– Kas notiks, ja es to nedarīšu?
– Tu izvēlēsies Endžela Klēra augstos ideālus. Vismaz lielākajā grāmatas daļā.
– Ko nozīmē šis līgums?
– Tajā teikts, ka tu neko nedrīksti kādam stāstīt par mums. Neko. Nevienam.
Es izbrīnīta lūkojos uz Kristjenu. Jēziņ! Viņš slēpj kaut ko ļoti sliktu, un mani pārņem nevaldāma ziņkāre.
– Labi, es parakstīšos.
Viņš pasniedz man pildspalvu. – Vai tu negribi izlasīt līgumu?
– Nē.
Kristjens sarauc pieri.
– Anastasija, vienmēr ir jāizlasa viss, ko paraksti, – viņš mani norāj.
– Kristjen, tu laikam nesaproti, ka es tik un tā nevienam par mums nestāstītu. Pat Keitai nē. Tātad nav svarīgi, vai es kaut ko parakstu. Ja tas ir tik nozīmīgi tev vai tavam advokātam … ar kuru acīmredzot runā tu, man nav iebildumu. Es parakstīšos.
Brīdi mani vērojis, Kristjens pamāj.
– Lielisks arguments, Stīlas jaunkundze.
Es uzsvērti parakstos uz punktotās līnijas abos eksemplāros un vienu no tiem pasniedzu viņam. Salocījusi otru, es to ielieku somiņā un iedzeru lielu malku vīna. Mana balss izklausās daudz drosmīgāka, nekā es patiesībā jūtos.
– Vai tas nozīmē, ka šonakt mēs mīlēsimies, Kristjen? – Jēzus, vai es tiešām to pateicu? Viņš izbrīnā nedaudz paver muti, bet ātri atgūstas.
– Nē, Anastasija. Pirmkārt, es nemīlējos. Es nodarbojos ar seksu… skarbu, mežonīgu seksu. Otrkārt, vēl ir daudzi dokumenti, kurus vajadzēs sakārtot. Un treškārt, tu vēl nezini, kas gaidāms. Tu vēl joprojām varētu bēgt. Iesim, es tev parādīšu savu spēļu istabu.
Es krampjaini noriju siekalas. Skarbs, mežonīgs sekss! Ārprāts, tas izklausās tik… kvēli! Bet kāpēc mums jāskatās uz spēļu istabu? Neko nesaprotu.
Kristjens pieceļas un pastiepj roku. Es to satveru un sekoju viņam gaitenī. Pa labi no lielajām divviru durvīm ir mazākas, aiz kurām paslēptas kāpnes. Mēs uzejam otrajā stāvā un pagriežamies pa labi. Izņēmis no kabatas atslēgu, Kristjens atslēdz nākamās durvis un dziļi ievelk elpu.
– Tu jebkurā mirklī vari doties prom. Helikopters gaida, lai tevi aizvestu visur, kur vien vēlies; vari arī palikt šeit un lidot prom rīt. Lai ko tu izlemtu, es neiebildīšu.
– Atver taču tās sasodītās durvis, Kristjen.
Viņš paklausa un atkāpjas, palaizdams mani pa priekšu. Uzmetusi viņam vēl pēdējo skatienu – man neizturami gribas zināt, kas slēpjas aiz durvīm! – es ieeju iekšā.
Un jūtos kā nokļuvusi laika portālā, kas mani aizsviedis uz sešpadsmito gadsimtu un spāņu inkvizīcijas pagrabiem.
Žēlīgais Dievs!
7. NODAĻA
Pirmais, ko es sajūtu, ir aromāts: dzīvnieku āda, koks, tīrīšanas līdzeklis, kas smaržo pēc citrusa augļiem. Tas ir ļoti patīkams, arī apgaismojums ir saudzīgs un neuzkrītošs. Es pat nevaru saskatīt gaismas avotu, bet redzu, ka tas paslēpts aiz karnīzes un izstaro visaptverošu mirdzumu. Sienas un griesti ir sulīgā Burgundijas vīna krāsā, tāpēc plašā telpa nedaudz atgādina sievietes klēpi, un grīdu klāj sens, lakots koka segums. Pie sienas pretī durvīm krusteniski piestiprināti divi gari, nopulēti melnkoka dēļi, un katrā stūrī ir siksnas cilpa. Virs krusta no griestiem karājas vismaz astoņas kvadrātpēdas liels dzelzs režģis, un pie tā piestiprinātas virves, ķēdes un mirdzošas važas. Blakus durvīm pie sienas kā aizkaru stieņi piestiprināti divi pulēti, noapaļoti mieti, līdzīgi margu statņiem, tikai garāki. No tiem nokarājas pārsteidzoši dažādas lāpstiņas, pātagas un dīvaini, spuraini instrumenti.
