Trevisa īkšķi glāstīja Kimas kreisās pēdas papēdi, un viņa pirksti slīdēja cauri viņas kāju pirkstiem. Viņai bija grūti uztvert Trevisa teikto.
– Reiz vasarā tēvs devās uz Tokiju, un mana mamma kopā ar mani atbrauca uz Edilīnu. Es pat nenojautu, ka mana dzīve nav tāda kā pārējiem. Tu man parādīji, kā dzīvo citi bērni, un par to es tev vienmēr būšu pateicīgs.
– Tu man šobrīd atdari pilnībā. Trevis, kur tu iemācījies tā masēt pēdas?
– Ja nemaldos, Taizemē, – viņš atbildēja. – Varbūt Indijā. Kaut kur. Vai tev patīk?
– Ja es paģībšu ekstāzē, nepievērs tam uzmanību.
– To gan es nevaru pieļaut, – Treviss teica un nolika viņas pēdu sev blakus. – Pastāsti man vēl kaut ko par Džo Leitonu.
Kima vīlusies nopūtās par to, ka masāža beigusies, un iztaisnoja muguru.
– Es nezinu, ko tev teikt. Džeka savulaik par tēvu bieži sūdzējās, bet viņa Džo ļoti mīl. Es zinu, ka meita ir viņa acuraugs. Kad Džeka bija maza, tēvs neizlaida viņu no acīm. Pirmajā vasarā pēc iestāšanās augstskolā Džekai nācās lūgties, lai tēvs viņai ļautu atbraukt ciemos un dzīvot kopā ar mani divas nedēļas. Un Leitona kungs rūpīgi pārbaudīja visus vīriešus, uz kuriem Džeka paskatījās. Viņa apgalvo, ka Tristans – viņas līgavainis – samaksāja par savu līgavu, uzdāvinot Džo ēku.
– To ēku, kurā viņš atvēra savu aparatūras veikalu?
– Jā, – Kima apstiprināja.
– Vai veikals jau ir atvērts?
– Nē. Ēku ilgstoši pārveidoja, pat pārbūvēja, citādi tajā nedrīkstētu atvērt veikalu. Leitona kunga draugi no Ņūdžersijas ieradās Edilīnā, lai viņam palīdzētu. Viņi ar Džeku sastrīdējās, jo viņa apgalvoja, ka gana labi strādnieki atrodami Virdžīnijas pavalstī, bet tēvs viņā neklausījās.
– Izklausās, ka Džekas tēvam patīk, ja viss notiek pēc viņa prāta, – Treviss atzina, saraucis pieri. – Mans tēvs ir tāds pats. Viņš grib būt noteicējs visās situācijās.
– Tu domā, ka tava māte tiekas ar Leitona kungu, jo viņš… Jo viņš atgādina tavu tēvu?
– Tieši no tā es baidos. Man gribētos redzēt viņus abus kopā, bet tā, lai to nemana Leitons.
– Tev taisnība, – Kima piekrita. – Ja tu stādīsies priekšā kā Lūsijas dēls, Leitona kungs centīsies uzvesties priekšzīmīgi. Tu neiepazīsi viņa patieso dabu. – Viņa pacēla galvu. – Vai tava māte būtu ar mieru…
– Vai viņa būtu ar mieru neatklāt, kas es esmu? – Treviss turpināja. – Tas ienāca prātā arī man. Nezinu. Mana pieredze liecina, ka sievietes ir neparedzamas. Māte mēdza smieties un būt vienisprātis ar mani un pēc mirkļa sadusmoties un pārmest man, ka uzdrīkstos apgalvot, ka pazīstu cilvēkus labāk nekā viņa.
Kima gribot negribot iesmējās.
– Izklausās pēc Spoka kunga.
– Vai viņš ir Edilīnas iedzīvotājs?
– Nē, – viņa paskaidroja. – Tas ir tēls televīzijas seriālā. To skatījās mani vecāki. Vai tev bieži gadās konstatēt baltus plankumus savā izglītībā?
