Kristjens apsēžas un savelk drošības jostas ap sevi un sāk visas pārbaudes, kas jāveic pirms lidojuma. Viņš ir neticami prasmīgs, un tas mani vilina. Uzlicis austiņas, viņš nospiež slēdzi, un lāpstiņas sāk griezties ātrāk, skanot apdullinošai rēkoņai.
Viņš uzmet skatienu man. – Vai esi gatava, mazā? – austiņās iečerkstas viņa balss.
– Jā.
Kristjena sejā atplaukst zēnisks smaids. Sen neesmu to redzējusi.
– Sietlas torni, runā Čārlijs Tango, gatavs pacelties no viesnīcas “Atbalss” ceļā uz Portlendu caur Portlendas lidostu. Lūdzu apstiprināt, beidzu.
Austiņās atskan gaisa satiksmes dispečera balss, kas dod norādījumus.
– Sapratu, torni, Čārlijs Tango gatavs, beidzu. – Kristjens nospiež divus slēdžus, satver sviru, un helikopters nesteidzīgi, līgani paceļas pretī tumstošām debesīm.
Es jūtu vēderu sažņaudzamies un vēroju, kā Sietla attālinās. Šeit ir daudz, ko redzēt.
– Reiz mēs dzināmies pakaļ ausmai, Anastasija, bet tagad lidojam pretī krēslai, – Kristjens nosaka. Es pagriežos un izbrīnīta uzlūkoju viņu.
Ko tas nozīmē? Kā viņš spēj pateikt kaut ko tik romantisku? Kristjens pasmaida, un arī es nespēju apvaldīt kautru smaidu.
– Šoreiz arī skats būs labāks, jo saules ir vairāk, – viņš piebilst.
Pēdējā reizē, kad lidojām uz Sietlu, bija tumšs, bet šoreiz mums paveras brīnišķīga, pārpasaulīga ainava. Mēs ceļamies arvien augstāk starp lielākajām ēkām.
– Lūk, tur ir Eskala. – Viņš norāda uz priekšu. – Tas ir Boeing, un tālāk slejas Space Needle tornis.
Es pieliecu galvu. – Nekad neesmu tur bijusi.
– Gan jau es tevi aizvedīšu vakariņās.
– Mēs esam šķīrušies, Kristjen.
– Zinu. Bet tas man neliedz tevi pabarot. – Viņš uzmet man pārmetuma pilnu skatienu.
Es papurinu galvu un nospriežu, ka prātīgāk ir viņu nekaitināt. – Šeit ir ļoti skaisti, pateicos.
– Iespaidīgi, vai ne?
– Iespaidīgi, ka tu proti vadīt helikopteru.
– Vai glaimo man, Stīlas jaunkundze? Man piemīt daudzi talanti.
– Tas man ir ļoti labi zināms, Greja kungs.
Viņš pagriežas un pasmīkņā, un es pirmo reizi piecu dienu laikā jūtos nedaudz mierīgāka. Varbūt nebūs nemaz tik slikti.
– Kā tev klājas jaunajā darbā?
– Labi, pateicos. Interesanti.
– Kāds ir tavs priekšnieks?
– Normāls. – Es nevaru teikt Kristjenam, ka Džeka klātbūtnē jūtos neomulīgi.
– Kas tevi nomāc? – viņš jautā, mani vērodams.
– Neņemot vērā acīmredzamo? Nekas.
– Acīmredzamo?
– Kristjen, tu reizēm esi ļoti neaptēsts.
– Es? Neaptēsts? Man nepatīk tavs izteiksmes veids, Stīlas jaunkundze.
– Lai tā būtu.
Viņa lūpas savelkas smaidā. – Man pietrūka tavas dzēlīgās mēles, Anastasija.
Es spēji ievelku elpu. Man gribas kliegt – Jā, man arī tevis pietrūka, un ne tikai tavas mēles! Bet es klusēju un vēroju apkārtni aiz helikoptera priekšējā stikla, lidojot tālāk uz dienvidiem. Rietošā saule ir mums labajā pusē, milzīga un koši oranža, un es atkal esmu Ikars, kas pielidojis tai pārāk tuvu.
