Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro

parādījās ap stūri, nesdama brokastu paplāti. – Kas tev lēcies?

      Eva iebāza kārtis priekšauta kabatā. – Ko tu ar to gribi teikt?

      – Tu esi galīgi sarkana.

      Eva piespieda plaukstas pie vaigiem. Tie likās karsti. – Viss kārtībā.

      – Ņem. – Sisa izņēma no paplātes glāzi ar atdzesētu ūdeni. – Iedzer mazliet. Tu izskaties slima.

      – Nē, man nekas nekaiš.

      – Labāk neapvem paklāju.

      – Es jūtos labi.

      – Kā vēlies, – Sisa paraustīja plecus un devās tālāk pa gaiteni. – Taču tu izskaties pēc bietes.

      Eva, satvērusi kāršu kavu, sēdēja viena pati pie ugunsdzēsēju kāpnēm, kas apvija ēkas aizmuguri. Tās bija skaistas, ar uzzīmētām bitēm.

      Viņa nekad nebija nevienam izrādījusi, ka prot apieties ar skaitļiem. Tas bija noslēpums, kaut kas privāts, ko viņa darīja, lai nomierinātos, lai novērstu domas no visa, kas varētu viņu satraukt, vai lai izkliedētu garlaicību. Un mīklas bija viņas vienīgā izklaide, vienīgais prieks, kas viņai bija šajā drūmajā, klusajā mājā. Patiesībā Eva nespēja atcerēties laikus, kad skaitļi nebija atgādinājuši dzīvīgas, krāsainas formas, izlauzdamies cauri domās valdošajam haosam un ieviešot tajā kārtību.