Viņa saprata, ka ir pārstrādājusies.
Un pārāk ilgu laiku pavadījusi vienatnē.
Hloja tēvam neskaitāmas reizes apgalvoja, ka viņai nevajag vīrieti.
Tas bija jāpatur prātā.
Eli atgriezās, nesdams Hlojas klēpjdatora somu un ledusaukstu ūdens pudeli.
Viņa piespieda pudeli pie savas pieres.
– Man ļoti vajag atjaunot šķidruma līmeni organismā.
Eli pacietīgi atņēma viņai pudeli, atvēra vāciņu un pasniedza to atpakaļ.
– Šķidrumu nevar atjaunot caur ādu. Dzer!
Hloja paklausīja un padzērās.
– Labāk? – viņš jautāja.
– Daudz labāk.
– Nāc! – Eli pārmeta somu pār plecu un atvēra durvis. – Pirms sākām torņa nojaukšanu, mēs nezinājām, kas slēpjas tā pamatos, tāpēc uzlauzām slēdzeni un palūkojāmies iekšā.
Hloja sekoja viņam vēsajā, tumšajā, pagrabam līdzīgajā telpā. Saltajā gaisā viņai uzmetās drebuļi, un nāsīs iesitās spēcīgs zemes un iepuvušas koksnes aromāts.
Koka ūdens cisterna bija milzīga, divdesmit pēdas diametrā, un stiepās reibinošā astoņu pēdu augstumā virs Hlojas galvas. Tvertne balstījās uz iespaidīgām ozolkoka kājām, kas bija simetriski piestiprinātas pie tvertnes apakšmalas. Pie cisternas augšmalas bija piestiprinātas vecas koka kāpnes. Hloja piegāja pie tām un palūkojās augšup. Kāpnes ietiecās šaurajā telpā starp koka tvertni un no ķieģeļiem būvēto čaulu, un augšā vīdēja blāva gaisma.
Eli pielika roku pie kāpnēm, pakratīja tās un saviebās. Visbeidzot viņš uzlika pēdu uz zemākā pakāpiena un no visa spēka pašūpojās uz priekšu un atpakaļ.
– Labi, kāpnes izturēs mūsu svaru. – Eli nokāpa uz grīdas. – Tu ej pirmā.
Vai viņš grib mani notvert, ja nokritīšu? Varbūt viņš grib paskatīties uz manu pēcpusi?
Hlojai bija vienalga. Tam nebija nozīmes.
Viņa iedzēra vēl vienu ūdens malku, nolika pudeli uz grīdas un sāka kāpt augšup. Pirmās astoņas pēdas pievārēt bija savādi, jo kāpnes stiepās taisni augšup. Tad Hloja sasniedza koka ūdens tilpnes sienu un ielīda telpā starp koku un ķieģeļu sienu. Vietas bija maz. Hlojas mugura spiedās pie saules sasildītajiem ķieģeļiem. Viņa uzmanīgi pieskārās pakāpieniem – tie bija raupji un atskabargaini.
Kad Hloja bija nokļuvusi līdz cisternas sienas pusei, atskanēja Eli sauciens:
– Vai viss kārtībā?
– Jā. – Viņa apstājās un palūkojās augšup uz gaismu, pavērsa skatienu lejup tumsā un izgaršoja sajūtas, mēģinādama ietērpt tās vārdos, ko vēlāk izlikt uz papīra. Hloja piespieda plaukstu pie tilpnes sienas. Koks bija sauss.
– Vai cisterna ir tukša?
– Jā, jau sen, – Eli atbildēja.
Hloja turpināja ceļu augšup.
– Pēc maniem aprēķiniem cisterna ir divpadsmit pēdas augsta. – Eli atradās tieši zem Hlojas. – Tu drīz nokļūsi virsotnē. Ja tev vajadzīga palīdzība, saki.
Hloja sajuta vēlmi nicīgi nosprauslāties – viņai nevajadzēja palīdzību. Sieviete pati ar saviem spēkiem uzrāpās uz cisternas plakanā jumta. Astoņstūra formas jumts atradās desmit pēdu augstumā. Katrs tā stūris bija savienots ar sienu, un visā jumta garumā starp ķieģeļiem un metālu bija atveres. Pa tām telpā iezagās gaisma. Atverēs, kas bija izmantotas dūmu novadīšanai, Hloja manīja sakrājušos kvēpus.
