Es pagriežos un iekāpju mašīnā, un tur jau sēž viņš – Kristjens Grejs pelēkā uzvalkā bez kaklasaites. Baltā krekla apkaklīte ir atpogāta, un viņa pelēkās acis kvēlo.
Man izkalst mute. Kristjens izskatās lieliski, bet viņa skatienā jaušamas dusmas. Kāpēc?
– Kad tu pēdējo reizi ēdi? – viņš skarbi painteresējas, kad Teilors aizver durvis.
Velns! – Sveiks, Kristjen. Jā, arī man ir patīkami tevi atkal satikt.
– Man nav noskaņojuma uzklausīt tavas asprātības. Atbildi! – Viņa acīs plaiksnī niknums.
Esmu sprukās. – Nu… pusdienās apēdu jogurtu. Ak jā, un banānu.
– Kad bija tava pēdējā normālā ēdienreize? – viņš salti jautā.
Teilors apsēžas pie stūres, iedarbina dzinēju un izbrauc uz ielas.
Es paceļu skatienu un ieraugu, ka Džeks man māj, kaut gan nezinu, kā viņš mani redz aiz tumšajiem stikliem. Arī es viņam pamāju pretī.
– Kas tas tāds? – Kristjens noprasa.
– Mans priekšnieks. – Es palūkojos uz skaisto vīrieti sev blakus, un viņa lūpas ir sakniebtas, veidojot plānu līniju.
– Nu? Kad tu pēdējo reizi normāli ēdi?
– Kristjen, tā tiešām nav tava darīšana, – es nomurminu, juzdamās neparasti drosmīga.
– Viss, kas saistīts ar tevi, ir mana darīšana. Runā!
Nav gan! Es aizkaitināta izpūšu elpu un paceļu skatienu augšup, un Kristjens samiedz acis. Pirmo reizi kopš ilgiem laikiem man gribas smieties. Es ļoti pūlos apslāpēt spurdzienu, kas jau burbuļo rīklē. Kristjens manāmi atmaigst, redzot, kā es cenšos saglabāt nopietnību, un viņa skaistajās lūpās parādās smaida atblāzma.
– Nu? – viņš jau pielaidīgāk vaicā.
– Pasta alla vongole pagājušajā piektdienā, – es nočukstu.
Kristjens aizver acis, un viņa sejā uz brīdi parādās niknums, ko pavada nožēla. – Saprotu, – viņš neizteiksmīgi nosaka. – Izskatās, ka tu esi zaudējusi vismaz piecas mārciņas, varbūt pat vairāk. Lūdzu, ēd, Anastasija, – viņš mani norāj.
Es stingi pētu savus savītos pirkstus, ko turu klēpī. Kāpēc viņš vienmēr liek man justies kā palaidnīgam bērnam?
Viņš pagriežas pret mani un klausi jautā: – Kā tev klājas?
Diezgan briesmīgi... Es noriju siekalas. – Ja teiktu, ka labi, es melotu.
Kristjens spēji ievelk elpu. – Es arī, – viņš nomurmina un satver manu roku. – Es ilgojos pēc tevis, – viņš piebilst.
Ak nē. Mēs pieskaramies viens otram.
– Kristjen, es…
– Lūdzu, Ana! Mums jāaprunājas.
Es jūtu asaras riešamies acīs. Nē, nē, tikai ne to. – Kristjen, lūdzu… man nācies tik daudz raudāt… – es nočukstu, cenzdamās savaldīties.
– Nē, meitenīt, nē. – Viņš parauj manu roku, un jau nākamajā mirklī es attopos uz viņa ceļiem. Kristjens mani apskauj un ieslēpj degunu manos matos. – Es ļoti ilgojos pēc tevis, Anastasija, – viņš izdveš.
Es grasos atbrīvoties no viņa skāviena, jo prātīgāk būtu turēties tālāk, bet viņa rokas ir apvītas man apkārt. Viņš spiež mani sev klāt, un es nespēju pretoties. Lūk, šī ir vieta, kur es vēlos būt.
Kristjens skūpsta manus matus, un es atbalstu galvu pret viņa krūtīm. Esmu atgriezusies mājās. Viņš smaržo pēc tīras veļas, mīkstinātāja, ziepēm un mana iemīļotā aromāta – Kristjena. Es brīdi ļauju sev noticēt, ka viss būs labi, un mana saplosītā dvēsele tiek veldzēta.