Krēsla mums seko no Sietlas, un debesīs saplūst sārti, akvamarīna un opālu toņi, nevainojami savīti kopā rakstos, kādus aust prot tikai Māte Daba. Vakars ir vēss un patīkams, un Portlendas gaismas aicinoši mirdz, sveicot mūs, kad Kristjens nosēdina helikopteru. Mēs esam uz tās pašas dīvainās, brūnās ķieģeļu mājas jumta, ko pametām pirms trim nedēļām.
Pagājis pavisam neilgs laiks, bet man šķiet, ka es pazīstu Kristjenu mūžīgi. Viņš izslēdz helikoptera dzinēju, spiezdams dažādus slēdžus, līdz propellera lāpstiņas pamazām apstājas, un drīz es dzirdu tikai savu elpu austiņās. Hmm. Atmiņā ataust Tomasa Talisa mūzikas pavadībā notikušais. Es nobālu. Šobrīd nevēlos par to domāt.
Kristjens atsprādzē siksnas un pieliecies ķeras pie manējām.
– Vai ceļojums bija patīkams, Stīlas jaunkundze? – viņš rāmi painteresējas, acīm iespīdoties.
– Jā, pateicos, Greja kungs, – es pieklājīgi atbildu.
– Labi, iesim aplūkot puišeļa fotogrāfijas. – Viņš sniedz man roku, un es to satveru, pirms izkāpju no helikoptera.
Mums tuvojas sirms vīrietis ar bārdu, plati smaidīdams, un es atceros viņu no iepriekšējās reizes.
– Džo! – Kristjens pasmaidījis palaiž mani vaļā un sirsnīgi sarokojas ar viņu.
– Parūpējies par Čārliju Tango, Džo. Stefans atbrauks tam pakaļ ap astoņiem vai deviņiem.
– Protams, Greja kungs. Labvakar, kundze, – viņš sveicina mani. – Jūsu mašīna ir lejā. Ak jā, un lifts ir salūzis, jums nāksies iet pa kāpnēm.
– Pateicos, Džo.
Kristjens satver mani aiz rokas, un mēs dodamies uz kāpņu pusi.
– Tev paveicies, ka jākāpj tikai trīs stāvi. Tie papēži ir ļoti augsti, – viņš neapmierināts nosaka.
Vai tiešām?
– Tātad tev nepatīk mani zābaki.
– Man tie ļoti patīk, Anastasija. – Kristjena acis satumst, un man šķiet, ka viņš teiks vēl kaut ko, tomēr tas nenotiek. – Nāc. Mēs virzīsimies uz priekšu lēnām. Negribu, lai nokrīti un lauz kaklu.
Mēs klusēdami sēžam mašīnā, kamēr šoferis ved mūs uz galeriju. Mani atkal pārņēmis satraukums, un es apjaušu, ka laiks, ko pavadījām helikopterā, bija pēdējais mierpilnais brīdis. Kristjens ir iegrimis pārdomās un šķiet drūms; iepriekšējais jautrais noskaņojums ir zudis. Ir daudz, ko vēlos teikt, bet šis brauciens ir pārāk īss. Kristjens stingi veras ārā pa logu.
– Hosē ir tikai draugs, – es nomurminu.
Kristjens pagriežas un uzlūko mani. Viņa acis ir tumšas un neizdibināmas, tajās neko nav iespējams nolasīt. Viņa mute… jā, viņa mute novērš manu uzmanību. Es atceros to uz sevis… itin visur. Mana āda kaist. Viņš sakustas sēdeklī un šķiet neapmierināts.
– Tavas skaistās acis izskatās pārāk lielas, Anastasija. Lūdzu, apsoli man, ka ēdīsi.
– Jā, Kristjen, es ēdīšu. – Mana atbilde ir automātiska, samiernieciska.
– Es runāju nopietni.
– Vai tiešām? – Man neizdodas apslāpēt nepatiku balsī. Šim vīrietim netrūkst bezkaunības – viņam, kura dēļ es pēdējās dienas esmu pavadījusi ellē. Nē, nav taisnība. Pie šīs elles vainojama esmu es pati. Nē, tomēr viņš. Es apjukusi papurinu galvu.
– Anastasija, es negribu strīdēties. Es vēlos tevi atgūt, un tev jābūt veselai, – Kristjens paskaidro.
– Nekas