– Aptver ar rokām ceļgalus.
Es samirkšķinu acis, bet pievelku ceļgalus pie krūtīm, lai varētu apvīt rokas tiem apkārt. Kristjens satver mani aiz zoda un uzspiež maigu, miklu skūpstu man uz lūpām. Jau nākamajā mirklī man uz acīm ir maska. Es neko neredzu un dzirdu tikai savu straujo elpu, kā arī ūdens šļakstus ap jahtas sāniem, kuģim lēni šūpojoties jūrā.
Vareni. Es jau esmu neticami uzbudināta.
– Kāda ir parole, Anastasija?
– Konfekte.
– Ļoti labi. – Kristjens satver manu kreiso roku un apliek skavu tai apkārt, bet pēc tam to pašu izdara ar otru roku. Kreisā roka ir savažota ar kreiso potīti, bet labā plauksta – ar labo. Es nevaru iztaisnot kājas. Sasodīts!
– Un tagad es tevi drāzīšu, līdz sāksi kliegt, – Kristjens klusi nosaka.
Es spēji izgrūžu elpu.
Viņš satver mani aiz papēžiem un pagrūž, līdz es atmuguriski nokrītu uz gultas. Man nav citas iespējas, kā vien turēt kājas saliektas. Es pavelku dzelžus, un tie piekļaujas pat vēl ciešāk. Viņam taisnība… tie iegraužas ādā pietiekami spēcīgi, lai radītu sāpes… Esmu sasieta un bezpalīdzīga, ieslodzīta laivā, un sajūta ir ļoti dīvaina. Kristjens pašķir manas potītes, un es ievaidos.
Viņš noskūpsta mana augšstilba iekšpusi, un man gribas locīties, bet tas nav iespējams. Nevaru atrast atbalsta punktu, lai izliektu gurnus. Manas kājas ir paceltas virs gultas, un es nevaru pakustēties.
– Tev nāksies izjust visu baudu līdz pēdējai pilei, Anastasija. Bez spirināšanās, – Kristjens noņurd, virzīdamies augstāk gar manu augumu un bārstīdams skūpstus gar bikini biksīšu malu. Viņš pavelk aukliņas, kas to satur sānos, un auduma trīsstūrīši noslīgst lejup. Esmu kaila un pakļauta viņa iegribām. Viņš noskūpsta mani uz vēdera un ar zobiem viegli skar nabu.
– Mmm, – es nopūšos. Nebūs viegli… Man nebija ne jausmas. Kristjens virzās augšup līdz krūtīm, pa ceļam maigi skūpstīdams un kodīdams ādu.
– Kuš, kuš, – viņš mani mierina. – Tu esi ļoti skaista, Ana. Es iestenos, nepiepildītu alku mocīta. Citreiz es šādā brīdī jau cilātu gurnus, atsaukdamās uz Kristjena pieskārieniem savā ritmā, bet tagad nevaru pakustēties. Es ievaidējusies pavelku dzelžus, un metāls iegraužas man ādā.
– Āāā! – es iesaucos. Bet patiesībā sāpes mani nemaz nesatrauc.
– Tu mani padari traku, – Kristjens nočukst. – Tāpēc es tev atbildēšu ar to pašu. – Viņš ir gandrīz uzgūlies man virsū, balstot svaru uz elkoņiem, un pievēršas manām krūtīm. Viņš viegli iekožas tajās, nolaiza krūtsgalus, pavirpina tos starp pirkstiem, līdz mani pārņem neprāts. Kristjens nerimstas, un es vairs nespēju valdīties. Lūdzu, lūdzu! Viņa loceklis spiežas man klāt.
– Kristjen, – es elsoju un jūtu, kā viņa lūpas savelkas uzvaras smaidā.
– Vai man panākt, lai beidz šādi? – viņš noņurd, ar mēli skardams manu krūtsgalu, un tas saspringst vēl vairāk. – Tu zini, ka es to spēju. – Viņš spēcīgi iesūc krūtsgalu mutē, un es iekliedzos; bauda kā zibens šautra aizjoņo no krūtīm līdz pat gurniem. Es bezpalīdzīga pavelku dzelžus, nokļuvusi sajūtu varā.
– Jā, – es šņukstu.
– Nē, meitenīt, tas būtu pārāk vienkārši.
– Kristjen… lūdzu.
