Kas slēpās zem šīs rūpīgi izveidotās čaulas?
– Vai vēlies, lai pasaucu restorāna viesmīli? – Toms pacēla telefona klausuli.
– Jā, lūdzu, – Eli atbildēja.
– Izvēlieties jebkuru galdiņu. – Toms norādīja uz tukšo restorāna telpu un pajokoja: – Neviens no tiem nav rezervēts.
– Vai sēdēsim pie loga? – Eli negaidīja Hlojas atbildi, bet noņēma krēslus no galdiņa, no kura pavērās vislabākais skats uz rūpīgi kopto, krāšņo dārzu. Viņš palīdzēja Hlojai apsēsties, un pats apsēdās ar skatu uz durvīm.
– Čenu ģimene šeit pārcēlās uz dzīvi neilgi pēc tam, kad te ieradās di Luku ģimene. Viņi bija dzelzceļa strādnieki, iebraucēji no Ķīnas, – viņš iesāka klusā balsī. – Vēlāk viņi sāka apstrādāt lauksaimniecības zemi un augļu dārzus. Ambiciozie Čenu ģimenes locekļi vienmēr ir smagi strādājuši. Pat ķīniešu izslēgšanas likums nespēja viņus apturēt.
Hloja steidzīgi meklēja savu pierakstu kladi. Tā bija interesanta informācija.
Eli nogaidīja, līdz viņa atvēra kladi un sagatavoja pildspalvu. Pēc tam viņš turpināja.
– Smagais darbs atmaksājās: šobrīd Čenu ģimenei pieder vīnogulāju dārzi Belaveli, Sonomas un Napas ielejās. Toma brāļi, brāļameitas, brālēni un māsīcas strādā medicīnas, jurisprudences nozarēs, un viņi ir veikalu īpašnieki. Tomu ģimenē uzskata par slaistu, jo pēc atgriešanās no Līča kara viņš nevēlējās iegūt jurista izglītību. Viņu interesēja tikai vīni. Protams, ar Tomu konsultējas restorānu vadītāji no visas pasaules, bet viņa mamma to nesaprot un joprojām viņam pārmet neiestāšanos augstskolā.
Hloja nedomājot izmeta:
– Izklausās, ka Toma māte ir mana tēva pretstats: viņš pieprasa, lai es metu savu karjeru pie malas.
– Un iestūrē laulības ostā, – Eli piebilda maigā un zemā balsī.
– Jā. – Viņi par to jau bija runājuši, un Hloja ļāva Eli noprast, ka viņš nav precību kandidāts. Kāpēc es tagad jūtos neērti?
Tāpēc, ka Eli skatījās uz viņu citādi nekā pirmajā tikšanās dienā. Tāpēc, ka viņš turēja Hlojas roku, iedams pa ielu. Tāpēc, ka viņš bija izskatīgs vīrietis, kurš bija redzējis Hloju pidžamā, un pamanījis uz krēsla uzmesto krūšturi. Tāpēc, ka viņš smaržoja tik labi, ka Hlojai gribējās viņu apostīt kā glāzi laba vīna…
Tas viss neko nenozīmēja… Tomēr Hloja jutās neērti.
Uz galda atradās ielaminēta jauno ēdienu reklāma. Hloja to paņēma un aplūkoja.
Toms piekliboja pie galda, nesdams divas glāzes – Hloja nebija ievērojusi viņa fizisko defektu –, un nolika tās uz galda.
– Saldumiņ, reklāmu aplūkot nav jēgas, – viņš norādīja. – Uz tās ir vīna traipi. Reklāma nav spēkā.
– Es zinu. Man ir apsēstība. Es nespēju nelasīt. Ja vēlies, es varu nosaukt visas Cheerios sastāvdaļas. – Hloja viņam priecīgi uzsmaidīja.
– Nē, ja tu gribi mani pavedināt ar auzu klijām, mums jāpaliek divatā. – Toms izvilka pudeli no azotes. – Šo pudeli es biju noslēpis zem bāra letes. Tas ir labs di Luku ģimenes gatavots Arneis vīns. Viegls, atsvaidzinošs, lieliski piemērots pusdienām.
– Es parasti dzeru tikai, nu, vakarā… – Hloja iebilda.
