– Mans pienākums ir viņai pakļauties. Tā vēstī Dieva baušļi.
– Es neciešu pienākumus. – Mērija piespieda lelli pie krūtīm. – Es labprātāk aizbēgtu.
“Vai Mērija jebkad sapratīs, cik kvēli es vēlējos to pašu?” Tomēr rītausma pamazām ārdīja nakts melno audumu, un līdz ar to nostiprinājās mana apņēmība. Drīz tālumā atskanēja tik tikko dzirdama grabināšanās, kas vēstīja, ka pamodušies kalpotāji. Pēc brīža viņi klauvēs pie manas guļamistabas durvīm, un tad es došos ceļā uz Daremas namu Londonā. Tur es kļūšu par upuri uz godkāres altāra, kas iededzis baismīgo spīdumu manu vecāku acīs. Un pēc tam? Es lūkojos uz lelli, ko Mērija turēja elkoņa izliekumā. Pēc tam man nāksies rast spēku, lai pildītu savu pienākumu. Klusēt kāzu laikā un vēlāk… kaut gan iekšēji es kliegšu.
Trešā nodaļa
Daremas nams mirdzēja kā Lanselota pils torņi. Gobelēni bija tik jauni, ka to krāsas vēl bija košas kā dārgakmeņi, un viss zeltījums bija nopulēts un spožs kā saules apspīdēts ezers. Un tas viss – sākot no ziedu kalniem, kas rotāja lielo zāli, un gardajiem ēdieniem virtuvē, beidzot ar paredzētajiem turnīriem nupat pabeigtajā cīņu laukumā – bija rīkots par godu man. Lēdijai Ketrīnai Grejai, Safolkas hercoga iemīļotajai meitai, kas tūlīt apprecēsies ar Anglijas pievilcīgāko bruņinieku Henriju, lordu Hērbertu, Pembrukas grāfa dēlu.
Protams, es viņu pazinu tikai dažas nedēļas, un viņš bija tikpat jauns kā es. Bet Henrijam piemita spars, un es gaidīju laulības priekiem pilnu kāzu nakti, par kādu spurgdamas sarunājās kalpones.
Kā Henrijs vilcinājās, skūpstot manu roku! – Es vienmēr jutīšos pateicību parādā savam tēvam, kurš man sameklējis šādu līgavu, – viņš teica. – Nekad es neesmu redzējis tik daiļu jaunavu. Vai jums ir tikpat daudz cerību saistībā ar mūsu pirmo nakti kā man?
To dzirdot, es rīkojos kā pieklājīga meitene un nolaidu skatienu, bet tas netīšām pievērsās Henrija bikšupriekšas izspīlētajam samtam.
Man patika domāt par brīdi, kad kļūšu pieaugusi sieviete. Protams, es ilgošos pēc māsām un tēva, kurš mēdza iekniebt man zodā un dēvēja mani par skaistāko meiču visā Anglijā. Tomēr mani gaidīja interesanta nākotne. Vairs nevajadzēs paciest garlaicīgās stundas mācību istabā, kur Džeina mani vienmēr pārspēs. Mani nenomāks Mērijas centieni visu padarīt nepatīkamu. Māte nevarēs mani aizvainot, kaut gan Mērija apgalvoja, ka “hercogiene” savas dusmas pār mani izgāž retāk nekā pār citiem.
Diemžēl kāzas bija divkāršas, jo precējās arī Gilfords un Džeina, bet pēc svinībām es būšu pilnvērtīga sieva sava vīra namā. Es drīkstēšu izvēlēties tērpu pat tad, ja tas būs zeltains kā pāvesta ģērbs, un manas drānas būs greznākas nekā tās, ko Džeina uzskatīja par piemērotām protestantu ticības sievietei. Turklāt es uzzināšu visus vīrieša auguma noslēpumus, ko jaunava nemaz nespēj iedomāties. Es iztēlojos savu uzvaras pilno prieku pēc jaunavības zaudēšanas, kad lepni stāstīšu savām pavadonēm, ka viņas neko nezina par to, ko esmu piedzīvojusi. Es nekad nebūtu atzinusi, ka nedaudz baidījos, jo nesapratu, kas gaidāms un kas jādara, lai izpatiktu vīram, tomēr es cerēju, ka viņam iepatikšos. Tēvs smietos par manām šaubām.
– Mana skaistā Keta! – viņš mani ķircināja, kad māte bija skaļi paziņojusi par manu pirmo asiņošanu. – Tev nederēs neviens vīrs no parasto ļaužu vidus. Man jāsameklē tevis cienīgs vīrietis, lai tu netēlotu Trojas Helenu un neaizbēgtu ar kādu glītu Paridu.