Pie durvīm novietota smaga melnkoka kumode, un visas atvilktnes ir ļoti plānas, it kā tajās tiktu glabātas senlietas kā muzejā. Es brīdi prātoju, kas tur varētu būt. Vai es vispār gribu to zināt? Tālākajā stūrī ir mīksts sols, apvilkts ar tumši sarkanu ādu, un tam blakus pie sienas piestiprināts pulēts koka statīvs, kas izskatās pēc biljarda kiju turētāja, bet, kad aplūkoju to tuvāk, ieraugu dažāda garuma un apkārtmēra nūjas. Pretējā stūrī atrodas izturīgs, sešas pēdas garš galds no pulēta koka ar grezniem kokgrebumiem rotātām kājām, un zem tā ir divi pieskaņoti soliņi.
Bet galvenā vieta istabā piešķirta gultai. Tā ir lielāka par pašu milzīgāko gultu, kādu esmu redzējusi, krāšņa rokoko stila mēbele ar taisni izstieptu baldahīnu. Šķiet, tā varētu būt gatavota deviņpadsmitajā gadsimtā. Zem baldahīna vīd spīdīgas ķēdes un rokudzelži. Nav nekādas veļas, tikai ar sarkanu ādu apvilkts matracis un sarkani satīna spilveni, kas sakrauti vienā malā.
Dažu pēdu attālumā no gultas galvgaļa ir liels, mīksts dīvāns, novietots ar skatu pret gultu. Jocīgi, parasti dīvāns tiek vērsts citur… Un es pasmaidu; dīvāns man liekas savāds, kaut gan patiesībā tā ir visikdienišķākā mēbele šajā istabā. Es gluži nejauši paceļu skatienu un ieraugu, ka pie griestiem vienādos attālumos izvietoti metāla riņķi. Interesanti, kam tie domāti? Dīvaini, bet koka apdare, tumšās sienas, neuzbāzīgais apgaismojums un tumši sarkanās ādas mēbeles vērš istabu maigu un romantisku… Es zinu, ka tā nebūt nav; šis ir Kristjena priekšstats par maigu romantiku.
Es pagriežos un redzu, ka viņš uzmanīgi vēro mani. Kristjena sejā nekas nav nolasāms. Es ieeju istabā dziļāk, un viņš seko man. Spurainais nieciņš mani ieinteresējis. Es tam nedroši pieskaros. Kāts ir apvilkts ar zamšu, un no tā stiepjas kupls ādas loksnīšu biezoknis. Tām galos piestiprinātas pavisam sīkas plastmasas lodītes.
– Tā ir pletne, – Kristjens klusi paskaidro.
Pletne… hmm. Laikam pārsteigums bijis tik spēcīgs, ka mani pārņēmis stingums. Zemapziņa ir devusies atvaļinājumā vai zaudējusi valodu, vai gluži vienkārši izlaidusi garu. Es neko nejūtu. Es redzu un saprotu, bet nespēju vārdos paust savas izjūtas. Kāda gan ir piemērota reakcija, uzzinot, ka iespējamais mīļākais ir pilnīgi jucis sadists vai mazohists? Bailes… jā… Tās, šķiet, ir spēcīgākās emocijas, tomēr tās nav vērstas pret Kristjenu. Es nedomāju, ka viņš spētu man kaut ko nodarīt; vismaz ne bez manas piekrišanas. Ir pārāk daudz jautājumu, kas drūzmējas man prātā. Kāpēc? Kā? Kad? Cik bieži? Ar kuru? Es pieeju pie gultas un laižu pirkstus pār vienu no smalkajiem stabiem. Tas ir ļoti izturīgs, lieliska meistara gatavots.
– Saki kaut ko, – Kristjens pavēl mānīgi klusā balsī.
– Vai tu to nodari citiem cilvēkiem vai arī citi to dara tev? Viņa mutes kaktiņi nedaudz paraujas uz augšu; Kristjens ir vai nu uzjautrināts, vai atvieglots.
– Cilvēkiem? – Viņš samirkšķina acis, apdomādams savu atbildi. – Es to daru ar sievietēm, kuras to vēlas.
Es neko nesaprotu.
– Ja tev ir labprātīgas partneres, kāpēc šeit esmu es?
– Tāpēc, ka es vēlos to visu darīt kopā ar tevi. Ļoti vēlos.
– Ak tā, – es izdvešu. Kāpēc?
Aizklīdusi līdz mīkstajam solam, kas man sniedzas līdz viduklim, es laižu pirkstus pār ādas apvalku. Viņam patīk nodarīt sāpes sievietēm. Šī doma mani skumdina.
– Vai tu esi sadists?
– Es