– Tu, – Džērids lēnprātīgi apliecināja.
– Kurš zem sliktā zēna čaulas saskatīja tavu arhitekta talantu?
– Tu.
– Kurš maksāja par tavu sasodīto skološanos?
– Tu un Viktorija.
– Pareizi! Eliksas tēvs un māte, – Kens turpināja. – Un tomēr tu ņem un saraudini mūsu meitu! Vai tā tu mums atlīdzini?
– Es nesaprotu, kā esmu viņu saraudinājis, – Džērids godīgi atbildēja.
– Ak nesaproti? – Kens ievilka elpu. – Vai tu uzskati manu meitu par stulbeni?
– Nē, ser, nekad neesmu tā domājis.
– Viņa zina, kas tu esi. Ieraudzīja tevi ierašanās dienā un tūdaļ pazina. Lai Dievs žēlīgs, bet viņas acīs tu esi tāds kā varonis!
– Ak debess, to es nezināju. Man likās…
– Kas tev likās? – Kens gandrīz ieaurojās, bet tūdaļ apvaldīja sevi. – Paklau, Džērid, es saprotu, ka viņa ir tikai studentīte un tik svarīga persona kā tu varētu uzskatīt viņu par apgrūtinājumu un sodību, bet… Lai jupis mani parauj, ja ļaušu tev šādi apieties ar manu Eliksu!
– Es to negribēju, – Džērids iebilda.
Kens divreiz ieelpoja un izelpoja. – Mana meita piekrita doties uz Nantaketu tikai tādēļ, lai tur veidotu savu arhitektes portfolio. Šobrīd man ir grūti to saprast, bet viņa vēlas pieteikties darbā tavā firmā. Un šovakar tu… – Viņš bija spiests uz mirkli apklust. – Tātad, Džērid Montgomerij Kingslij, sasodītais Septītais! Tu dabūsi rūgti nožēlot, ja vēl kaut reizīti saraudināsi manu meitu. Vai saprati?
– Jā, ser, sapratu.
– Un vēl… Ja tu tomēr grasies pavadīt laiku kopā ar Eliksu, es nevēlos, lai tu liec lietā savus parastos gājienus. Es gribu, lai tu izturies pret manu meitu ar pienācīgo cieņu. Vai tu saprati, ko es domāju?
– Jā, ser, sapratu.
– Vai tu spēj būt jauks pret meiteni, bet neizģērbt viņu?
Vai kas tāds ir tavos spēkos?
– Es mēģināšu, – Džērids atbildēja.
– Dari vairāk par mēģināšanu un rīkojies! – Kens neatvadījies nometa klausuli.
Džērids atkal jutās kā pusaudzis, kas saņēmis pamatīgu brāzienu no Kena, sava otrā tēva. Gluži kā senajos laikos.
Viņš nokāpa lejā un pastiepa roku pēc ruma, tomēr apjauta, ka ierastais dzēriens nenomierinās, tālab sameklēja tekilas pudeli un izmeta divas glāzītes pēc kārtas, iekams atļāva sev pārdomāt visu, kas bija noticis tajā vakarā.
Dzīvojamā istabā Džērids apsēdās un atcerējās tos laikus, kad viņš bija četrpadsmit gadus vecs mazgadīgais noziedznieks.
Vēlāk par notikušo viņam pastāstīja krustmāte Edija un pats Kens. Kenets Medsens bija ieradies salā, lai uzmeklētu savu sievu, kura, viņaprāt, grimst galējā nabadzībā un šī iemesla pēc priecāsies atkal redzēt vīru, kas apsver iespēju atkal ņemt viņu pie sevis un ir gatavs piedot sievai vienas nakts dēku ar vīra biznesa partneri un bēgšanu kopā ar mazo Eliksu uz Nantaketu. Patiesībā Kens tik ļoti ilgojās pēc savas sievas un bērna, ka teju vai nespēja turpināt normālu dzīvi.
Tomēr Nantaketā viss izrādījās citādi nekā viņa iedomās. Viktorija bija uzrakstījusi romānu, kas tika pieņemts publicēšanai, un grasījās pieprasīt šķiršanos. Viņa jutās neticami laimīga, un viņš grima dziļā depresijā.
Kad Viktorija kopā ar mazo Eliksu pameta salu, Edija bija piedāvājusi Kenam padzīvot viesu namā, lai pamēģinātu izkļūt no dziļās melanholijas, kurā viņš bija ieslīdzis. Pēc diviem mēnešiem vēl nebija manāmas nekādas pazīmes, ka viņš grasītos atgriezties gan arhitektūras biznesā, gan normālā dzīvē. Tad Edija ierosināja, lai Kens atjauno Kingsliju ģimenei piederošu vecu namu.
