Rozā briljanta noslēpums. Kristīna Doda. Читать онлайн. Newlib. NEWLIB.NET

Автор: Kristīna Doda
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Серия:
Жанр произведения: Зарубежные любовные романы
Год издания: 2014
isbn: 978-9984-35-722-5
Скачать книгу

      Veltīts deviņdesmit sešus gadus jaunajai Lilianai Gilmorai, kura mani pazina vēl pirms manas dzimšanas, dzīvo kaimiņos un stāsta par manas agrās bērnības gadiem, kura uzņēma manu vīru un bērnus savā nemitīgi augošajā ģimenē, kura mums palīdzēja grūtā brīdī, kura atceras visas dzimšanas dienas, vārdus un visus sev mīļos cilvēkus. Paldies, ka iemācīji mums dzīvot. Tu esi vislabākais laipna, gādīga un mīloša cilvēka paraugs.

      Veltīts arī Lilianas meitai, Merilinai Džonsonei.

      Mums tevis pietrūkst.

      Pateicības

      Leslijai Gelbmenai, Karai Velšai un Kerijai Donovanai saku paldies par nemitīgu atbalstu. Paldies NAL dizaina nodaļai, ko vada Entonijs Ramondo. Paldies Rikam Paskočello, mārketinga nodaļas vadītājam, un reklāmas nodaļai, kurā strādā mani īpašie cilvēki: Kregs Bērks un Džodija Rosofa. Liels paldies ražošanas nodaļai un, protams, īpašs paldies fantastiskajai Penguin pārdošanas nodaļai: Normenam Lidofskim, Donam Redpetam, Šēronai Gamboa, Donam Rīkam un Trišai Veijenbergai. Jūs esat paši labākie!

      Paldies Tedam Segēzio par atvēlēto laiku maniem jautājumiem par vīna darītavas stāvokli pavasarī, paldies Deividam Meserli par jautājumu novirzīšanu vajadzīgajā virzienā, paldies Pīteram un Ketijai Segēzio par mūsu iepazīstināšanu ar vīna baudīšanas niansēm, paldies Džimam Noimilleram par pilsētniecei sniegtajiem paskaidrojumiem vīnogu audzēšanā. Un visbeidzot – paldies visiem Segēzio ģimenes vīna darītavas degustācijas nodaļas darbiniekiem par viesmīlību un plašajām zināšanām.

      1. nodaļa

      Eli di Luka iegāja deviņpadsmitajā gadsimtā celtajā savas vecmāmiņas lauku mājā kalna nogāzē virs Belaveli, nesdams rokās kasti ar mīlošas ģimenes svētkiem izvēlētu vīnu.

      Visur namā bija ieslēgta gaisma, dārdēja televizors, un viesistabā stāvēja sešas sievietes ar ūdens pudelēm rokās un kliedza uz lielo, pie sienas piekārto ekrānu:

      – Noķer! – viņas brēca, – noķer! Noķer! Noķernoķernoķer!

      Eli apstājās un skatījās uz sievietēm.

      Vecmāmiņas aprūpētāja Olivija Kelija, kuras plaši ieplestās acis vienmēr atstāja izbrīnītu iespaidu, stāvēja nomaļus no pārējām sievietēm.

      – Austrālijas futbols? – Eli viņu uzrunāja.

      Olivija bikli palocīja galvu.

      Viņa bija savāda meitene: savējā, tomēr sveša.

      Gluži kā Eli.

      Pēc visa spriežot, futbolists beidzot noķēranoķēranoķēra, jo pārējās sievietes sasita plaukstas, ieraudzīja Eli un viņam līksmi pamāja.

      Viņas bija brīnišķīgas sabiedrotās.

      Viņa vecmāmiņai – nonnai – bija astoņdesmit gadu, bet viņa jutās vēl gluži jauna un bija jautra, dzīvespriecīga dāma, kuras nebeidzamā enerģija mazdēlu biedēja. Vecmāmiņa nerimās ne mirkli līdz pat tai dienai pirms trim nedēļām, kad viņai uzbruka pašas mājās. Sieviete, kura Eli uzaudzināja un savaldīja mežonīgo četrpadsmit gadus veco pusaudzi, kāds viņš bija pēc atgriešanās no Čīles, tika ievainota jau sen izplānotā atriebības aktā, kura saknes stiepās senā pagātnē.

      Eli jau sen dzīvoja uz mežonīguma robežas – mežonīgums bija viņā ieaudzināts. Jaunībā, sešu gadu garumā, kad pasaule visapkārt bija drūma un vientulīga, mežonīgums noturēja viņu pie dzīvības.

      Pēc uzbrukuma vecmāmiņai Eli gandrīz zaudēja savaldīšanos. Ja viņa nomirtu… Pēc tam Eli atkal būtu kļuvis par bēgli, jo viņš būtu uzmeklējis vainīgo un viņu lēni iznīcinājis, lauzdams vienu kaulu pēc otra, līdz paliktu tikai samaņa, sāpes un savas vainas apziņa.

      Par laimi, vecmāmiņa neguva nopietnus ievainojumus. Viņai bija ieģipsēta roka un smadzeņu satricinājums, bet tagad viņa bija mājās un drošībā.

