– Vai tas ir mans vīrs? – aizsmakusi izdvesu, lūgdama Dievu, kaut tā nebūtu patiesība.
Elenas kundze pielika plaukstu pie acīm. – Tur nebrauc ne lords Gilfords, ne Viņa Gaišība. Laivā ir sieviete.
– Nortamberlendas hercogiene? – Šī iespēja bija gandrīz tikpat biedējoša kā viņas vīra apciemojums. Sešu nedēļu laikā kopš kāzām Gilforda māte bija sākusi ienīst mani tikpat kvēli, cik dedzīgi mīlēja savu dēlu. Viņa par aizrāva mani uz Daremas namu un uzstāja, ka man jābūt blakus vīram, un tikpat ātri aizveda prom, kad es saslimu.
Aukle centās mani mierināt. – Varbūt viņi sūta jums zāles spēka atgūšanai vai apelsīnus, lai jūs iekārdinātu. Tā vienkārši.
Ja runa bija par Nortamberlendu, nekas nevarēja būt vienkārši. Viņš vienmēr padomāja, cik tas viņam būtu izdevīgi. Dadliju dzimta bija tik nežēlīga, ka atgādināja man suņus, kas cīnās ap maitu. Es zināju pietiekami, lai no viņiem baidītos.
Airi cēlās un krita ļaunu vēstošā ritmā, un apzeltītais priekšgals tuvojās piestātnei. Visi airi piepeši paslējās augšup, un vīri steidzās piesiet laivu.
Sieviete piecēlās no spilveniem savu galma dāmu ielokā. Es ieraudzīju, ka tā ir Gilforda māsa, lēdija Mērija Sidnija. Kaut gan mani nepriecēja iespēja satikt jebkuru no Dadlijiem, viņa nebija tik baisa kā viņas vecāki. Es brīdi cerēju, ka viņa tiešām atvedusi kādas zāles vai dāvanu, kaut gan nespēju iedomāties, kāpēc šādā uzdevumā sūtīta Nortamberlendu dzimtas meita. Varbūt viņai pavēlēts savām acīm pārliecināties, kā klājas viņas svainei, un pēc tam nodot ziņu vecākiem. Bet, kad lēdija Mērija Sidnija izkāpa krastā, kaut kas viņas uzvedībā raisīja trauksmi.
– Labrīt, māsa. – Viņa nolaidās reveransā, un viņas acis drudžaini mirdzēja.
– Labrīt, – es atbildēju. – Kā man izdevies nopelnīt šādu apciemojumu?
– Man steigšus jāved jūs uz Saionas namu. Jūs pievienosieties saviem vecākiem, manam tēvam un, protams, savam vīram.
Labprātāk es stātos inkvizīcijas priekšā. – Lūdzu, nododiet manu atvainošanos. Esmu pārāk slima, lai kaut kur ceļotu. – Tā bija taisnība. Es piepeši sajutos zaudējusi pēdējos spēkus.
– Viņa Gaišība Nortamberlends uzstāj, ka jums nekavējoties jādodas turp. Vēlāk Elenas kundze atvedīs jums mantas.
Es jutu sirdi sažņaudzamies vēl vairāk. Mani ne vien aizvedīs no mierpilnās Čelsi pils, bet arī atņems aukles sabiedrību un ieslodzīs kopā ar cilvēkiem, kas mani biedēja. Man saļodzījās ceļgali. Kā rīkotos mana svaine, ja es sabruktu? Vai airētāji ieceltu mani baržā, lai viņa varētu izpildīt tēva pavēli? Es zināju, ka viņa neuzdrošināsies pievilt Nortamberlendu.
Man nebija citas iespējas kā vien paklausīt. – Elenas kundze, apsoliet nekavēties, – es lūdzos, ienīstot pati sevi par to, cik žēlabaini izklausījās šie vārdi.
Aukle saspieda manu plaukstu. Karaliene atraitne rīkojās tāpat, kad pēdējo reizi redzēju viņu dzīvu. Iegrimusi savā lielajā gultā Sjūdli pilī, viņa bija vārga pēc dzemdībām, kaut gan drudža murgi jau beidzās un dāvāja viņai atvieglojuma mirkli. – Nebaidies, Džeina, – viņa teica. – Ja Dievs dos, es tevi sargāšu pat debesīs.
Tveroties pie atmiņām par viņas mīlestību, es apstājos pie rožu krūma, ko bija iestādījis karalis Henrijs kā mīlas apliecinājumu karalienei Džeinai Seimūrai toreiz, kad Čelsi pils piederēja viņai. Noplūkusi asinssarkanu ziedu, es to paslēpu pie sirds.
Tad es iekāpu laivā un apsēdos iespējami tālāk no pārējiem, atliecoties nostāk no lēdijas Mērijas Sidnijas un viņas dāmām. Biju cerējusi uz klusumu, kaut gan zināju, ka Gilforda māsa man nepakļausies. Senāk viņa šķita augstprātīga, bet šoreiz izturējās citādi.