– Bet es nevaru atļauties tev maksāt, – viņa bija teikusi.
– Man pietiek naudas tikai materiāliem.
– Viss kārtībā, – Kens apgalvoja. – Mans bijušais biznesa partneris apmaksā manus rēķinus. Viņš man ir daudz parādā.
Edija gaidīja stāsta turpinājumu, bet Kens neielaidās skaidrojumos.
– Salā iespējams nolīgt strādniekus, bet tad tev pašam vajadzēs viņiem maksāt. Savukārt mans brāļadēls ir jauns un nepieredzējis, toties strādās par brīvu. Bet tam nav nozīmes, jo diezin vai tu varēsi dabūt puiku pie darba. – Viņa noskatīja Kenu no galvas līdz kājām tik rūpīgi, it kā nebūtu droša, vai pieaugušais vīrs spēs tikt galā ar zēnu.
Kens necieta, ka tiek apšaubīts viņa spēks un autoritāte, tāpēc apsolīja ņemt palīgos Edijas brāļadēlu.
No pirmās tikšanās reizes kļuva skaidrs, ka Džērids un Kens atraduši viens otrā savas nelaimes līdzinieku. Kena dzīve bija sagājusi grīstē, un tieši to pašu varēja teikt par Džēridu. Pāraugušais, dusmīgais pusaudzis un elegantais, dusmīgais arhitekts veidoja nevainojamu tandēmu. Kena nostāja bija skaidra – Džērids zaudēs darbu, ja neuzvedīsies pienācīgi. Tā kā minētais darbs bija bez maksas veikta Džērida un viņa mātes teju pussagruvušās mājas pārbūve, puisis juta, ka nedrīkst palaist vējā tādu izdevību. Turklāt Kens ieklausījās viņa domās par to, kas un kā mājā būtu pārveidojams.
Džērids par celtniecību nezināja itin neko un sākumā ik dienu strādāja paģirains. Četrpadsmit gadu vecumā viņam draudēja alkoholiķa liktenis. Džērids sprieda, ka dzeršana nav nekas ļauns, jo vairums viņa draugu lietoja narkotikas. Pusaudzis uzskatīja, ka drīkst lietot, ko un cik vēlas, ja vien atstāj mierā narkotikas.
Tomēr paģiru mocītam cilvēkam darbs celtniecībā nebija nekāda izprieca. Džērids piedzīvoja sasistus īkšķus un vienu negadījumu pēc otra, iekams iemācījās noraidīt drauģeļu aicinājumus doties ikvakara izpriecās. Viegli tas nenācās, jo viņš bija spiests uzklausīt visai neglaimojušus spriedumus par sevi. – Tu esi pārdevies pareizajiem, – viņi sauca.
Kens bija palīdzējis Džēridam, kaut arī šī palīdzība neizcēlās ar īpašu saudzību. Viņš necieta muļķošanos, nepievērsa uzmanību kurnēšanai un piespieda Džēridu strādāt.
Kādu dienu, kad pusaudži bija aiztraukušies projām automašīnās, bet viņu svilpieni un ņirdzīgie izsaucieni, ka Džērids esot gļēvulis, joprojām šķita atbalsojamies galvā, Kens teica: – No tevis galu galā iznāks vīrs. Kas to būtu domājis? Pakāpeniski Džērids sāka izjust nepieciešamību apliecināt sevi. Kens nodzīvoja salā gandrīz trīs gadus, un abi turpināja strādāt būvniecībā. Reiz ieraudzījis Kenu raudam, Džērids smalkjūtīgi atkāpās. Vēlāk kļuva zināms, ka todien bija atsūtīti šķiršanās dokumenti. Pēc sestā alus kausa Kens teica: – Tā bija tikai mana vaina. Es visu sagrāvu. Uzskatīju, ka piederu augstākai klasei nekā mazā, glītā Viktorija Vinetki, un viņa to zināja.
Tovakar Džēridam nācās piedzērušo Kenu pārmest pār plecu un iesēdināt pikapā, lai aizgādātu uz viesu namu un ieliktu gultā. Nākamajā dienā viņi nerunāja par notikušo un nekad nepieminēja to vakaru.
Visbeidzot Kens bija atguvies tiktāl, ka spēja atgriezties arhitektūras apritē, bet piepeši apjauta, ka viņam iepaticies mācīt. Tolaik viņam ar Džēridu bija izveidojušās teju vai tēva un dēla attiecības, tālab doma par šķiršanos smeldza.
– Es nevaru