– Kuš. – Viņš ar zobiem viegli skrāpē manu zodu, virzīdamies augšup līdz mutei, un es spēji ievelku elpu. Viņš mani noskūpsta. Prasmīgā mēle ielaužas man starp lūpām, izgaršo un izpēta mani, valda pār manām sajūtām, bet es atbildu uz šo izaicinājumu, un mūsu mēles savijas kopīgā dejā. Viņš garšo pēc vēsa džina un Kristjena Greja, un smaržo pēc jūras. Viņš satver manu zodu tā, ka nevaru pakustināt galvu.
– Mierīgi, meitenīt. Tikai mieru, – viņš nočukst, ar lūpām skardams manu muti.
– Es gribu tevi redzēt.
– Nē, Ana. Šādi tavas izjūtas būs spēcīgākas. – Un, rīkodamies mokoši lēni, Kristjens sasprindzina gurnus un daļēji iekļūst manī. Citreiz es paceltu gurnus viņam pretī, bet tagad nevaru pakustēties. Viņš atraujas.
– Kristjen, lūdzu!
– Vēlreiz? – viņš aizsmacis ķircina mani.
– Kristjen!
Viņš atkārto kustību un atkal atraujas, vienlaikus mani skūpstīdams un virpinādams krūtsgalu pirkstos. Visi mani nervu gali ir pārkairināti.
– Nē!
– Vai tu mani gribi, Anastasija?
– Jā, – es izmisusi apstiprinu.
– Pasaki to, – viņš nomurmina, skaļi elpodams, un vēlreiz kā spīdzinādams iekļūst manī… un atraujas.
– Es tevi gribu. Lūdzu, – es šņukstu.
Man pie auss atskan viņa klusā nopūta.
– Un tu mani dabūsi, Anastasija.
Viņš izslejas un ietriecas manī. Es iekliedzos un atmetu galvu, paraudama dzelžus; Kristjens skar manu pašu jutīgāko vietu, un mani visu pārņem saldkaislas tirpas; tās ir brīnišķīgas, neizturamas mokas, un es nespēju pakustēties. Viņš sastingst, pirms sāk apļot gurnus, un kustība atbalsojas kaut kur dziļi manī.
– Kāpēc tu man pretojies, Ana?
– Kristjen, izbeidz…
Viņš vēlreiz apļo gurnus, izlikdamies nedzirdam lūgumu;
lēni izvilcis locekli ārā, viņš atkal ietriecas manī.
– Runā! Kāpēc? – viņš nošņāc, un es neskaidri apjaušu, ka viņš runā caur sakostiem zobiem.
Pār manām lūpām izlaužas nesakarīgs vaids… Sajūtas ir pārāk spēcīgas!
– Runā!
– Kristjen…
– Ana, man jāzina.
Viņš atkal ietriecas manī, šoreiz pavisam dziļi, un es jūtu kāpinājumu… tas ir visaptverošs un ietin mani kā segā, plūstot no pavēderes līdz visiem locekļiem, līdz visām ciešajām metāla skavām.
– Nezinu! – es iekliedzos. – Tāpēc, ka varu! Tāpēc, ka mīlu tevi! Lūdzu, Kristjen!
Viņš skaļi iestenas un piepilda mani, vēl un vēlreiz, un atkal, un es grimstu arvien dziļāk baudas jūrā. Ne mans prāts, ne miesa vairs nespēj izturēt šo uzbrukumu. Es vēlos iztaisnot kājas, pārņemt kontroli pār savu gaidāmo orgasmu, bet nevaru… esmu bezpalīdzīga. Kristjens valda pār mani, viņš var ar mani darīt visu, ko vēlas… Man acīs sariešas asaras. Tas ir pārāk… Es nevaru viņu apturēt. Un nemaz negribu viņu apturēt… Es gribu… gribu… nē, nē… pārāk daudz…
– Tieši tā, – Kristjens noņurd. – Ļaujies, Ana!
Un es ļaujos, skaļi kliegdama; orgasms pārņem savā varā visu manu miesu gluži kā liesma, kas izšaujas man cauri, aprijot visu savā ceļā. Kad tas ir beidzies, es jūtu asaras līstam pār seju un esmu gluži kā izmocīta; mans augums vēl trīs un dreb.
Un es sajūtu, ka Kristjens nedaudz atraujas, bet neizslīd no manis. Viņš nometas uz ceļiem un pievelk mani sev klāt. Ar vienu roku aptvēris manu pakausi,