– Man iztrūkst veselas desmitgades, – Treviss godīgi atzina. – Cilvēki mēdz atsaukties uz lietām, par kurām nekad neesmu dzirdējis. Man nākas vērot citus cilvēkus, lai zinātu, kurā brīdī man jāsmejas. Tomēr esmu sapratis, ka nekad nedrīkstu prasīt, par ko viņi, pie velna, smejas. Tādā gadījumā mani uzskata par teju vai citplanētieti.
Kima iesmējās, jo viņai bija radušās tieši tādas aizdomas.
– Tu man vari jautāt jebko, un es iespēju robežās tev atbildēšu.
– Es to ņemšu vērā. – Treviss brīdi klusēja. – Vai doktors Spoks un misters Spoks ir viena un tā pati persona?
– Nē, nepavisam. Manam tēvam pieder ciparvideodiski ar Zvaigžņu ceļa sērijām, un es varu tev tos aizdot.
– Liels paldies, – Treviss atbildēja un apspieda žāvas. – Atvaino, šī bija ļoti gara diena. Es biju plānojis ierasties Edilīnā jau pēcpusdienā, lai varētu uzreiz aprunāties ar māti. Tomēr tēvs man piešķīra darbu, tāpēc es nokavēju.
Kima pagriezās un nolika kailās pēdas uz grīdas.
– Vai tu šodien esi ēdis? Kur tu dzīvosi?
– Ja Edilīnā nav viesnīcas un restorāna, kas ir atvērts… Cik tagad ir pulkstens? Pusdesmit? – es došos uz Viljamsburgu.
Kima nedomājot ierunājās:
– Man pieder viesu namiņš un ar ēdienu pilns ledusskapis. Tas ir mazs namiņš pie baseina, ko mājas iepriekšējie īpašnieki izbūvēja kā vietu savam dēlam reizēs, kad viņš vecākus apciemoja. Kad es iegādājos māju, mans brālis Rīds grasījās tur ievākties, bet izrādījās, ka namiņš viņam ir par mazu. Viņš pārvācās uz dzīvi Kolina – tas ir pilsētas šerifs – iepriekšējā dzīvoklī, bet viņam nepatīk arī tur. Es runāju par Rīdu, kaut gan arī Kolinam dzīvoklis savulaik nepatika.
Viņa apklusa, lai neizklausītos pēc muļķes.
– Es ar prieku pieņemu tavu piedāvājumu, – Treviss klusā balsī atbildēja. – Es tevi labprāt aizvestu vakariņās, bet…
– Edilīnā spēkā ir senā klišeja: gājēju celiņi tiek slēgti deviņos vakarā.
– Jums ir gājēju celiņi?
– Jūtos aizskarta! – Kima iesaucās. – Gājēju celiņi Edilīnā ir jau trīs gadus. Nākamgad mēs plānojam ieviest elektriskās ielu laternas.
– Varu derēt, ka laternu dedzinātājs raud gaužas asaras par zaudēto darbu, – Treviss viņu ķircināja.
– Mēs viņu apprecinājām ar kurpnieka meitu, un viņi abi ir apmierināti.
Viņi kopīgi iesmējās.
TREŠĀ NODAĻA
Braucot mājup, Kima nemitējās priecāties par Trevisa atgriešanos. Viņa ik pēc brīža ielūkojās atpakaļskata spogulī, lai pārliecinātos, ka viņš nav nozudis. Viņš sēdēja pie vecas BMW markas automašīnas stūres, kas pat nebija aprīkota ar automātisko ātrumkārbu. Kima prātoja, ka varētu Trevisam parādīt automašīnu, kurā nav jāpārslēdz ātrumi. Viņai niezēja mēle uzdot Trevisam neskaitāmus jautājumus par visu, ko viņš pēdējo gadu laikā darījis, bet nosprieda, ka labāk nogaidīs.
Visam savs laiks. Kima zināja, ka viņš strādā sava tēva – riebekļa – labā. Atcerējusies vārdu “riebeklis”, viņa pasmaidīja. Trevisa tēvam bija daudz naudas, bet, spriežot pēc viņa automašīnas, viņš savā bagātībā nedalījās ar dēlu.
Kima iztēlojās Trevisa briesmīgo pašreizējo dzīvi un iemeslu, kāpēc viņš to pieļāva. Treviss atteicās no paša dzīves, lai aizsargātu māti!