– Cik atminos, Ņujorkā bez projektēšanas tev esot uzkrauts pārlieku daudz citu pienākumu, tālab tur tu nespējot domāt. Tu apgalvoji, ka vēloties pavadīt Nantaketā gadu, lai… kāds bija tas tavs teiciens? Kaut kas par saknēm.
– Es teicu, ka vēlos atgriezties pie savām saknēm.
– Esmu pārliecināts, ka tika lietots vārds “nepieciešams”. Tev nepieciešams saprast, kur esi piederīgs. Vai tas ir tiesa, vai arī man piemetusies kaite, kas deformē smadzenes?
– Tu esi par vecu jebkurai slimībai. – Džērids bija noguris un netīrs, izsalcis un nikns. Taisnība, viņš bija nolēmis uzturēties Nantaketā visu vasaru, bet krustmāte atvēlēja māju…
viņai.
– Tātad tu bēdz projām, – Keilebs secināja. Stāvēdams pie virtuves galda, viņš drūmi uzlūkoja savu mazdēlu. – Pametīsi jauno Eliksu vienu.
– Es uzskatu, ka tādējādi pat aizsargāju viņu. Tu labāk par jebkuru zini, kāda bijusi mana dzīve. Vai viņa to būtu pelnījusi? Turklāt vislabāk būs, ja viņa tā arī neuzzinās, kas par putnu es esmu ārpasaulē. Viņa ir studente un uzskata mani par varoni. Šādai lomai es galīgi neesmu piemērots.
– Tagad mēs dzirdam patiesību, – Keilebs klusi piebilda. – Ko tad tu domāji? Ka baidos no lūguma sniegt autogrāfu? Man nav iebildumu. – Džērids pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem vien. – Vēlams, uz kādas no ķermeņa daļām. Bet ne jau šajā gadījumā. – Viņš piecēlās, lai stātos pie zivju tīrīšanas, bet pārdomājis devās pie iebūvētā skapīša līdzās ledusskapim, lai ielietu sev rumu ar kokakolu. – Kas noticis ar maniem laima augļu krājumiem?
– Es tos apēdu. – Keilebs nīgri paglūnēja uz savu mazdēlu.
– No tevis nekad nav iespējams saņemt skaidru atbildi. – Džērids iztukšoja glāzi un ielēja sev vēl vienu porciju, tad apsēdās pie galda un pārlaida skatienu virtuvei.
– Varbūt tu prāto, ka derētu te visu izplēst laukā un ierīkot letes ar granīta virsmām? – Keilebs apvaicājās.
Džērids gandrīz aizrijās. – Kur tu saklausījies tādus zaimus?
– Kāds pieminēja kaut ko tādu. Kļavas koka skapīši un granīta virsmas.
– Pārstāj gānīties! – Džērids brīdināja. – Citādi man kuņģī viss sagriežas. Virtuve ir perfekta tieši tāda, kāda tā ir.
– Es atceros laikus, kad to ierīkoja, – Keilebs noteica.
– To izdarīja Piektais, vai ne?
– Nē, Ceturtais. – Numuri attiecās uz ciparu aiz katras paaudzes vecākā dēla vārda. Keileba un Valentīnas dēls, dzimis tūkstoš astoņi simti septītajā gadā, dabūja Keileba otro vārdu Džērids, mātes uzvārdu Montgomerijs un Keileba ģimenes uzvārdu Kingslijs. Keilebam joprojām uzdzina drebuļus tas, ko Valentīna bija spiesta darīt, lai dēls mantotu šo pēdējo uzvārdu, bet kopš tiem laikiem viņš rūpējās, lai viņas izvēle tiktu pienācīgi godāta un ievērota, tālab katras nākamās paaudzes vecākais dēls tika saukts par Džēridu Montgomeriju Kingsliju, un šis, visstūrgalvīgākais no visiem, bija Septītais.
– Es esmu pārliecināts, ka tu skaidri zini, ko un kurš darīja. – Džērida skatiens klejoja pa veco virtuvi.
– Vai tu mēģini paturēt prātā to, kā šī vieta izskatās? – Keilebs painteresējās.
– Ņemot vērā visu to, ko es nedrīkstu stāstīt Viktorijas meitai, būs labāk, ja es neatgriezīšos salā vismaz tik ilgi, kamēr…
– Kamēr Eliksa uzturēsies šeit? – Keileba tonis nepārprotami pauda nosodījumu.
– Nesāc jau nu atkal! – Džērids iesaucās. – Es neesmu un nekad neesmu vēlējies būt skolotājs.
– Un tev pašam nebija skolotāju? – Keilebs nerimās.