– Džeina… – Mērija plūkāja piedurkni, it kā varētu atrast piemērotus vārdus starp damasta ielocēm. – Kaut gan jums ir saspīlētas attiecības ar maniem vecākiem, viņi vēl tikai labāko jums un Gilfordam. Varbūt mūsu ģimenes varētu sākt visu no sākuma un šoreiz saprasties labāk. Es zinu, ka mans tēvs labprāt noslēgtu mieru, un arī Gilfords to vēlas.
Miers. Es centos iztēloties šādu stāvokli manās attiecībās ar vīru un vīratēvu, tad novērsu skatienu, un Gilforda māsa pieskārās manai rokai.
– Lūdzu, atcerieties manu piedāvāto draudzību, kad saņemsiet karaļa dāvanu!
Tātad šim noslēpumainajam aicinājumam bija kāda saistība ar mūsu radinieku Edvardu. Bērnībā mēs bijām draugi, kaut gan nebija viegli draudzēties ar tik savrupu zēnu. Reiz Keta sūdzējās, ka viņai salstot ik reizi, kad viņa paklanās karalim, un Elenas kundze viņu apklusināja ar vārdiem: – Nabaga bārenis! Un tagad viņš zaudējis arī tēvu! Viņam vajadzīga tikai cienīga, dievbijīga, gudra sieva, tāda kā mūsu Džeina, un tad viņš būs laimīgs.
Tomēr Edvards slimoja jau tik sen, ka es pat nespēju iztēloties, ko viņš varētu man novēlēt. Varbūt es mantošu kādu muižu, ko Dadliji vēlējās izmantot savas varas stiprināšanai. Priecēja apziņa, ka slimais radinieks neatstās man neko īpaši briesmīgu.
Kamēr braucām pa upi, es nospriedu, ka izskatos vēl vārgāka, nekā pati iedomājos. Lēdija Mērija Sidnija nolasīja katru vēlēšanos man no acīm – piedāvāja vircotu vīnu, lai iekvēlinātu manas drudža retinātās asinis, salika spilvenus man aiz muguras, pavēlēja dāmai sakārtot pārsegu, lai man acīs nespīdētu saule, un visa šī rosība mani arvien vairāk tracināja. Beigu beigās es tēloju, ka iemiegu, bet līdz ar katru airu vēzienu jutu sev pievērsto Gilforda māsas skatienu un viņas sīkās, nemierpilnās kustības. Beidzot barža atdūrās pret Saionas nama piestātni, vēstot, ka nav iespējams izvairīties no sarunas ar Nortamberlendu, vecākiem un – palīdzi, Dievs! – manu vīru.
Kalpotāji palīdzēja mums izkāpt un pavadīja līdz nama durvīm. Es vilcinājos, bet lepnums liedza izrādīt bailes. Mēs iegājām ēkā, ko apņēma tumsa. Es samirkšķināju acis, un lēdija Sidnija pievērsās tuvākajam kalpotājam. – Lūdzu, ziņo manam tēvam, ka lēdija Džeina ir klāt, – viņa pavēlēja.
Vīrietis paklanījās tik zemu, ka es samulsu. – Laipni lūdzam Saionas namā, kundze! Jums jāgaida Viņa Gaišība lielajā zālē. Viņš ieradīsies, kad viss būs gatavs. – Es nesapratu, kam jābūt gatavam. Hercogs varēja mani izrīkot gan šeit, gan jebkur citur.
Pēc brīža atskanēja soļi. Es pievērsu skatienu durvīm un ieraudzīju Nortamberlendu kopā ar pārējiem Slepenās padomes vīriem. “Kas gan valsts ietekmīgākajiem vīriem darāms šajā pilī? Kāpēc viņiem jārunā ar mani?”
Skolotājs savulaik mums mācīja, ka nedrīkst pārsteidzīgi kaut ko secināt. Varēju iedomāties, cik muļķīgi es justos, ja viņu klātbūtne nekā nebūtu saistīta ar mani.
Varbūt kaut kur tuvumā bija karalis. Slepenajai padomei vienmēr jāuzturas netālu no Viņa Majestātes, vai ne? Es biju redzējusi šos vīrus pulcējamies vairākas reizes – gan savās kāzās, gan laikā, kad dzīvoju galmā. Viņi pat pavadīja karali Edvardu uz Bredgeitu, kad viņš ieradās medīt Lesteršīras briežu dārzos. Kāpēc šī reize šķita citāda? Ar skatienu meklēju savus vecākus, cerot patverties no šīm savādajām izjūtām. Tomēr es viņus neatradu, un neviens no Slepenās padomes locekļiem mani neuzrunāja. Viņi izklīda nelielos pulciņos plašajā zālē, klusi apspriedās un ik pa brīdim palūkojās uz mani. Es saņēmu rokas kopā. Tās piepeši šķita pārāk lielas, un gredzens