Mēs lidojam starp ēkām, un priekšā vīd augsts debesskrāpis ar helikoptera nolaišanās laukumu uz jumta. Uz nama sienas ar baltiem burtiem uzkrāsots “Eskala”. Tas tuvojas, kļūstot arvien lielāks… tāpat kā manas bailes. Ak Dievs, es ceru, ka nelikšu viņam vilties. Viņš nospriedīs, ka neesmu viņam piemērota. Es nožēloju, ka nepaklausīju Keitai un neaizņēmos no viņas kādu kleitu, bet man patīk melnie džinsi, un mugurā man ir glīts, piparmētru zaļš krekls ar Keitas melno jaciņu. Es izskatos pietiekami eleganta. Mani pirksti arvien ciešāk aptver sēdekļa malu. Es to spēšu. Spēšu. Debesskrāpis plešas zem mums, un es nemitīgi atkārtoju savu mantru.
Helikopters palēnina gaitu un it kā sastingst debesīs, pirms Kristjens to novieto paredzētajā vietā uz nama jumta. Man trīc rokas; nezinu, kas vainojams – satraukuma pilnās gaidas, atvieglojums par drošo nolaišanos vai bailes, ka man kaut kas neizdosies. Viņš izslēdz motoru, lāpstiņas griežas lēnāk, līdz apstājas pavisam, un iestājas klusums; es dzirdu tikai savu saraustīto elpošanu. Kristjens noņem austiņas, pasniedzas un noceļ arī manējās.
– Esam klāt, – viņš klusi nosaka.
Kristjena sejas viena puse grimst ēnās, bet otru spilgti apgaismo nolaišanās laukuma prožektori. Melnais un baltais bruņinieks vienā – Kristjenam lieliski atbilstoša metafora. Viņš izskatās saspringts. Viņa zobi ir sakosti, piere nedaudz saraukta. Atsprādzējis jostu, viņš ķeras pie manām sprādzēm, un mūsu sejas šķir tikai dažu collu atstatums.
– Tev nav jādara nekas tāds, ko tu nevēlies. Tu to saproti, vai ne? – Kristjens jautā, un es dzirdu vieglu izmisumu ieskanamies viņa balsī. Acīs gail lūgums, un es pārsteigta vēroju viņu.
– Es nemūžam nedarītu kaut ko pret savu gribu, Kristjen. – Un, pat teikdama šos vārdus, es nejūtos pārliecināta, jo šobrīd es droši vien būtu gatava uz visu šī vīrieša dēļ. Tomēr man izdodas pārliecināt viņu.
Kristjens piesardzīgi nopēta mani, un, par spīti garajam augumam, viņam izdodas veikli aizkļūt līdz helikoptera durvīm un tās atvērt. Viņš izlec ārā, pagaida mani un satver manu roku, kad esmu izrāpusies ārā. Uz jumta plosās vējš, un mani satrauc doma, ka es stāvu klajā vietā vismaz trīsdesmit stāvu augstumā. Kristjens apvij roku man ap vidukli un pierauj mani cieši sev klāt.
– Nāc! – viņš uzsauc, pārkliegdams vēju, un pievelk mani pie lifta. Tiklīdz viņš nospiedis dažus ciparus panelī, durvis atveras. Kabīnē ir silti, un tā ir izklāta ar spoguļstikliem. Visur, kur vien skatos, es redzu līdz bezgalībai atainotu Kristjenu, un katrā no šiem atspulgiem viņš tur apskautu mani. Viņš ievada vēl vienu kodu, durvis aizveras, un lifts slīd lejup.
Jau pēc mirkļa esam baltā priekšnamā. Tā vidū plešas apaļš, tumšs koka galds, uz kura nolikts neticami milzīgs baltu ziedu pušķis. Pie visām sienām ir gleznas. Kristjens atver lielas divviru, un es redzu, ka arī tālāk baltais iekārtojums turpinās. Aiz plaša gaiteņa paveras pils zālei līdzīga istaba. Tālākā siena ir no stikla, un aiz tās ir balkons ar skatu uz naksnīgo Sietlu.
Labajā pusē novietots pakavveida dīvāns, uz kura ērti varētu sasēsties desmit pieauguši cilvēki. Tam pretī ir ļoti elegants, moderns pavards ar nerūsējošā tērauda – vai arī platīna, jo šis taču ir Kristjena Greja dzīvoklis – apdari. Uguns tajā ir iekurta, un liesmas rāmi plīvo. Kreisajā pusē pie ieejas ir virtuves nodalījums, kur viss ir balts, tikai darba virsmas veidotas no tumša koka. Pie brokastu letes pietiek vietas sešiem cilvēkiem.
