– Turpini, – Greisa uzmanīgi mudina dēlu. – Es nekad neesmu dzirdējusi tevi dziedam, Kristjen. Nemūžam. – Viņa lūkojas uz manu vīru ar apbrīnas pilnu skatienu. Viņš sēž uz soliņa, izklaidīgi skatīdamies uz Greisu, un pēc brīža parausta plecus, aši uzlūko mani un pievēršas stikla durvīm. Pārējie piepeši sāk nervozi pļāpāt, un es vienīgā turpinu vērot savu mīļoto vīru.
Greisa liek man novērsties no viņa, satverot manas plaukstas un piepeši ieraujot mani apskāvienā.
– Jaukā meitene! Pateicos tev, pateicos! – viņa čukst tā, ka to dzirdu tikai es. Man kaklā iespriežas kamols.
– Nu… – Es atbildu uz Greisas apskāvienu, īsti nesaprazdama, par ko viņa man pateicas. Greisa smaida, acīm mirdzot, un noskūpsta mani uz vaiga. Ko es esmu paveikusi?
– Tūlīt uzvārīšu tēju, – viņa aizsmakusi sola, un es dzirdu aizturētās asaras viņas balsī.
Kristjens ir piecēlies kājās un lūkojas laukā pa lielajām stikla durvīm. Es pieeju viņam klāt.
– Sveiks, – es nomurminu.
– Sveika. – Viņš apliek roku man ap vidukli un pievelk mani tuvāk, un es ieslidinu plaukstu viņa džinsu aizmugurējā kabatā. Mēs vērojam lietus strūklas aiz stikla.
– Vai jūties labāk?
Es pamāju.
– Lieliski.
– Tu proti apklusināt visus istabā.
– Es ar to nodarbojos ikdienā, – viņš smaidīdams nosaka.
– Darbā – jā, bet ne šeit.
– Tev taisnība.
– Neviens nav dzirdējis tevi dziedam? Nekad?
– Tā izskatās, – viņš skarbi nosaka. – Vai esi gatava doties prom?
Es vēroju Kristjenu, mēģinādama izprast viņa noskaņojumu. Viņš šķiet mierīgs un maigs, tomēr es saskatu viņa sejā nelielu apjukumu, tāpēc nolemju mainīt sarunas tematu.
– Vai tu mani nopērsi? – es čukstu, un man vēderā piepeši parādās tauriņi. Iespējams, ka man tas ir nepieciešams… Varbūt man pietrūka tieši šīs daļas no mūsu dzīves.
Kristjens lūkojas uz mani, un viņa acis satumst.
– Es negribu tev nodarīt sāpes, bet ļoti labprāt parotaļātos.
To dzirdot, es satraukta pārlaižu skatienu istabai, bet neviens mūs nedzird.
– Tikai tad, ja būsi nerātna, sieva, – Kristjens pieliecies iečukst man ausī.
Kā viņam izdodas iedvest tik daudz jutekliska solījuma tikai sešos vārdos?
– Pamēģināšu kaut ko izdomāt, – es smaidīdama apsolu.
Atvadījušies no Kristjena ģimenes, mēs pieejam pie mašīnas.
– Ņem. – Kristjens pasviež man atslēgas. – Tikai neietriecies nekur, – viņš ļoti nopietni piebilst, – citādi es dusmās ārdīšos.
Man izkalst mute. Viņš ļaus man vadīt viņa mašīnu? Iekšējā dieviete sparīgi uzvelk savus ādas cimdus un zemās kurpes, saukdama: Urrā!
– Vai esi pārliecināts? – es izbrīnīta jautāju.
– Pasteidzies, pirms esmu pārdomājis.
Nekad vēl neesmu smaidījusi tik plati. Kristjens paceļ skatienu pret debesīm un atver šofera puses durvis, lai es varētu iekāpt. Viņš vēl nav apgājis mašīnai apkārt, kad es jau iedarbinu dzinēju, un viņš aši iekārtojas man blakus.
– Nespēj novaldīt savu nepacietību, sieva? – viņš smīkņādams painteresējas.
– Un kā vēl!
Es lēnām braucu atmuguriski un pagriežu mašīnu iebraucamajā ceļā. Man izdodas nenoslāpēt dzinēju, un es pati esmu par to pārsteigta. Sajūgs atsaucas pat uz vieglāko pieskārienu. Uzmanīgi vadīdama mašīnu, es ielūkojos atpakaļskata spogulī un redzu, ka Sojers un Raiens iekāpj Audi SUV. Man nebija ne jausmas, ka apsargi mums sekojuši. Es brīdi pakavējos, pirms izbraucu uz ielas.
