Roza sakniebj lūpas. Lai gan nosaukums “modes ministre” viņai piedēvēts avīzēs, kritizējot šuvējas ietekmi uz Mariju Antuaneti, tas nav tālu no patiesības, un viņa to zina. Roza vilcinās. Viena lieta, ja tavs vārds parādās avīzēs, bet ja tevi iemūžina vaskā… Šis gods pagaidām atvēlēts tikai valdniekiem un noziedzniekiem, bet viņa pie šīm grupām nav skaitāma.
– Tātad… kas man būtu jāsaka? – viņa lēni pavaicā.
Mana sirds pukst kā negudra. Ja arī karalienei neiepatiksies mans darbs – bet es zinu, ka patiks, jo esmu tā nopūlējusies, lai viņas acis iegūtu pareizo zilo toni, – viņas personīga ierašanās apskatīt savu atveidu vaskā mainīs pilnīgi visu. Mūsu izstādi iekļaus izcilākajos Parīzes ceļvežos. Mēs iegūsim vietu ikvienā izpriecu katalogā, kas tiek iespiests Francijā. Bet pats svarīgākais ir tas, ka mūs vienmēr asociēs ar Mariju Antuaneti. Pat pēc visiem skandāliem, kas tiek saistīti ar šīs austrietes vārdu, izklaidēt Viņu Majestātes ir izdevīgi.
– Pasakiet vien to, ka esat bijusi Vaska figūru salonā. Esat taču, vai ne?
– Protams. – Roza Bertēna neko nelaiž garām. Pat vaska figūru izstādi Tempļa bulvārī. – Bija interesanti. – Un pēc brīža viņa piebilst: – Savā ziņā.
– Tad izstāstiet to karalienei! Sakiet, ka esmu izveidojusi Voltēra, Ruso, Bendžamina Franklina bistes un būs arī daži viņas krūšutēli. Un jūsu.
Roza ilgi klusē un visbeidzot noteic: – Paraudzīšu, ko varu izdarīt.
Otrā nodaļa
Kas ir trešā kārta? Viss.
Kad pienāk vēstule, es sēžu sava tēvoča salona augšstāvā. Trīsdesmit koka pakāpieni šķir vaska muzeja pasauli mūsu nama pirmajā stāvā no bagātīgiem paneļiem apšūtām istabām augšā, kur mēs dzīvojam. Es esmu redzējusi daudzu izpriecu un izrāžu organizētāju mājas, tādēļ zinu, ka mums ir paveicies. Mēs dzīvojam kā tirgotāji – ar stabilām sarkankoka mēbelēm un glītu porcelānu viesiem. Bet mums nebūtu nekā, ja tēvocis Kurtiss jaunībā nebūtu iepazinies ar princi de Kondē.
Mans tēvocis dzīvoja Šveicē, kad karaļa Luija Piecpadsmitā radinieks ieradās viņa veikalā un ieraudzīja, ko iespējams iztaisīt no vaska. Redzētais atstāja uz princi tādu iespaidu, ka viņš aizveda tēvoci uz Parīzi un pasūtināja veselu miniatūru kolekciju. Taču tās nebija parastas miniatūras. De Kondē vēlējās vaskā darinātus plikņus – sievietes no simtiem portretu, blondīnes, brunetes un kastaņbrūnu matu īpašnieces, kuras viņš iekarojis visā Eiropā. Kad princis sāka izrādīt savu kolekciju, Kurtisa reputācija pieauga, un drīz vien viņam piederēja viens no populārākajiem saloniem Parīzē un jauns dzīvoklis Svētā Onorē ielā. Protams, ikviens – vīrieši, sievietes, atraitņi, kurtizānes – varēja turēt savu salonu, taču tas, vai kāds ies pie tevis baudīt kafiju un baumas, bija atkarīgs tikai no saimnieka ietekmes un svarīguma.
Šovakar mūsu namā Tempļa bulvārī pulcējušies visi paziņas. Robespjērs savās zilajās zīda zeķēs un rūpīgi pūderētajā parūkā. Kamils Demulēns, kuru parasti sauc priekšvārdā, un vieglā stostīšanās tik pievilcīgam cilvēkam šķiet neparasta. Viņa glītā līgava Lisila. Ambiciozais jaunais zinātnieks Anrī Šarls, kurš kopā ar brāli mums kaimiņos iekārtojis laboratoriju. Orleānas hercogs, kas mūžīgi krīt karaļa nežēlastībā. Un Žans Pols Marats ar mežonīgo skatienu acīs un nemazgātajām drēbēm. Es palaikam apvaicājos tēvocim, kāpēc viņš ļauj Maratam uzturēties mūsu namā, un viņa atbilde allaž ir viena un tā pati. Proti, arī Marats ir Šveices ārsts, tāpat kā viņš, un abi ir aizrāvušies ar optiku un gaismas pētīšanu. Taču man ir aizdomas, ka patiesībā Kurtiss ļauj Maratam vakariņot pie mums tikai tādēļ, lai abi varētu runāties par reiz atstāto valsti.
