Tomēr Kima visu mūžu bija dzīvojusi mazā pilsētiņā, kur visi viņu pazina. Viņa nebija tāda sieviete, kurai Treviss uzdrīkstētos pievērst uzmanību piecas minūtes pēc abu satikšanās.
Kima juta, ka iestājies neveikls klusums, un nosprieda, ka Treviss nemaz nav mainījies. Divpadsmit gadu vecumā viņš lielākoties klusēja, vēroja, klausījās un mācījās.
– Vai gribi atgriezties viesībās? – viņa ierunājās. Sievietei rokā joprojām bija šampanieša glāze. – Varbūt gribi paņemt kaut ko dzeramu?
– Man… – Treviss iesāka un dzirdēja sevi izrunājam vārdus: – Man vajadzīga palīdzība. – Viņš to teica pirmo reizi mūžā. Trevisa dzīve bija viņam iemācījusi patstāvību.
Kima nekavējoties piegāja viņam klāt.
– Vai tu esi ievainots? Vai tev vajadzīgs ārsts? Te ir mans brālis Rīds, un…
– Nē, – viņš smaidīdams atbildēja. Tuvumā Kima bija vēl pievilcīgāka. – Es neesmu ievainots. Es ierados Edilīnā, lai kaut ko izdarītu. Tagad, kad esmu klāt, nezinu, kā to paveikt.
Kima pastiepa roku un saņēma viņa plaukstu savējā. Tā bija liela un raupja plauksta. Izskatījās, ka Treviss strādā smagu fizisku darbu. Kima pieveda viņu pie soliņa, un abi apsēdās viens otram blakus. Svinību telts izstarotā gaisma palika aiz Kimas muguras, un viņa varēja saskatīt Trevisu labāk nekā iepriekš. Viņam mugurā bija tumšs uzvalks, kas izskatījās pašūts tieši šim valkātājam. Trevisa vaigu kaulos atspīdēja mēness gaisma, un Kima ieraudzīja rūpju rievas viņa pierē. Treviss izskatījās noraizējies. Viņa paliecās uz priekšu.
Pieliecoties Kima neapzināti atklāja skatienam savas kleitas izgriezumu. Viņa sūdzējās Džekai, ka izgriezums ir par dziļu, bet viņa par to tikai pasmējās. “Tādas krūtis kā tavējās ir pelnījušas, lai tās izrāda.” Saņēmusi tādu komplimentu, Kima atturējās no lūguma piesegt kleitas izgriezumu.
Šis skats novērsa Trevisa uzmanību, un viņš nespēja parunāt.
– Tu vari man teikt jebko, – Kima viņu iedrošināja. – Zinu, ka neesam tikušies sen, bet draudzība ilgst visu mūžu, un mēs esam draugi. Atceries?
– Jā, – Treviss atbildēja un norija siekalas. Viņš bija spiests atbrīvot plaukstu, lai spētu pretoties kārdinājumam pievilkt Kimu sev klāt. Viņš pārmeta sev, ka laiku ceļā uz Edilīnu nav izmantojis, lai izdomātu, ko teikt Kimai. Tā vietā viņš visu ceļu plānoja kāpienu klintīs pēc sešām nedēļām. Pirms tā bija jāiegādājas klinšu kāpšanas piederumi un fiziski jāsagatavojas. Treviss prātoja, vai nelielajā Edilīnā ir kāds kalns, kurā viņš varētu uzrāpties, un vai te ir arī trenažieru zāle. Treviss negribēja zaudēt fizisko formu laikā, ko nāksies pavadīt, mēģinot atrisināt mātes problēmas.
Viņš redzēja, ka sieviete joprojām gaida atbildi. Treviss nebija plānojis lūgt kādam palīdzību un pat nebija plānojis Kimu satikt. Tomēr, ieraudzījis sievieti teltī, tērpušos piegulošā kleitā, Treviss vairs nespēja valdīt pār sevi. Kad Kima izgāja no telts un nozuda mežā, viņš tai sekoja.
Tagad Treviss nevarēja tā vienkārši sēdēt un klusēt, jo baidījās, ka Kima uzskatīs viņu par muļķi.
– Mana māte, – viņš iesāka. – Viņa dzīvo Edilīnā. – Treviss atkal apklusa, nezinādams, ko būtu pareizi atklāt un ko – noklusēt. Viņš negribēja Kimu nobiedēt.