Visspilgtākā gaisma telpā ieplūda pa mazo, augstu novietoto caurumu, ko Eli strādnieki bija izlauzuši ķieģeļu sienā. Koka grīda bija noklāta ar biezu putekļu un sodrēju slāni. Dēļi bija lipīgi. Piecēlusies kājās, Hloja noslaucīja plaukstas gar biksēm. Viņai blakus atradās iespaidīgs vara pods, kas bija Hlojas augumā un tik plats, ka viņa nespēja to aptvert ar rokām. Poda virspusei piestiprinātas caurules to savienoja ar diviem mazākiem vara traukiem.
Destilators.
Kambarī parādījās Eli galva. Hloja pastiepa roku un atkārtoja viņa teikto:
– Ja tev vajadzīga palīdzība, saki.
Hlojai par pārsteigumu viņš satvēra pastiepto roku.
Viņam patīk turēt mani aiz rokas.
Nokļuvis ļoti tuvu Hlojai, Eli piecēlās kājās, palūkojās lejup un tik tikko manāmi pasmaidīja.
– Vai tu neesi vīlusies?
Pēc ilga apstulbuma mirkļa Hloja saprata, ka runa ir par destilatoru.
– Nē, tas ir perfekts. – Blakus destilatoram joprojām gulēja iepuvusi malka, kas gaidīja savu kārtu, lai nokļūtu metāla kurtuvē zem destilatora. – Man jāuzņem fotogrāfijas. – Hloja parakņājās klēpjdatora somā, izvilka fotokameru un nofotografēja lielāko tvertni un tai blakus stāvošo Eli.
– Paskaties tik, – Eli ar apbrīnas pilnu skatienu aplūkoja cisternu. – Tā ir milzīga!
Hloja aplūkoja attēlu fotokameras ekrānā. Pateicoties zibspuldzei, tajā bija daudz nozīmīgu detaļu.
Viņa nofotografēja griestus. Arī šis attēls izdevās labs.
– Cisternas ietilpība ir septiņdesmit pieci galoni, – Eli pavēstīja.
Hloja nostājās telpas vidū un iemūžināja attēlā to telpas pusi, ko skatienam slēpa destilators. Zibspuldze izgaismoja… kaut ko. Viņa atvirzīja kameru no sejas un paskatījās ekrānā.
Hlojai aizrāvās elpa.
– Eli? – viņa nočukstēja.
– Ja Masimo destilēja vīnu un pārvērta to brendijā, – Eli turpināja, – viņš droši vien tirgoja savu rūpalu visā valstī.
– Eli?
– Patiesību sakot, mani tas neizbrīna. – Viņa uzmanība bija pilnībā pievērsta milzīgajam vara izstrādājumam. – Alkohola tirdzniecības likuma dēļ cienījami pilsoņi kļuva par noziedzniekiem, un…
– Eli!
Viņš pagriezās.
– Kas?
Hloja ar drebošu pirkstu norādīja uz telpas pretējo sienu.
– Ja gribi uzzināt kaut ko par destilatoru, tas jājautā viņam.
13. nodaļa
Uz grīdas iepretī destilatoram gulēja mumificētas kāda cilvēka mirstīgās atliekas. Viņa āda bija pelēka. Nedzīvo augumu gluži kā sega un kamuflāža klāja iepriekšējā un pašreizējā gadsimta putekļi.
Hloja no somas izvilka plānu LED lukturīti un pavērsa gaismas staru pret līķi.
Mirušā cilvēka galva bija atbalstīta pret baļķi, un, kaut gan viņa acis bija aizvērtas, likās, ka no dziļajiem dobuļiem tieši pret viņiem vēršas nelaiķa skatiens. Cilvēka seja bija saviebta mūžīgu moku izteiksmē.
Eli paraudzījās uz Hloju. Viņa bija šokēta un nobālējusi; vienā rokā bija sažņaugta fotokamera, otrā – lukturītis.
Viņš pasniedzās, aplika roku ap sievietes pleciem, pievilka viņu sev klāt un apskāva.
Hloja sastinga,