– Man nav plāna. Es par kāzām uzzināju tikai vakar. Viņa zvanīja… – Treviss nolēma nepieminēt savu sekretāri. – Viņa atstāja ziņu, kurā pavēstīja, ka grib precēties otrreiz un šķirties no mana tēva. Tas arī viss. Es biju šokā. Biju pārliecināts, ka māte dzīvo cienījamai, sirmai atraitnei piederošā mājā un ka viņas abas kopīgi šuj bērnu apģērbus. Tagad izrādās, ka mamma loka muguru visas pilsētas iedzīvotāju acu priekšā. – Viņš pievērsās Kimai. – Tāpēc man nav plāna. Es gribu…
– Ko?
– Es gribu noskaidrot, vai Džo Leitons ir gana labs vīrietis manai mātei. Mīlestībai nav nozīmes. Savulaik māte domāja, ka ir iemīlējusies manā tēvā. Gribu uzzināt, vai viņš ir labs cilvēks, kurš nemēģinās iebiedēt manu trauslo māti.
Kima strauji ievilka elpu. Džekas māte nomira jaunībā, tāpēc Džeku uzaudzināja tēvs. Džo Leitons bija ļoti apņēmīgs vīrs, kurš vienmēr centās panākt savu. Augstskolas gados Džeka neskaitāmas reizes sūdzējās par kaut ko, ko pastrādājis vai teicis viņas tēvs. Džo Leitons prata izturēties laipni, tomēr viņš mēdza arī izvest cilvēkus no pacietības. Turklāt viņš bija ļoti privātīpašniecisks vīrietis. Kad Džeka iemīlējās vīrietī no Edilīnas Virdžīnijas pavalstī, viņš uz turieni pārvācās kopā ar meitu. Tā dēļ Džeka un Triss gandrīz izšķīrās.
– Ko tu gribi teikt? – Treviss jautāja.
– Es, ē… – Kima nezināja, ko teikt. No neveiklā klusuma paglāba balsu skaņas.
Trevisa sejas izteiksme vēstīja, ka viņš nevēlas nevienu satikt, vismaz ne tagad – pirms viņš ir saticis savu māti.
– Seko man, – Kima ierunājās, piecēlās kājās, pacēla svārkus un pa šauru taciņu metās skriet uz meža pusi.
– Ar lielāko prieku, – Treviss murmināja un sekoja viņai. Bagātīgi apaugušajā apvidū bija tumšs, bet mēnessgaismā bija redzama Kimas gaišā āda un gaišzilais kleitas audums. Trevisam patika skatīties, kā viņa skrien.
Nenovērsdams skatienu no Kimas, viņš gandrīz saskrējās ar priekšmetu, kas līdzinājās vecam rotaļu namiņam. Augstais, mēnessgaismas ēnā noslēpies tornis izskatījās pēc tāda, kurā varētu dzīvot ļaunā burve no kādas pasakas.
– Nāc šeit, – Kima mudināja un atvēra rotaļu namiņa durvis. Kad abi bija noslēpušies, viņa durvis aizvēra.
Treviss meklēja gaismas slēdzi, bet Kima satvēra viņa plaukstas pamatni un pielika pirkstu pie lūpām, lūdzot klusēt. Viņa ar žestu norādīja, lai Treviss atvirzās no loga.
Viņš apsēdās blakus Kimai un atspieda muguru pret durvīm.
Ārpusē skanēja pusaudžu balsis.
– Nāc, es esmu te, – skaļi čukstēja vīrietis.
– Mūs pieķers, – sūdzējās meitene.
– Kurš? Doktors Triss? Viņš jau ir devies medusmēnesī. – Atskanēja skūpstu skaņas. – Varu derēt, ka viņš patlaban nodarbojas ar to pašu, ko gribam darīt mēs.
– Es gribētu būt līgavas vietā, – meitene sapņaini novilka.
Kima paskatījās uz Trevisu, un abi saviebās. Meitene pieļāva kļūdu.
– Tātad es neesmu gana labs? – puisis atcirta.
– Es gribēju teikt… – meitene taisnojās. – Labi, vienalga. Iesim atpakaļ uz telti. Mamma mani noteikti meklē.
Rotaļu namiņa durvju rokturis tika pagriezts, atskanot skaļam troksnim.