Pēc dažām minūtēm Teilors piebrauc pie apmales, kaut gan vēl esam pilsētā.
– Esam klāt. – Kristjens mani saudzīgi noceļ nost.
Kā tas saprotams?
– Uz šīs ēkas jumta ir helikopteru novietne. – Kristjens palūkojas uz minēto ēku, tā izskaidrodams visu.
Nu, protams! Čārlijs Tango. Teilors atver durvis, un es izkāpju. Viņš man veltī sirsnīgu, tēvišķu smaidu, kas liek man justies drošībā, un es uz to atbildu ar to pašu.
– Man vajadzētu atdot jums mutautu.
– Tas pieder jums, Stīlas jaunkundze. Līdz ar maniem laba vēlējumiem.
Es nosarkstu. Kristjens apiet mašīnai apkārt un satver manu roku, jautājoši uzlūkodams Teiloru, bet šoferis bezkaislīgi skatās uz savu saimnieku, neko neatklādams.
– Deviņos? – Kristjens precizē.
– Jā, kungs.
Kristjens pamāj, pagriežas un caur divviru durvīm ieved mani milzīgā vestibilā. Es izbaudu sajūtu, ko manī rada viņa garie, prasmīgie pirksti, kas apvijušies ap manu plaukstu. Atgriezusies jau sen pazīstamā pievilkšanās, un es atkal esmu Ikars, ko vilina Kristjena saule. Jau esmu apdedzinājusies, bet atgriežos.
Kad nostājamies pie lifta, viņš nospiež izsaukuma pogu. Es bikli uzmetu skatienu viņam un ieraugu mīklainu, tik tikko manāmu smaidu viņa lūpās. Durvis atveras, viņš palaiž manu roku vaļā un ar mājienu liek man iet iekšā.
Durvis aizveras, un es uzdrošinos vēlreiz palūkoties uz Kristjenu. Viņš paskatās uz mani, un starp mums atkal sprēgā dzirksteles. Tās ir gandrīz sataustāmas un velk mūs abus tuvāk vienu pie otra.
– Ak vai, – es izdvešu, izbaudīdama šo dzīvniecisko, fizisko pievilkšanās spēku.
– Jā, es arī to jūtu, – viņš piekrīt, cieši vērodams mani dūmakainām acīm.
Manos cirkšņos uzliesmo kvēlas iekāres uguns. Kristjens satver manu roku un ar īkšķi noglāsta pirkstu kauliņus, un visi mani pavēderes muskuļi saldkaisli saraujas.
Kā viņš vēl joprojām spēj to panākt?
– Lūdzu, nekod apakšlūpā, Anastasija, – Kristjens nočukst.
Es paceļu skatienu, atbrīvodama lūpu. Mani pārņem kaisle. Es vēlos Kristjenu tepat, tagad, liftā. Kā gan iespējams viņu negribēt?
– Tu zini, ko tas ar mani dara, – viņš nomurmina.
Es vēl joprojām atstāju uz viņu iespaidu. Mana iekšējā dieviete pamostas no savas nīgrās snaudas piecu dienu garumā.
Durvis piepeši atveras, laužot burvestību, un mēs esam uz jumta. Pūš vējš, un man salst, kaut gan mugurā ir melnā žakete. Kristjens apliek rokas man apkārt, pievilkdams mani sev pie sāniem, un mēs steidzamies pie helikoptera, kam lēni griežas propelleru lāpstiņas.
No kabīnes izlec gaišmatains gara auguma vīrietis ar stūrainu žokli, ģērbies tumšā uzvalkā. Viņš zemu pieliecas un skrien mums pretī. Sarokojies ar Kristjenu, viņš cenšas pārkliegt helikoptera radīto troksni.
– Viss gatavs, kungs. Aparāts ir jūsu rīcībā!
– Vai viss pārbaudīts?
– Jā, kungs.
– Un jūs ieradīsieties pusdeviņos?
– Jā.
– Teilors gaida jūs pie parādes durvīm.
– Pateicos, Greja kungs. Lai jums drošs ceļš līdz Portlendai. Kundze! – Viņš piesviež