Greisa pasmaidīja. – Man tas nav vajadzīgs.
– Vai tiešām? Un kāpēc tad tā?
– Es atceros, – Greisa sacīja.
Maksvels un Melorija saskatījās.
– Nu tad aiziet! – Melorija sakrustoja rokas virs krūtīm. – Pierādi!
Greisa dziļi ievilka elpu. – Viens uzpirkstenis, četras dažāda izmēra adatas, kas saspraustas adatu spilventiņā zaļa tomāta formā, maza gumijas bumbiņa, broma pudelīte, divi šiliņi, viens ar ērgli, otrs ar rakstu, zaļš stikla gredzens, vēstuļu nazis ar ziloņkaula spalu, neatvērta vēstule, kas adresēta leiboristu partijas vadītājam, ķemme ar bruņrupuča ādas apdari, ādas blašķīte, kvīts no Ogdena grāmatnīcas Blūmsberijā par divām grāmatām, kas maksā vienu mārciņu un divus šiliņus, salocīta Dorsetas ceļu karte, tukša Chesterfields cigarešu paciņa, gadatirgus atrakcijas žetons, porcelāna sālstrauciņš pīles formā, nagu vīlīte un tējkarotīte ar rokturī iegravētiem burtiem “V. M.”.
Melorija samirkšķināja acis. Viņa pagriezās pret Maksvelu, kurš pētīja paplātes saturu.
– Augstais dievs, tas ir pārdabiski! – viņš noteica, atkal paceldams galvu.
– Kā tu to vari? – Melorija iejautājās.
Greisa papurināja galvu, vaigiem iekvēlojoties. – Es nezinu. Patiesībā tas ir visai nevajadzīgs talants.
– Aiziet, – Melorija norādīja uz nākamo lielāko paplāti.
Izmēģināsim to.
Pārsegs atkal tika noņemts uz minūti un tad uzlikts atpakaļ.
Greisa uzmeta Melorijai smaidu. – Vai es dabūšu par to vēl vienu dzērienu?
– Noteikti.
– Neliela melna ādas piezīmju grāmatiņa un zelta zīmulis, vīta bumbiņa, divas raga pogas, droši vien no svītera… – Greisa nosauca visus divdesmit priekšmetus, ar biedējošu precizitāti aprakstot tos līdz sīkākajām detaļām.
Nu jau viņiem apkārt bija sapulcējies neliels pūlis.
– Ko viņa dara?
– Viņai tie pat nav jāpieraksta! – Viņa krāpjas! – kāds iesaucās.
– Neiespējami! – Melorija metās viņiem virsū. – Viņa nekad agrāk nav spēlējusi šo spēli.
– Es tam neticu, – kāds cits iestarpināja. – Tas ir iestudēts.
– Vai tu esi viņu nolīdzis, Maksvel? Vai tas ir joks?
– Nekādā gadījumā, – viņš apgalvoja. – Viss ir pilnīgi godīgi.
– Tāpat kā jūsu kandidāti?
Skaļa smieklu šalts.
Pūlis turpināja pieaugt.
– Lai viņa parāda vēl vienu!
– Šoreiz apgrūtini uzdevumu!
Greisa pasniedzās, lai satvertu Meloriju aiz rokas. – Nāc, ejam, – viņa čukstēja.
– Mēs nevaram tagad aiziet. Tevi apsūdzēja krāpšanā. Tad izskatīsies, ka tu esi vainīga. Turklāt tu uzvarēsi, – viņa smaidot piebilda.
Filips Maksvels arī izbaudīja notikuma dramatismu.
– Lai notiek, – viņš piekrita, izgāzdams vienas paplātes saturu uz letes. – Mēs sagādāsim šai jaunajai dāmai īstu pārbaudījumu! – Viņš iečukstēja ausī kādam no viesmīļiem, kurš aizsteidzās projām un pēc brīža atgriezās ar vakara somiņu, kas bija izšūta ar melnām pērlītēm.
Maksvels to ceremoniāli pacēla gaisā. – Manas sievas Vanesas rokassomiņa, dāmas un kungi! Kas lai zina, kādi noslēpumi ir patvērušies tās dzīlēs?