Dzirdot šo izteicienu, Džeina sadrūma un paziņoja, ka negribētu tikt pielīdzināta Helenai. Māte viņu norāja par skaudību, bet Džeina paskaidroja: – Troja krita tāpēc, ka Helena pameta savu likumīgo vīru. – Vēlāk, kad Džeina pieķēra mani gremdējamies sapņos un lasām “Romānu par rozi”, nevis Cicerona darbu, viņa pieliecās un sakārtoja silto segu man ap kājām, bažīgi saraukusi pieri. – Keta, es zinu, ka tas izklausās vilinoši… stāsti par Trojas Helenu un Ginivjeru, un arī šis. – Viņa pieskārās manai iemīļotajai grāmatai. – Bet patiesībā būtu drausmīgi ļauties šādai kaislībai, sāpinot gan sevi, gan visus pārējos.
Es sadusmota atspēru segu malā. – Vai tiešām es nedrīkstu mazliet izklaidēties? Tas ir tikai stāsts!
– Jā, bet ir bīstami piepildīt prātu ar pārāk daudziem stāstiem. Gluži kā ēdot tik daudz marcipāna, ka kļūst nelabi.
– Bet es nelīdzinos tev, Džeina. Man patīk skaistas mantas un saldumi, un es neticu, ka Dievs būtu padarījis marcipānu, rozes un, jā, arī mīlestību tik kārdinošu, ja nevēlētos, lai mēs to baudām. – Džeina gribēja kaut ko teikt, bet es viņu pārtraucu. – Lūdzu, ļauj man sapņot par seru Lanselotu, kaut gan es viņu nekad neiegūšu! – Es uzmetu lūpu. – Un tagad man salst kājas.
Māsa nopūtusies paņēma segu un atkal apspraudīja to man apkārt. – Dažreiz es baidos par tevi, Keta.
– Un es baidos par tevi. – Mani piepeši pārņēma žēlums pret Džeinu. – Es baidos, ka tu nekad neredzēsi brīnumu – pat tad, ja tas būs tev deguna galā.
Šķiet, šī saruna norisinājās pirms veselas mūžības. Vakarā, kad tēvs mani iepazīstināja ar Henriju, es apskāvu Džeinu un pateicu, ka viņa var atmest savas bažas. Es negrasījos kā Trojas Helena izraisīt jukas mīlestības dēļ un nevēlējos skriet nekur citur kā vien Henrija Hērberta skavās.
Patiesībā šī pirmskāzu diena liktos nevainojama, ja vien man nebūtu jāskatās uz drūmo māsu, kas posās svētku drānās otrā istabas pusē. Džeinas skumjas bija kā ledus kārta, kas stindzināja manu prieku. Tomēr man nebija laika izvilināt viņu no šīm bēdām un nodrošināt labāku rītdienu. Ja tā turpināsies, svinības būs sabojātas, vismaz man.
– Džeina, vai tu kaut vienu dienu nevari uzvesties pielaidīgāk? Tu precēsies ar Anglijas ietekmīgākā augstmaņa dēlu!
Džeina tikai pacēla rokas, lai Elenas kundze varētu sasiet viņas sudraboto piedurkņu galus. – Varbūt vajadzētu pajautāt, kāda sazvērestība ir padomā viņa tēvam. Interesanti, vai viņš to zina.
– Nav nekādu sazvērestību! Tu raizējies pavisam veltīgi. Vai atceries, cik bieži satraukuma dēļ esi mocījusies ar sāpēm vēderā un galvā? Un visbiežāk šīs bažas bija veltīgas. – Manā balsī ieskanējās lūgums. – Tava laulība ir liels pagodinājums. Ieradušies šīs valsts varenākie cilvēki, un karalis ļāva mums izmantot savu garderobi, atsūtīja mums sermuļādas, samtu un dārglietas. Es pat nenojautu, ka Anglijā ir tik daudz dārglietu! Mēs savā mūžā nekad vairs nepiedzīvosim tādu dienu, kad būsim svarīgākās dāmas šajā zemē.
– Mūsu radiniece Mērija ir svarīgāka, – mazā māsa iejaucās. – Viņa būs karaliene, ja karalis nesagādās dēlu. Turklāt tev patīk tavs vīrs, Keta. Džeinai savējais nepatīk.
– Jo Džeina nedomā prātīgi! Viņai jājūtas pateicīgai, ka mūsu tēvs neizdeva viņu pie kāda savecējuša atraitņa ar izpuvušiem zobiem. Tādi bija pirmie trīs Ketrīnas Parras vīri.
Džeinas acīs uzdzirkstīja sašutums. – Viņas Majestātes sirdi salauza ceturtais vīrs, tas izskatīgais. Karaliene nomira viņa dēļ.
– Tēvs apgalvo, ka cilvēki nemirst mīlestības dēļ. – Mani iztrūcināja Džeinas dusmas.
– Es to visu redzēju, Keta. – Džeinas sejā parādījās skumjas. – Ja Viņas Majestātes kvēlā mīlestība beidzās šādi, uz ko es varu cerēt laulībā ar Gilfordu Dadliju?
Mani