Abi vīrieši uzmeta viņai tik lielas neizpratnes pilnu skatienu, it kā viņa runātu latīņu valodā.
– Šodien būs izņēmums. – Izrādījās, ka Belaveli daudzējādā ziņā līdzinās Hlojas tēva dzīvesvietai Itālijā: vīns bija cieņā visās diennakts stundās.
Toms veikli un ātri atvēra vīna pudeli un ielēja dzērienu Hlojas glāzē.
– Šis ir viens no Eli labākajiem baltvīniem.
Itālijā Hloja iemācījās pareizi nogaršot vīnu: viņa iedzēra mazu vēsā, gaišā vīna malku un apviļāja to ap mēli.
– Sauss, stiprs; jūtama aprikožu un… bumbieru garšas nots?
Eli un Toms saskatījās, un abi apmierināti aplocīja galvu.
Toms ielēja vīnu Eli glāzē.
– Hloja, es nezinu, vai esi par to informēta, bet Eli ir neparasti talantīgs vīndaris. Ar viņu mēdz būt grūti sadzīvot, bet kopumā viņš ir krietns vīrs.
– Jēziņ, Tom! – Eli dusmīgi palūrēja uz savu draugu.
– Es tikai gribu tev palīdzēt. – Toms izklausījās sāpināts un paštaisns. – Tu noveco. Tev ir jāiziet sabiedrībā un jāatrod laba sieviete, pirms tu sažūsi tiktāl, ka daiļā dzimuma pārstāves uz tavu pusi pat neskatīsies.
Hloja skaļi iesmējās.
– Dzer savu vīnu. – Toms viņai piemiedza ar aci. – Ja būsi iereibusi, viņš izskatīsies labāk.
– Viņš arī tagad izskatās labi. – Hloja pacēla glāzi. – Visi vīrieši šajā bārā ir vienlīdz skaisti un šarmanti.
Toms lepni iztaisnoja muguru.
– Es paņemšu krēslu un apsēdīšos.
– Ej projām, Tom. – Eli privātīpašnieciski norūca.
Iespējams, ka viņš vēlējās uzņemties Hlojas sargājošā tēvoča lomu.
– Nu re, – Toms noņurdēja un sāka klibot projām, – jauni vīrieši neprot sacensties ar citiem.
Eli drūmi ielūkojās Hlojas acīs.
– Tavs tēvs un Toms droši vien labi saprastos.
– Viņi abi prot mūs apkaunot.
– Manuprāt, viņi apkauno paši sevi.
Tam, vai Eli izturējās kā Hlojas tēvocis, nebija nozīmes. Tagad viņa redzēja vienīgi burvīgu vīrieti džinsa auduma jakā.
Viņa iedzēra vēl vienu vīna malku. Interesanti!
Interesants bija nevis vīns, bet gan tas, kā izmainījās viņu attiecības.
Ja tās pašas dienas rītā Hlojai kāds teiktu, ka viņa un Eli di Luka sēdēs pie galdiņa un viņa būs līksmu priekšnojautu pārņemta, viņa tam neticētu.
Pie galdiņa pienāca jauns un prasmīgs viesmīlis, kurš atnesa ūdeni un ēdienkartes un ieteica ēdienus pusdienām. Viņi veica pasūtījumu.
Hloja klikšķināja pildspalvu. Viņa pielika tās galu pie papīra un jautājoši palūkojās uz Eli. Viņa bija gatava darīt jebko, lai novērstu domas no neparastās atmosfēras telpā.
– Man ir ierobežotas zināšanas par notikumiem šajā apvidū alkohola tirdzniecības aizlieguma laikā. Vai šeit darbojās daudzas brendija destilācijas iekārtas?
– Jā, daudzas. Aizlieguma laikā daudzas ļoti turīgas ģimenes izputēja. Visiem trūka naudas.
– Vai tas notika arī ar tavu ģimeni?
Eli brūnajās acīs nebija siltuma; kad viņš atsauca atmiņā pagātni, tās kļuva gandrīz pavisam melnas.
– Jā. Di Luku ģimene turpināja audzēt vīnogas, bet alkohola tirgošanas aizliegums un nodokļu iekasētāju cirvji iznīcināja ģimenes bagātību. Mani priekšteči bija izturīgi un prasmīgi