– Kas noticis ar tavu māti? – Kima jautāja un mēģināja atsaukt atmiņā visu, ko zināja par Trevisa māti. Kad viņi satikās, Kima bija pārāk jauna, lai saprastu notiekošo, bet gadu gaitā šis tas kļuva skaidrāks. Lūsija Merita slēpās no sava vīra.
Atminējusies sievietes vārdu, Kima izbrīnā noelsās.
– Lūsija! Tavas mātes vārds bija Lūsija. Vai viņa ir Lūsija Kūpera – sieviete, kura metas bēgt ikreiz, kad es parādos? Viņa dzīvo Edilīnā jau četrus gadus, bet es viņu pirmo reizi ieraudzīju šovakar, turklāt tikai daļēji.
Treviss bija patiesi izbrīnīts. Viņš vairākas reizes bija apvaicājies mātei par Kimu, bet viņa ikreiz attrauca, ka Kimu nesatiek, un mainīja sarunas tēmu.
– Es nezināju, ka māte no tevis slēpjas, bet viņa noteikti juta vajadzību to darīt. Viņa negāja sabiedrībā arī laikā, kad mēs abi te dzīvojām, un tikās vienīgi ar to večuku un tavu māti. Un tevi.
– Bērtranda kungs nomira gadu pēc jūsu aizbraukšanas, un mana māte nevienam neatklātu, ka Lūsija ir pilsētā.
– Un tu? – Treviss jautāja. – Ja tu atpazītu manu māti, vai tu kādam par to stāstītu?
– Es… – Kima apklusa. Ja viņa ieraudzītu Trevisa māti šeit, Edilīnā, pēc divām minūtēm viņa jau zvanītu Džekai. Kima par to paziņotu arī savai māsīcai Sārai un varbūt arī viņas jaunajai radiniecei Džoslinai, turklāt Kimai patika brālēna Kolina jaunā sieva Džemma, tāpēc, iespējams, viņa būtu par to runājusi arī ar viņu. Un, protams, Kimai tas obligāti būtu jāizstāsta Trisam, jo viņš bija Vingeitas kundzes draugs.
– Iespējams, – Kima atzina, un Treviss, to dzirdēdams, pasmaidīja.
– Ja šī ir tava brālēna māja un mamma dzīvo blakus mājā, noslēpties no tevis viņai noteikti nebija viegli.
– Viņai tas tomēr izdevās, – Kima atbildēja, bet nepieminēja neskaitāmās reizes, kad Lūsija Kūpera no viņas izvairījās. Džeka neilgu laiku dzīvoja Vingeitas kundzes mājā, un ikreiz, kad pie viņas ciemos ieradās Kima, Lūsija noslēpumaini nozuda. Tagad Kima pieļāva domu, ka nabaga sieviete visas šīs reizes slēpusies skabūzī. Jebkurā gadījumā Kimai bija skaidrs: viņas māte bija piekodinājusi Lūsijai, ka viņas ar Kimu nedrīkst satikties.
Kima vēlējās novērst uzmanību no sevis.
– Vai tava māte te slēpjas tava tēva dēļ?
– Jā, – Treviss atbildēja un atspieda muguru pret soliņa atzveltni. Viņš brīdi klusēja, pagriezās pret Kimu un viņai uzsmaidīja. – Es tev neļauju pavadīt laiku kopā ar draugiem un radiniekiem. Mamma apgalvoja, ka Edilīnā visus vieno ģimenes saites.
– Ne pilnīgi visus, bet tuvu tam, – Kima atzina.
– Vai tava kleita ir… līgavas māsas kleita? – viņš ar žestu norādīja uz Kimas apģērbu.
– Es esmu galvenā līgavas māsa.
– Ak tā, – Treviss atbildēja. – Vai tas nozīmē, ka tu neesi precējusies?
– Tieši tā. Un tu?
– Es tā arī neapprecējos. Es strādāju sava tēva labā, – Treviss paskaidroja. – Mēs esam vienojušies, ka viņš nevajās mammu tikmēr, kamēr es strādāšu viņa pakļautībā. – Viņš stāstīja Kimai to, ko parasti turēja lielā noslēpumā, bet šovakar vārdi nāca bez piepūles.
– Tas neizklausās labi, – Kima atbildēja un sajuta vēlmi satvert vīrieša plaukstu, bet to apvaldīja. Viņa nespēja iztēloties sevi tādā situācijā, bet prātoja par to, cik cēla un pat varonīga ir Trevisa apņemšanās ziedot savu dzīvi, lai palīdzētu mātei. Mūsdienās tas bija retums.
– Izskatās, ka tagad māte vēlas apprecēties, bet viņas un tēva laulība