– Nolāpītais namiņš šā vai tā ir aizslēgts, – puisis norūca.
– Tad jau labi! – meitene atcirta, un atskanēja viņas steidzīgie soļi.
Kad iestājās klusums, Kima izelpoja. Viņa paskatījās uz Trevisu, un abi iesmējās.
– Rīt visi Edilīnas pusaudži centīsies noskaidrot, kurš pārītis tika rotaļu namiņā pirmais.
– Bet tie bijām tikai mēs, večuki, – Treviss piebilda.
– Tas attiecas tikai uz tevi. Tev tūlīt apritēs trīsdesmit. Man visa dzīve vēl priekšā. – Kima pavirzījās pa labi. – Nāc šeit, bet pieliecies. Durvju aile ir zema.
Treviss viņai sekoja un nokļuva ļoti mazā istabiņā, kur sienā bija iebūvēta īsa vienguļamā gulta.
Kima uz to norādīja.
– Šeit ir Edilīnas iekštelpu mīlestības galvaspilsēta.
– Ja tik mazā pilsētā pietiek vietas diviem cilvēkiem, Edilīna ir pelnījusi pasaules romantikas galvaspilsētas statusu.
– Pilsētā, kurā nav pat Walmart lielveikala, jāatrod interesantas nodarbes.
Treviss iesmējās. Kima apsēdās vienā gultas galā un norādīja, lai viņš apsēžas otrā. Šaurajā telpā Trevisa kājām trūka vietas.
– Izstiepies šeit. Redzi, mēs saderam! – Kima norādīja. Viņi salika kājas viens otram blakus.
– Mēs vienmēr esam labi saderējuši kopā, – Treviss atzina.
Kima jutās pateicīga tumsai, kurā varēja noslēpt savu sejas izteiksmi. Domās viņa sev atgādināja, ka Treviss ir tikai draugs.
– Pastāsti man par Džo Leitonu, – Treviss iesāka nopietnā balsī.
– Mēs neesam labi pazīstami, bet skolas laikā viņš Džeku diezgan daudz komandēja. Taisnības labad jāteic, ka tā darīja mūsu visu vecāki. Mana māte no manis neatstājās ne mirkli. Viņa gribēja zināt, ar ko es satiekos, cikos pārrados mājās un vai meklēju darbu.
– Izklausās, ka viņai rūp tava labklājība. Kādas tagad ir jūsu attiecības?
– Viņa grib zināt, ar ko es satiekos, cikos pārrodos mājās un kādi ir mana veikala nedēļas ienākumi.
Treviss iesmējās.
– Un kāds ir tavs tēvs?
– Viņš ir kā no cukura taisīts. Tētis ir vismīļākais cilvēks pasaulē. Mani vecāki kopā ar manu mazo māsu Annu tagad ir aizbraukuši ilgā ceļojumā. Viņi atgriezīsies tikai rudenī.
– Tātad tu pilsētā esi viena?
– Te ir mans brālis Rīds un daži mani radinieki. – Kima nosprieda, ka Treviss pieklājības pēc uzdod vairākus jautājumus par viņu, kaut gan patiesībā vēlas runāt par vīrieti, ar kuru viņas māte grasījās precēties. – Manuprāt, Leitona kungs ir labs cilvēks, bet viss ir atkarīgs no tavas mātes. No tevis teiktā izriet, ka viņa neprot par sevi parūpēties.
Treviss nesteidza atbildēt.
– Kad es biju mazs, mana māte bija ļoti klusa sieviete. Manuprāt, viņa nonāca pie secinājuma, ka, runājot pretī tēvam, visu padara vēl sliktāku. Ja māte klusēja, tēvam radās iespaids, ka viņš visu kontrolē, tāpēc nebija nepieciešams atkārtoti uzsvērt savu varu pār viņu.
– Un ko darīji tu? – Kima jautāja. – Kāda bija tava dzīve?
Treviss mēģināja sakustēties, bet nelielajā gultā bija pārāk maz vietas.
– Es tūlīt nokritīšu. Tavas pēdas… Vai drīkstu? – viņš apvaicājās, pacēla Kimas pēdas un atbalstīja tās pret savām kājām.
Kima bija gatava drīzāk mirt, nekā iebilst.
– Vai!