgi?
– Es zinu, kas ir svarīgi citiem cilvēkiem, – piesardzīgi atbildu. – Mūsu salons atspoguļo viņu vēlmi izklaidēties.
– Ak, – strauji iejaucas mans tēvocis. – Desiņas un kāposti!
Māte ar ēdieniem piekrautu paplāti parādās tieši laikā. Kad es ceļos viņai palīdzēt, pie durvīm kāds pieklauvē. Es steidzos atvērt. Aiz tām stāv cilvēks zilajā karaļa livrejā. “Ak Dievs, vai Roza Bertēna turējusi savu solījumu? Vai viņa pārliecinājusi karalieni apmeklēt mūsu salonu?”
– Vai mesjē Kurtiss ir mājās?
– Jā, – es attraucu un vedinu viņu augšup pa kāpnēm: – Lūdzu, nāciet!
Kad esam salonā, galminieks nokremšļojas, lai visi viņu dzirdētu.
– No Viņu Majestātēm karaļa Luija Sešpadsmitā un karalienes Marijas Antuanetes. – Tēvocis pieceļas, un galminieks ar pārspīlēti svinīgu žestu pasniedz viņam vēstuli.
Tēvocis to atdod man.
– Gods atvērt pienākas tev.
Tik labu papīru es savā mūžā vēl neesmu redzējusi, turklāt uz tā ir karaļa zīmogs. Es drebu un tik tikko spēju atlauzt sacietējušo vasku.
– Viņi vēlas ierasties, – es bez elpas izdvešu. – Viņi janvārī vēlas apmeklēt mūsu salonu! – Es paceļu galvu. Telpā valda bezdibenīgs klusums.
Pirmais to lauž hercogs.
– Kas tad nu? Austrietei Versaļā aptrūcies izpriecu?
– Paldies, – es saku galminiekam, un tēvocis viņam bagātīgi atlīdzina, lai nekas no tā, ko esam runājuši zem šī jumta, nenonāktu pilī. Tiklīdz viņš ir prom, visi sāk runāt reizē.
– Mums jābūt šeit, kad viņi ieradīsies! – teic Kamils. – Jāpieprasa karalim…
– Un jāpavēsta viņam, ko viņa tauta patiesībā domā! – Lisila piebilst.
– Vai gribat iznīcināt Kurtisu un viņa salonu? – Anrī vaicā.
Kamils kaunīgi palūkojas uz manu tēvoci.
– Varbūt mēs v-varētu iesniegt viņam lūgumrakstu.
– Viņš tādus saņem dučiem, – Anrī atgādina. – Ar tiem varētu nolīmēt Versaļas sienas. Gribat, lai jūs sadzird? Kļūstiet par Ģenerālštatu deputātu!
Hercogs nosprauslājas savā brendijā. Tikmēr mana māte viņam liek šķīvī krietnu kāpostu porciju.
– Karalis neklausīsies, iekams tauta nebūs sacēlusies.
– Iespējams, – Kurtiss piekrīt, – taču šī nav piemērota vieta tādam pasākumam.
Maltīte paiet klusumā. Kad visi jau dodas prom un hercogs ir tik ļoti piedzēries, ka viņam vajadzīgi palīgi, lai tiktu lejā pa kāpnēm, Anrī paved nostāk tēvoci un mani. Mēs nostājamies loga nišā līdzās plāksnītei ar di Barī kundzes vārdu.
– Vai jūs zināt, kad karaliskā ģimene plāno ierasties? – Anrī vaicā.
– Jā, – es atbildu. – Pēc Jaungada svinībām.
Viņa acis pauž satraukumu. Tajās nav ne miņas no laipnā smaida, kādu viņš parasti man velta.
– Pilnīgi iespējams, ka šī vizīte nenesīs jums gaidīto slavu.
– Tā ir karaliene, – es iebilstu.
– Kura iesaistīta pusducī skandālu. Šis nav vienīgais salons, kurā tiek apspriestas pārmaiņas. Tādu vīru kā Robespjērs un Kamils Parīzē netrūkst.
Es paskatos uz Kurtisu. Viņš nekad nav nēsājis parūku, un viņa mati vakara apgaismojumā ieguvuši vara nokrāsu. Lai arī vairāk nekā piecdesmit gadus vecs, viņš joprojām ir pievilcīgs.
– Tas ir apspriešanas vērts, – viņš saka.
– No tā var gūt tikai labumu! – es paziņoju, nespēdama noticēt, ka to apgalvo mans tēvocis, cilvēks, kuraprāt, slava ir pats svarīgākais uzņēmuma veiksmes dzinulis. Es visu gadu esmu strādājusi, lai sasniegtu šo mērķi. – Visi grib redzēt to pašu, ko ir redzējusi karaliene. Kuru interesē briljantu kaklarotas lieta? Ir taču vienalga, vai viņa tiešām pasūtinājusi dārglietas par diviem miljoniem livru, vai ne?
– Varbūt tautai nav vienalga, – Anrī noteic. Viņš apsver katru vārdu, it kā veiktu kādu eksperimentu. Pirms pieciem gadiem viņš ar brāli palaida pirmo ūdeņraža balonu un pēc tam ieguldīja daudz pūļu, lai pierādītu Franklina teorijas par elektrību. Atšķirībā no mana tēvoča Anrī vispirms ir zinātnieks un tikai pēc tam izpriecu organizētājs. – Ir tāda slava, kuras dēļ nav vērts riskēt.
Manā uztverē tās ir absolūtas muļķības.
– Ne katram patīk karaliene, – es saku, – bet visi viņu vienmēr cienīs.
Trešā nodaļa
[Mēs aiznesām kardinālam] slaveno kaklarotu. Viņš teica, ka Viņas Majestāte karaliene iegādāsies dārglietu, un parādīja, ka mūsu akceptēto piedāvājumu ir parakstījusi pati Francijas Marija
Antuanete.
Es esmu uztaisījusi dučiem slavenu vīriešu un sieviešu figūru, taču Rozas Bertēnas tēls ir īpašs. Viņa ietraucas salona priekštelpā, un pa pēdām viņai seko vairākas kalpotājas. Katrai rokā ir divi grozi ar zīdu, mežģīnēm un caurspīdīgām lentēm, lai rotātu saimnieces vaska figūru. Kurtiss sūta jaunās sievietes darbnīcas dziļumā, bet es vedu Rozu uz muzeja pirmo zāli.
– Cik tā pilna! – viņa noteic, un es balsī saklausu pārsteigumu.
– Mums darbā veicas, – es atbildu. – Šurp nāk tūristi no visas Eiropas.
Pētot eksponātus, viņas acis pievēršas augstajiem, velvētajiem griestiem. Vaska figūru salons aizņem desmit no vienpadsmit graciozi proporcionālām zālēm mūsu nama pirmajā stāvā.
– Nemaz nezināju, ka tas ir tik iespaidīgs, – viņa atzīst. – Kad tas notika?
Tikpat labi viņa varētu jautāt, kad neglīts bērns piepeši pārvērties par izskatīgu pieaugušo.
– Lai sasniegtu pašreizējo stāvokli, mēs gadiem esam smagi strādājuši, – es dzēlīgi attraucu.
– Jūsu izstāde Palērojālā nebija tik plaša.
– Tas