– Pateicos, – Kristjens nosaka. Meitene mums pieklājīgi uzsmaida un dodas prom.
– Par laimīgu laulības dzīvi, Anastasija! – Kristjens paceļ glāzi, un mēs saskandinām. Šampanietis garšo brīnišķīgi.
– Vai tas ir Bolinger? – es jautāju.
– Jā, tas pats.
– Pirmajā reizē es to dzēru no tējas tases. – Es atplaukstu smaidā.
– To dienu es lieliski atceros. Tavs izlaidums.
– Kurp mēs lidojam? – Es vairs nespēju apvaldīt ziņkāri.
– Uz Šenonu, – Kristjens atbild. Viņa acis sajūsmā mirdz, un viņš līdzinās mazam zēnam.
– Īrijā? – Mēs lidojam uz Īriju!
– Tur mēs papildināsim degvielas krājumus, – viņš piebilst, mani ķircinādams.
– Un pēc tam? – es jautāju.
Viņa smaids kļūst vēl platāks, un viņš papurina galvu.
– Kristjen!
– Uz Londonu, – viņš atbild, vērīgi uzlūkodams mani un cenzdamies nolasīt manas domas.
Es spēji ievelku elpu. Velns un elle! Biju domājusi, ka mēs ceļosim uz Ņujorku vai Aspenu, vai Karību jūru. Man ir grūti noticēt dzirdētajam. Visu mūžu esmu ilgojusies paviesoties Anglijā. Es jūtos tā, it kā mani no iekšpuses izgaismotu laimes starojums.
– Pēc tam uz Parīzi.
Kā, lūdzu?
– Un Francijas dienvidiem.
Oho!
– Zinu, ka tu vienmēr esi sapņojusi par ceļojumu uz Eiropu, – Kristjens klusi paskaidro. – Es gribu piepildīt tavus sapņus, Anastasija.
– Tu pats esi manu sapņu piepildījums, Kristjen.
– Un tu esi manējais, Greja kundze, – viņš nočukst.
Ak…
– Piesprādzējies.
Es pasmaidu un izpildu pavēli.
Lidmašīna traucas pa skrejceļu, un mēs malkojam šampanieti, apmainīdamies muļķīgiem, platiem smaidiem. Nespēju noticēt, ka divdesmit divu gadu vecumā beidzot pametīšu Ameriku un apmeklēšu Eiropu! Un tieši Londonu!
Kad esam pacēlušies, Natālija atnes vēl divas šampanieša glāzes un kāzu mielastu. Un tas tiešām ir lielisks mielasts – kūpināts lasis, cepta irbīte ar zaļo pupiņu salātiem un kartupeļiem saldā krējuma mērcē. To visu sagatavojusi un pasniedz izdarīgā Natālija.
– Vai saldo ēdienu vēlēsieties, Greja kungs? – viņa painteresējas.
Mans vīrs papurina galvu un pārlaiž pirkstu pār apakšlūpu, jautājoši uzlūkodams mani. Viņa sejas izteiksme ir noslēgta un neizdibināma.
– Nē, pateicos, – es nomurminu, nespēdama atraut skatienu no Kristjena. Viņa lūpas savelkas nelielā, noslēpumainā smaidā, un Natālija aiziet.
– Lieliski, – viņš nosaka. – Biju ieplānojis saldajā ēdienā baudīt tevi.
Šeit?
– Nāc, – viņš aicina, piecēlies kājās, un sniedz man roku.
Mēs kopā aizejam līdz salona tālākajai malai.
– Šeit ir vannasistaba. – Viņš norāda uz nelielām durvīm, bet pēc tam ved mani tālāk pa nelielu gaiteni un cauri durvīm tā galā.
Guļamistaba! Telpa iekārtota krēmkrāsas un kļavas koka toņos, un gultu sedz vairāki spilveni zelta un pelēkbrūnā krāsā. Tā izskatās ļoti ērta.
Kristjens pagriežas un ievelk mani savās skavās, lūkodamies man acīs.
– Es nospriedu, ka mēs varētu pavadīt savu kāzu nakti trīsdesmit piecu tūkstošu pēdu augstumā. Nekad vēl neesmu to darījis.