– Viņai arī tādi ir! – Džērids novaidējās. – Paklau, pēdējās dienās es esmu izprātojies krustu šķērsu. Es neatbilstu šo studentu priekšstatiem. Viņiem šķiet, ka es esmu īsta gudrības aka, bet tā nav. Rīt es palūgšu, lai Dilisa iepazīstina šo meiteni ar Leksiju un Tobiju. Visas trīs var kļūt par draudzenēm, ieturēt kopā pusdienas un doties pa veikaliem. Viņas labi sapratīsies.
– Tātad Dilisa mātišķi paņems meiteni zem spārna, bet Leksija piedāvās draudzību. Savukārt tu aizbēgsi un paslēpsies.
Uz mirkli šī apsūdzība sadzina Džērida sejā sārtumu, bet tūdaļ viņš pasmaidīja. – Tāds nu es esmu. Nelietīgs gļēvulis. Nobijies no meitenes ar rasēšanas sliedi. Bet viņa droši vien pat nezina, kas tā par ierīci. Esmu pārliecināts, ka viņa izmanto datorizētās projektēšanas sistēmu, visu jaunāko un modernāko augsto tehnoloģiju jomā un noteikti tur pa rokai datorprogrammu ar divpadsmit jumtu, divdesmit durvju un sešpadsmit logu veidiem, lai no tā visa lipinātu kopā savus projektus.
Keileba skatienā ieblāzmojās dusmas. – Es esmu drošs, ka viņa ir tieši tāda. Tev taisnība! Mūc projām un pat neiepazīsties ar viņu. – To pateicis, rēgs izgaisa.
Džērids zināja, ka saniknojis vectēvu, bet tas nebija nekas jauns. Šādi viņš bija uzvedies jau kopš divpadsmit gadu vecuma.
Vajadzētu celties un tīrīt zivis, bet Džērids palika sēžam un raudzījās uz veco plīti. Bija itin viegli iztēloties kādu arhitektūras studenti, kas piedāvā jaunu un modernu virtuves veidolu. Astoņu degļu Wolf plīts ar trim cepeškrāsnīm. Noplēsta siena, lai atbrīvotos vieta Sub-Zero ledusskapim. Laukā izmesta senlaicīgā porcelāna izlietne ar garajiem trauku žāvēšanas dēļiem, lai vietā iemontētu kroplīgu nerūsējošā tērauda monstru.
“Nē, es nespētu paciest skaidrošanu, kālab tā rīkoties nedrīkst. Es nespētu…”
– Sveiki.
Džērids pagriezās un ieraudzīja durvīs glītu jaunu sievieti džinsos un rūtainā kreklā. Garie mati bija atglausti no sejas. Viņai bija lielas iezaļganas acis ar biezām, melnām skropstām un patiešām skaisti veidota mute.
– Man šķita, ka saklausu balsis, – viņa ierunājās, – tomēr nepievērsu tam uzmanību, jo nospriedu, ka sarunājas garāmgājēji uz ielas. Bet tad no sienas nokrita glezna un kamīnā nobruka sodrēji, tas piesaistīja manu uzmanību, un… – Viņa aprāvās, lai ievilktu elpu. “Savaldies!” Eliksa sev pavēlēja. “Tas ir viņš. Tas ir…” Domās viņa spēja izrunāt šo vārdu vienīgi ar lielo burtu. “Viņš”.
Vīrietis vērās uz Eliksu, it kā ieraudzījis parādību.
Eliksai vajadzēja krietni saņemties, lai neizlauztos jūsmīgi vārdi un atzīšanās, cik ļoti viņai patīk Montgomerija darbi, cik dziļu apbrīnu izraisa viņa veikums arhitektūras pasaulē. Prātu mocīja jautājumu gūzma. “Kādus projektus jūs izstrādājat patlaban? Varbūt jums atrastos kādi gudrības vārdi, ko neliegsiet man? Vai es – lūdzu, lūdzu, lūdzu! – drīkstētu parādīt jums kapelas maketu?”
To visu Eliksa paturēja pie sevis, kaut arī sirds dunēja krūtīs nodevīgi skaļi. – Es esmu Eliksa Medsena un palikšu te… kādu laiku. Domāju, ka to jūs jau zināt. Vai jūs esat misters Kingslijs? Man teica, ka jūs parūpēsieties par māju, ja tai gadīsies kaut kas pielabojams. – Viņa nosprieda, ka būs labāk, ja Montgomerijs nosauks savu vārdu pats.
Džēridam patika meitenes sievišķīgi veidotais augums.
– Jā,