– Vai esi pārliecināts?
– Jā, – Kristjens saspringts apliecina, un es nojaušu, ka tā nebūt nav. Ak, mans nabaga, nabaga Kristjens. Gribas pasmieties par viņu un vienlaikus arī par sevi, jo mani pārņēmusi tīkama trauksme. Kaut kur dziļi sevī es pat nedaudz vēlos atrauties no Sojera un Raiena – tāpat vien, prieka pēc. Paskatījusies uz abām pusēm, es izvadu mašīnu uz ielas. Kristjens saraujas, un es nespēju pretoties kārei viņu paķircināt. Iela ir tukša. Es nospiežu gāzes pedāli, un mēs traucamies uz priekšu.
– Ana, uzmanīgāk! – Kristjens sauc. – Lēnāk, citādi nogalināsi mūs abus.
Es nekavējoties palēninu gaitu. Mjā, šī mašīna patiešām ir ātra!
– Piedod, – es nomurminu, cenzdamās izklausīties nožēlas pārņemta, bet man tas neizdodas. Kristjens pavīpsnā, bet man šķiet, ka tādējādi viņš cenšas slēpt atvieglojumu.
– Uzskatīsim to par nerātnību, – viņš nevērīgi nosaka, un es tūlīt pat sāku braukt vēl lēnāk. Ieskatījusies spogulī, es nekur neredzu Audi SUV. Aiz mums brauc tikai kāda mašīna ar aptumšotiem logiem. Es iztēlojos, kā Sojers un Raiens izmisīgi cenšas mūs panākt, un neizskaidrojama iemesla dēļ jūtu sajūsmas tirpas pārskrienam pār kauliem. Tomēr es nevēlos piebiedēt savam mīļotajam vīram sirdstrieku, tāpēc nolemju uzvesties prātīgi un braucu lēnām. Mana pārliecība par sevi arvien pieņemas spēkā, un es tuvojos tiltam.
Kristjens piepeši izgrūž lāstu un pūlas izvilkt no bikšu aizmugurējās kabatas savu telefonu.
– Nu? – viņš skarbi uzrunā zvanītāju. – Nē, – viņš pēc mirkļa nosaka un pamet skatienu atpakaļ. – Jā.
Arī es ieskatos spogulī, bet neredzu neko dīvainu, tikai dažas mašīnas. SUV no mums šķir četras mašīnas, un mēs visi braucam vienmērīgā ātrumā.
– Saprotu. – Kristjens skaļi nopūšas un paberzē pieri; no viņa lieliem viļņiem plūst spriedze. Kaut kas nav labi.
– Jā… Nezinu. – Viņš palūkojas uz mani un nedaudz atvirza telefonu no auss. – Viss ir kārtībā. Brauc vien tālāk, – viņš rāmi nosaka, man uzsmaidīdams, bet viņa acīs vīd nemiers. Velns! Es jūtu adrenalīna uzplūdu asinīs. Viņš atkal pievēršas sarunas biedram.
– Labi, uz tilta. Tiklīdz to sasniegsim. Jā… sarunāts.
Kristjens ievieto telefonu tam paredzētajā statīvā, lai nevajadzētu izmantot rokas.
– Kas noticis, Kristjen?
– Nenolaid skatienu no ceļa, Ana, – viņš klusi pavēl.
Es braucu Sietlas virzienā un pametu skatienu uz Kristjenu. Viņš lūkojas taisni uz priekšu.
– Negribu, lai tevi pārņem panika, – viņš rāmi nosaka. – Bet, tiklīdz sasniegsim tilta uzbrauktuvi, tev jāspiež gāzes pedālis grīdā. Mums seko.
Seko! Velns un elle! Man rīklē iespriežas kamols, sirds strauji dauzās, pār galvas ādu skrien tirpas un kakls aizžņaudzas. Kas mums seko? Mans skatiens pievēršas spogulim, un es redzu, ka aiz mums tiešām brauc tā pati mašīna ar aptumšotajiem stikliem, ko manīju iepriekš. Es samiedzu acis, pūlēdamās saskatīt vadītāju, bet tas neizdodas.
– Skaties,