Es nekad neesmu bijusi Šveicē. Lai gan mana māte ir šveiciete, viņa apprecējās Strasbūrā. Savu tēvu es neatceros, bet brāļi apgalvo, ka viņš bijis karavīrs un miris no ievainojumiem Septiņgadu karā. Palikusi atraitnēs, māte devās uz Parīzi darba meklējumos, un Kurtiss viņu pieņēma par saimniecības vadītāju, bet drīz vien viņu attiecības kļuva ciešākas. Kaut arī mēs Kurtisu dēvējam par tēvoci, patiesībā viņš mums ir vairāk kā tēvs. Mēs visi – mani brāļi, kas dien Šveices gvardē, karaļa elitārajā karavīru vienībā, un es – uzskatām mūsu ģimeni par šveiciešiem, tātad arī man nav pretenziju uzklausīt stāstus par šo zemi. Tikai man nepatīk, ja tie nāk no smirdīgās Marata mutes.
Kā jau parasti, viņš sēž istabas tālākajā stūrī un klusēdams gaida, kad mana māte iznesīs desiņas un kāpostus. Kad Robespjērs ir šeit, Marats runā reti. Viņš nāk tikai maltītes dēļ un klausās debatēs. Šovakar viņi strīdas par Ģenerālštatiem. Francijā sabiedrība ir sadalīta trijās kārtās. Pirmajā ir garīdzniecība, otrajā ir muižniecība, bet trešajā ir tādi vienkārši ļaudis kā mēs. Un karalis pirmo reizi kopš tūkstoš sešsimt četrpadsmitā gada sasauc visas trīs kārtas kopā, lai uzklausītu priekšlikumus, jo monarhija iekritusi tādos parādos, ka tikai brīnums – vai jauni nodokļi – var to glābt.
– Un jūs tiešām domājat, ka s-sapulce m-mainīs viņu nostāju? – Kamils jautā. Garos matus viņš ar vienkāršu ādas lenti ir sasējis zirgastē. Viņi ar līgavu ir pievilcīgs pāris, lai gan vaigos abiem allaž gail niknums. Viņi aizstāv ideju par konstitucionālu monarhiju, kāda nodibināta Anglijā. Vai pat republiku, kāda tikko tapusi Amerikā. Bet es nesaprotu, kā to varētu panākt. Kamils triec dūri pret galdu. – Tā ir tikai šarāde! Tiem, kas ievēlēti, lai pārstāvētu mūsu kārtu, tiks ierādīta mazītiņa telpiņa Versaļā, un nekas nemainīsies! Garīdzniecība un muižniecība arī turpmāk būs atbrīvota no jebkādiem nodokļiem…
– Bet jums joprojām būs jāmaksā par Austrietes cepurītēm un parūkām, – piebilst hercogs. Viņam patīk atgāzties krēslā, baudīt brendiju un pieliet eļļu diskusiju ugunī. Hercogs nevar ciest karalieni Mariju Antuaneti ne acu galā un, gluži kā daudzi citi, nicīgi dēvē viņu par Austrieti. Apzinādamies, ka zivtiņa jau uzķērusies uz āķa, viņš uzsmaida Kamilam. – Kāpēc, jūsuprāt, katrai kārtai dota tikai viena balss? Lai nodrošinātos, ka nekas nemainās! Garīdzniecība un muižniecība vienosies, lai saglabātu pašreizējo sistēmu, bet trešās kārtas viedoklis paliks bez ievērības.
– Par spīti tam, ka trešā kārta pārstāv lielāko daļu nācijas! – Kamils iesaucas.
– Deviņdesmit piecus procentus, – hercogs precizē.
– Un ko iespējams darīt? – Robespjērs rāmi pajautā. Viņš ir advokāts, iemācījies kontrolēt balsi un nekad nekliedz, bet viņa tembrs piesaista uzmanību. Tūdaļ viņam pievēršas itin visi.
Hercogs nesteidzīgi saliek plaukstas