Madame Tiso. Slavas cena. Mišela Morena

sievietes lūkojas uz mani, un es pasniedzu Marijai Terēzei bisti.

      – Ceru, ka tā dos jums spēku, – es saku.

      Meitene pasmaida, taču pateicības vārdi neatskan.

      Tovakar, jau gatavodamās naktsmieram, es pieeju pie loga un paskatos uz oranžēriju. Kad es atveru aizvirtņus, zemē nokrīt kaut kas mazs un ciets. Es paliecos pāri palodzei un raugos lejā. Dofina biste ir saplīsusi divās daļās. Kāds to bija nolicis ārpusē pie mana loga, jo skaidri zināja, ka tā nokritīs, tiklīdz es atvēršu aizvirtņus.

      Ir piektdienas vakars, un Lielās komūnas ēka vairāk līdzinās pamestam stropam. Visi, kam vien pieejams transports, ir aizsteigušies izklaidēs uz Parīzi. Palikuši vien daži miesassargi, kas kopā ar Šveices gvardiem apsargā karali. Un, protams, mani brāļi. Bet sūtņi un galminieki ir prom. Neviens negrib nīkt pilī, kur aizliegtas balles un maskarādes un kur visi gaida neizbēgamās šaušalīgās ziņas par dofinu. Bet es no Elizabetes kundzes esmu saņēmusi atļauju apmeklēt pili. Man šāda privilēģija netiks atvēlēta pārāk bieži, tomēr Edmunds ir nolēmis vakariņot kopā ar savu komandieri baronu de Bezenvālu, nevis manā sabiedrībā.

      Es apvaicājos Volfgangam, cik sen karaliene ir rīkojusi kādus grandiozus svētkus.

      – Pirms vairākiem gadiem, – viņš atbild un palūkojas uz Johanu.

      – Vismaz diviem, – Johans precizē. – Agrāk te katru vakaru bija maskarādes, – viņš atceras. – Reiz par galveno tēmu bija izvēlēti norvēģi un lapi. Visi saģērbās kā skandināvi. Citkārt te bija iekārtots Fransuā Pirmā galms, un vīrieši ieradās džerkinos, bet sievietes vilka spāņu stīpu svārkus.

      – Karaliene izsūtīja sarakstus, lai viesi zinātu, kas velkams mugurā, – Volfgangs piebilst. – Balts tafts un tills. Vai sešpadsmitā gadsimta kostīmi ar zelmiņa galvassegām. Un vēl balles tika rīkotas karalienes privātajā pilī Mazajā Trianonā.

      – No rītiem, – Johans stāsta, – karalis devās medībās, savukārt karaliene ar dāmām lasīja pļavu puķes. Visa diena tika pavadīta āra maltītēs vai laivās, kas lēni slīdēja pa kanālu. Un vakaros…

      – Kaut kas tāds agrāk nebija pieredzēts. Dārzus izgaismoja simtiem dažādu krāsu laternu. Visur bija ziedi. Režģos, logos un īpaši konstruētās arkās. – Volfgangs nopūšas. – Tagad te ir gluži kā kapenēs. Ja karaliene rīkotu balli, tad katrs pamflets viņu apsūdzētu visos septiņos nāves grēkos. Savukārt galmā viņu bargi kritizē par taupīgumu.

      Man ir žēl Volfganga. Johanam vismaz ir sieva un bērns. Bet Volfgangs ir jauns. Ja nebūtu dienesta Šveices gvardē, viņš sēdētu Palērojālas kafejnīcās.

      – Ko tad jūs darāt vakaros? – es jautāju.

      – Visu to pašu, ko tu, – Volfgangs atbild. – Spēlējam kārtis. Sarunājamies.

      – Man jāiet uz vesperēm, – es drūmi piebilstu.

      – Par laimi, man šis prieks iet secen. Dzirdēju, ka tu kopā ar princesi brauci uz Svētā Sulpīcija baznīcu.