Pretī stikla sienai novietots ēdamgalds ar sešpadsmit krēsliem. Un pašā stūrī noslēptas milzīgas, spīdīgi melnas klavieres. Jā… viņš noteikti spēlē klavieres. Pie visām sienām salikti dažādu izmēru un apveidu mākslas darbi. Šis dzīvoklis vairāk līdzinās mākslas galerijai nekā cilvēka miteklim.
– Vai drīkstu aiznest tavu jaku? – Kristjens jautā, un es papurinu galvu. Vēl joprojām salstu pēc stāvēšanas uz vēja plosītā jumta.
– Varbūt vēlies kaut ko iedzert? – viņš painteresējas, un es samirkšķinu acis. Pēc iepriekšējā vakarā piedzīvotā? Vai viņš mēģina jokot? Es brīdi iedomājos, ka varētu palūgt “Margaritu”, bet man nepietiek drosmes.
– Es iedzeršu glāzi baltvīna. Vai pievienosies man?
– Jā, lūdzu, – es nomurminu.
Šajā milzīgajā istabā es jūtos pavisam neiederīga un pieeju pie stikla sienas. Tās zemākajā daļā iestrādātas durvis, pa kurām var nokļūt uz balkona. Sietla ir izgaismota, un tajā valda dzīva rosība. Es atgriežos virtuvē – tā ir tik tālu no sienas, ka paiet vairākas sekundes, – un Kristjens jau atver vīna pudeli. Viņš ir novilcis žaketi.
– Vai tev nav iebildumu pret Pouilly Fumé?
– Es neko nezinu par vīnu, Kristjen. Tas noteikti derēs, – es klusi atbildu, balsij nedaudz iedreboties. Mana sirds strauji sitas, un es apvaldu vēlmi mesties bēgt. Kristjens ir neticami bagāts, gluži kā Bills Geitss. Kas man šeit darāms? Tu lieliski zini, kāpēc esi šeit, man atgādina zemapziņa. Jā, es gribu nokļūt Kristjena Greja gultā.
– Lūdzu. – Viņš pasniedz man glāzi. Pat trauki šeit ir grezni, no smaga kristāla. Es iedzeru malku vieglā, atsvaidzinošā baltvīna.
– Tu esi ļoti klusa un pat nesarksti. Man šķiet, ka nekad neesmu tevi redzējis tik bālu, Anastasija, – Kristjens nomurmina. – Vai esi izsalkusi?
Es papurinu galvu. Ne jau ēdiens man vajadzīgs. – Tev ir ļoti liels dzīvoklis.
– Liels? – Liels.
– Jā, tas ir liels, – viņš piekrīt, acīm uzjautrinājumā dzirkstot. Es iedzeru vēl vienu malku vīna.
– Vai tu proti spēlēt? – Es ar galvas mājienu norādu uz klavierēm.
– Jā.
– Labi?
– Jā.
– Protams. Vai ir kaut kas, ko tu dari slikti?
– Jā… ir šis tas. – Kristjens iemalko vīnu, nenovērsdams skatienu no manis. Es jūtu to sekojam, kad pagriežos un aplūkoju plašo istabu. Kaut gan tas ir dīvains vārds. Šī ir nevis istaba, bet gan sava statusa demonstrācija.
– Vai vēlies apsēsties?
Es pamāju, un Kristjens mani pieved pie lielā, baltā dīvāna. Apsēžoties man iešaujas prātā doma, ka es līdzinos Tesai d’Erbervilai, kas lūkojas uz bēdīgi slavenā Aleka d’Erbervila jauno namu, un es pasmaidu.
– Kas tevi uzjautrina? – Kristjens iekārtojas man blakus un pagriežas tā, lai varētu lūkoties man sejā. Viņš atbalsta elkoni pret dīvāna atzveltni un atspiež zodu pret dūri.
– Kāpēc tu man uzdāvināji tieši romānu “Tesa no d’Erbervilu cilts”? – es jautāju. Kristjens brīdi skatās uz mani, un šķiet, ka dzirdētais viņu pārsteidzis.
– Tu teici, ka tev patīk Tomasa Hārdija darbi.
– Vai tas ir vienīgais iemesls? – Pat es dzirdu vilšanos savā balsī, un Kristjens sakniebj lūpas.
– Tā šķita piemērota grāmata. Es varētu tevi uzcelt uz nesasniedzama pjedestāla, kā to izdarīja Endžels Klērs, vai arī novilkt tevi dubļos kā Aleks d’Erbervils, – viņš nomurmina, un viņa acīs iedegas bīstama liesma.
– Ja šīs ir divas vienīgās iespējas, es izvēlos novilkšanu dubļos, – es nočukstu, lūkodamās uz Kristjenu. Pat mana zemapziņa ir pārsteigta