Smiekli.
– Meitene nekādi nevar zināt, kas tur ir iekšā – pat es to nezinu, un, godīgi sakot, neesmu pārliecināts, vai vispār gribu zināt!
Atkal smiekli un šķidri aplausi.
– Un, lai padarītu uzdevumu grūtāku, šoreiz es atklāšu paplāti tikai uz pusminūti! Tagad aizgriezieties, – viņš sacīja Greisai, kura paklausīja un pagriezās pret pūli, kas bija sapulcējies viņai aiz muguras. Viņa dzirdēja, kā Maksvels iztukšo somiņas saturu un izkārto priekšmetus uz paplātes.
Visbeidzot viņš signalizēja, ka viss ir kārtībā.
Melorija saķēra Greisu aiz pleciem. – Vai tu esi gatava?
Greisa pamāja.
Melorija apgrieza viņu apkārt, un Maksvels atklāja paplāti. Pēc trīsdesmit sekundēm viņš to atkal aizklāja.
– Laiks sākas – tagad! – viņš paziņoja, ielūkodamies hronometrā.
Greisa koncentrējās. – Linaudekla mutautiņš ar burtiem “VM”, kas izšūti stūrī ar baltiem zīda diegiem, zaļš emaljas un zelta kompaktais pūderis, “Ivēra” lūpukrāsas tūbiņa, aligatora ādas sīknaudas maciņš, maza kārbiņa ar Wilson’s galvassāpju tabletēm, sudraba cigarešu etvija, saplēsts Cadbury’s ietinamais papīrs ar šokolādes pusi, tukša sērkociņu kārbiņa no Kārlaila viesnīcas, biļetes pasaknis uz seansu Rīdženta kinoteātrī Edinburgā pulksten septiņos divdesmit, atslēga, ar pērlēm izrotātas zelta šķiltavas…
Viņa aprāvās, sejai piepeši nobālot.
– Ar pērlēm izrotātas zelta šķiltavas, – Greisa lēnām atkārtoja, – ar vārdiem “Vienmēr un mūžam”, kas iegravēti sānu malā.
Pūlis izplūda aizrautīgos aplausos.
– Tas ir apbrīnojami! – Maksvels jūsmoja. – Pilnīgi neticami! Kā jūs varējāt saskatīt, kas ir iegravēts uz tām šķiltavām?
Taču izskatījās, ka Greisa viņu nedzird. – Piedošanu, jūs teicāt, ka tā esot jūsu sievas rokassomiņa?
– Tā pati ir, – viņš tai starojoši uzsmaidīja. – Jaunus aplausus mūsu uzvarētājai, dāmas un kungi! Turpmāk es nodēvēšu šo spēli par “Atmiņas kundzi”!
Aplausi un uzmundrinājumu saucieni.
Neredzamas rokas plikšķināja Greisai pa muguru, viņai izmisīgi spraucoties cauri pūlim, lai uzmeklētu izeju.
– Labi pastrādāts.
– Ļoti iespaidīgi.
– Cik gudra meitene!
Ar strauji pukstošu sirdi un svīstošām plaukstām viņa jutās nereāli, itin kā pārvietotos sapnī pa kādu izmainītu virsmu: domas virpuļoja tikai ap vienu briesmīgu punktu.
Tā nevarēja būt patiesība.
Tā nevarēja.
Nu viņa bija ieraudzījusi durvis. Tās atradās tikai dažu soļu attālumā.
– Nu tu viņiem pilnīgi noteikti parādīji! – Melorija viņu panāca. – Uz kurieni tu ej? – Viņa saķēra draudzenes roku. – Pagaidi mirklīti, es tev izmaksāšu dzeramo… Greisa, kas noticis?
– Laid mani vaļā. – Greisa izrāvās. Viņa izgāja ārā pa durvīm un paguva tikt līdz ietvei, pirms viņai sametās nelabi.
– Augstais dievs! Kas tas ir? No nerviem? – Melorija parakņājās savā vakara somiņā un izvilka mutautiņu. – Tikai mieru. Un tikai nenosmērē savas kurpes. – Viņa uzmanīgi pakāpās atpakaļ.