Vēl kaut kas jauns! Es lūkojos uz viņu, juzdama, kā dauzās sirds. Jūdzes augstuma brālība… jā, esmu par to dzirdējusi.
– Bet vispirms man tevi jāizdabū no šīs brīnišķīgās kleitas. – Kristjena acīs iemirdzas mīlestība un kaut kas tumšāks, kaut kas fascinējošs… Tas pamodina manu iekšējo dievieti.
Kristjena tuvumā man aizraujas elpa.
– Pagriezies. – Viņa balss ir dobja, pavēlnieciska un neticami seksīga. Kā viņam izdodas iekļaut tik daudz solījumu vienā vienīgā vārdā? Es dedzīgi paklausu, un viņš pieskaras maniem matiem, ar prasmīgiem pirkstiem saudzīgi izvilkdams sprādzes citu pēc citas. Matu cirtas pakāpeniski noslīgst man pār pleciem, apklājot muguru un krūtis. Es cenšos nekustēties, bet alkstu viņa pieskārienu. Pēc ilgās, nogurdinošās, bet līksmās dienas es vēlos viņu, vēlos viņu visu.
– Tev ir skaisti mati, Ana. – Kristjena lūpas ir pie manas auss, un es jūtu viņa elpu, kaut gan viņa mute nepieskaras manai ādai. Kad matos vairs nav nevienas sprādzītes, viņš izlaiž pirkstus tiem cauri, saudzīgi masēdams galvas ādu… Mmm… Es aizveru acis un baudu sajūtas. Viņa pirksti slīd zemāk, un viņš parauj matus tā, ka es atliecu galvu, atklādama skatienam kaklu.
– Tu piederi man, – viņš izdveš, ar zobiem uzmanīgi pavilkdams manu auss ļipiņu.
Es ievaidos.
– Kuš, kuš, – viņš mani norāj. Pārmetis matus man pār vienu plecu, viņš laiž pirkstu gar manu muguru no viena pleca līdz otram, izsekodams mežģīņu apmalei. Es notrīsu gaidās. Kristjens uzspiež vēl vienu liegu skūpstu man uz muguras virs pirmās kleitas podziņas.
– Brīnumdaiļa, – viņš čukst, veikli atdarīdams to. – Šodien tu mani vērti par laimīgāko vīrieti pasaulē. – Rīkodamies satraucoši lēni, viņš tiek galā ar katru pogu līdz pat mugurai. – Es tevi ļoti mīlu. – Viņš bārsta skūpstus pār manu ādu no skausta līdz pat plecam un izmanto pauzes, lai murminātu: – Es. Tevi. Ārkārtīgi. Gribu. Es. Vēlos. Būt. Tevī. Tu. Piederi. Man.
Katrs vārds ir kā reibinoša dzēriena malks. Es aizveru acis un atliecu galvu vēl vairāk, lai viņš varētu piekļūt manam kaklam, un grimstu arvien dziļāk burvestībā, ko vij mans vīrs, Kristjens Grejs.
– Man, – viņš čukstus atkārto un noslidina kleitu lejup man pār rokām, līdz audums nokrīt uz grīdas, ziloņkaula krāsas zīdam un mežģīnēm izplūstot ap kājām.
– Pagriezies, – Kristjens klusi pavēl, piepeši aizsmacis. Es paklausu, un viņš spēji ievelk elpu.
Es esmu ģērbusies cieši pieguļošā, koši sārtā satīna korsetē ar zeķturiem, pieskaņotās mežģīņu biksītēs un baltās zīda zeķēs. Kristjens alkaini laiž skatienu lejup pār manu augumu, bet klusē. Viņš tikai lūkojas uz mani, acis iekārē plati iepletis.
– Vai tev patīk? – es čukstu, juzdama, ka vaigus pārklāj kautrs sārtums.
– Vairāk nekā tikai patīk, mazulīt. Tu izskaties satriecoši. – Viņš pastiepj roku, un es, to satvērusi, izkāpju no kleitas.
– Nekusties, – Kristjens nomurmina un, ne mirkli nenovērsis kaislē satumsušās acis no manis, ar vidējo pirkstu novelk līniju pār manām krūtīm tieši virs korsetes augšmalas. Es elpoju straujāk, un viņš atkal atkārto šo ceļojumu pa krūtīm, ar savu kairinošo pieskārienu raisīdams