      Tāpat kā Eli… pagaidām.

      Ikdienišķā balsī, it kā nebūtu nupat lēkājusi augšup un lejup, nonna teica:

      – Sveiks, dārgais, kāds bija tavs brauciens?

      – Interesants. – Maigi izsakoties.

      – Es dievinu Sanfrancisko. Man patīk Svētā Franciska viesnīca. Cik žēl, ka neceļojām kopā! – Vecmāmiņas acis kļuva valgas.

      Bijību iedvesošā Svētā Franciska viesnīca pārcieta zemestrīci tūkstoš deviņi simti sestajā gadā, Pirmo un Otro pasaules karu un visus turpmākos karus, mežonīgos divdesmitā gadsimta divdesmitos gadus un Lielo depresiju, protestus, pārticību un ekonomisko lejupslīdi. Pat skaļās, priekpilnās, trakulīgās vīna degustācijas un izsoles atstāja viesnīcu neskartu.

      Diemžēl to pašu nevarēja teikt par Eli.

      Atmiņas par tikšanos ar itāli Tamoso Konti pasākuma laikā un viņa šausminošo sadarbības piedāvājumu vajāja Eli prātu un sirdi.

      Plāns bija absurds, aizskarošs un… pārsteidzoši vilinošs.

      – Mēs visi pēc tevis ilgojāmies, – viņš atbildēja vecmāmiņai. – Visi par tevi apvaicājās un interesējās, kāpēc esmu ieradies bez skaistas, satriecošas dāmas pie rokas.

      Vecmāmiņa skaļi iesmējās.

      – Tev jāatrod skaista, satriecoša dāma un viņa jāapprec. Tāpat, kā to izdarīja Rafe!

      Eli brāļa nesenās laulības vecmāmiņu saviļņoja. Diemžēl tas draudēja ar drudžainiem centieniem savest Eli kopā ar kādu sievieti.

      Tas viņam itin nemaz nebija vajadzīgs.

      Izmantodama pārtraukumu, vecmāmiņas miesassardze Bao Le pievirzījās pie loga un palūkojās ārā. Mazā auguma sīkstā un piesardzīgā sieviete strādāja Rafes apsardzes firmā un jau no paša sākuma uztvēra savu darbu nopietni. Tomēr pēc vairākām nedēļām vecmāmiņas sabiedrībā viss mainījās, jo vecmāmiņai rūpēja pilnīgi visi. Tagad Bao bija kļuvusi par ģimenes locekli.

      Tā notika vienmēr, un Eli bija pie tā pieradis.

      Viņš ienāca telpā, atbalstīja vīna pudeļu kasti uz gurna un noskūpstīja vecmāmiņu uz vaiga.

      – Kā tu jūties? Kā dzīst tava roka?

      – Es jūtos labi. Ģipsis ir neērts, bet šis nolāpītais staigāšanas rāmis ir daudz reižu neērtāks. – Vecmāmiņa riebumā pastūma savu hromēto krātiņu. – Man tas ir pavisam apnicis.

      Viņai blakus uzradās Olivija.

      – Ārsts teica, ka tas jāpacieš vēl dažas nedēļas. Ja tavam smadzeņu satricinājumam nebūs paliekošu seku, tev staigāšanas rāmis vairs nebūs vajadzīgs.

      – Zinu, zinu. Jo drīzāk, jo labāk. Pietiek gausties! – Vecmāmiņa papliķēja Eli vaigu. – Vai tu vakariņās saņēmi uzslavas par saviem vīniem?

      – Saņēmu gan.

      Vecmāmiņa lepni palūkojās uz saviem draugiem un radiniekiem.

      – Tāds ir mans zēns!

      Brūka iesmējās.

      – Tu runā gluži kā itāļu vecmāmiņa!

      – Kāpēc lai viņa tā nerunātu? – Brūkas māte, Ketija Petersone, arī piecēlās kājās ar staiguļa palīdzību, bet viņa bija daudz jaunāka par vecmāmiņu, aptuveni piecdesmit gadus veca. Ketijas taisnie, melnie mati, valdzinošās, zilās acis un izteiksmīgais augums padarīja viņu par pievilcīgu sievieti. Tomēr viņa sirga ar reimatisko artrītu. Tā dēļ viņas gaita bija lēna, un viņa bija spiesta pamest darbu Amerikas Savienoto Valstu Gaisa spēkos un Beltērā pavadīt pensijas gadus. Tomēr nekas nespēja apslāpēt viņas nešpetno cīnītājas garu. Ketija bija di Luku ģimenes draudzene, un pēc Brūkas un Eli brāļa Rafes kāzām viņa ieguva arī pilntiesīga ģimenes locekļa statusu. Mirdzums Ketijas skatienā mudināja Eli domāt, ka viņa cer drīzumā kļūt par vecmāmiņu.

      Jūs abi radīsiet skaistus bērnus.

      Atsaucis atmiņā šos vārdus, Eli sarāvās.

      Kā Tamoso Konte to uzdrīkstējās?

      Eli uz savu jautājumu atbildēja