Tad ieradās Kens, arīdzan nikns uz visu pasauli, un pārņēma grožus savās rokās.
Atvadījies no viņa, Džērids nosprieda, ka tās ir beigas. Nantaketieši bija pieraduši pie atpūtniekiem vasarās. Tie nāca un gāja, un vairs nekad netika redzēti.
Tomēr Kens atgriezās bieži. Viņš iekārtoja Džēridu vispirms koledžā, tad arhitektūras augstskolā. Kad puisim pienāca laiks aizstāvēt diplomdarbu, Kens bija tas, kurš pameta gan savu biroju, gan augstskolas auditorijas, lai piesprādzētu instrumentu jostu un palīdzētu viņam īstenot diplomdarbu dzīvē.
Jā, Džērids bija parādā gan Kenam, gan Viktorijai, kura arīdzan allaž bijusi svarīga viņa dzīves daļa. Un tagad izrādījās parādnieks arī viņu meitai.
Viņš mirkli palika stāvam un skaidri apjauta tikai to, ka vēlas aprunāties ar savu vectēvu.
Džērids sēdēja tumšajā Kingsliju nama dzīvojamā istabā, kur nevajadzēja ieslēgt gaismu. Bija skaidrs, ka vectēvs katrā ziņā ieradīsies, ja viņš gaidīs pietiekami ilgi.
Kad tas notika, Džērids pat nepacēla acis. – Es salaidu visu pamatīgā grīstē. Kens ir nikns, bet Viktorija mani saplosīs gabalos, kad uzzinās par notikušo. Nezinu, kā es to pārdzīvošu, bet mūsu draudzība katrā ziņā būs pagalam. – Viņš pavērās uz loga pusi, kur vīdēja vectēva stāvs. – Ja tu būtu laikus pateicis, ka viņa ir šeit, es varētu izvairīties no nepatikšanām.
– Jaunā Eliksa vienmēr ir bijusi taktiska persona, – Keilebs aizrādīja.
– Ja tu atkal grasies klāstīt man tos savārstījumus par reinkarnācijām, labāk paklusē, – Džērids attrauca. – Es to negribu dzirdēt.
– Nekad es neesmu mēģinājis iedzīt apjēgu tavā cietajā galvā. Tu tici vienīgi tam, ko iespējams redzēt un aptaustīt.
Tādā gadījumā uzdedz gaismu un ielūkojies tajā skapītī.
Džērids vilcinājās, bažīdamies, ko tur ieraudzīs, tomēr negribīgi paklausīja. Skapītī glabājās kaut kas negaidīts, proti, kādas celtnes makets. Tā bija neliela kapela ar zvanu tornīti.
Projektā pat ar neapbruņotu aci bija saskatāma gan viņa paša, gan arī Kena ietekme, tomēr jautās arī svaigs skatījums – pašas Eliksas neatkārtojamā balss.
– Mēle balta, ko? – Keilebs apvaicājās.
– Lielā mērā.
– Viņa to izgatavoja, lai parādītu tev, bet tu…
– Nevajag to visu laiku rīvēt man degunā. Kas lika viņai izvēlēties tieši kapelu?
– Es parūpējos, lai meitene ierauga veco fotogrāfiju.
Džērids pamāja ar galvu. – To, kur krustmāte Edija smejas kopā ar vecmāmiņu Betinu?
– Jā, to pašu.
– Projekts ir labāks, nekā sanāktu man pašam. – Džērids uzlika maketu uz plaukstas, lai aplūkotu no visām pusēm, un iebāza atpakaļ skapītī, tad izņēma un pāršķirstīja ar brīvu roku veidotos uzmetumus. – Viņa ir lietaskoks. Trīs no uzskicētajām ēkām ir iespējams uzbūvēt.
– Viņa kopā ar draudzeni ielauzās tavā mājā.
– Viņa… ko? – Džērids joprojām aplūkoja zīmējumus.
– Kāda bija tā tava ķecerība par Mūsu Tēvu un varoņiem? Lai saprastu šo jautājumu, Džēridam nācās mazliet padomāt. Vectēvs bieži jauca kopā gan seno, gan moderno slengu.
– Varoņu dievināšana.
– Tieši to Eliksa izjuta pret tevi, bet diezin vai tā būs arī pēc šī vakara.
– Tieši to es nevēlējos pieļaut, – Džērids atzinās. – Proti, lai jaunkundze veras uz mani lielām kucēna acīm un iztēlojas, ka es spēju vai mēnesi no debesīm nonest. Nav iespējams būt šādas dievināšanas cienīgam.
– Un te tu sēdi, tecinādams siekalas pēc Kena meitas.
– Es ne… – Džērids nikni iesaucās, bet tūdaļ pasmaidīja. – Hmm, varbūt tomēr. Viņa ir skaistule un labi veidota turklāt. Es esmu tikai cilvēks.
– Tev patika, ka tēvs viņai iemācījis tīrīt zivis tā, kā savulaik viņam mācīji tu.
– Un man savukārt iemācīja tēvs.
– Un es mācīju jūs visus, – Keilebs pielika punktu, un abi vīri uzsmaidīja viens otram.
– Ko lai es tagad daru? – Džērids jautāja.
– Atvainojies viņai.
– Un viņa piedos? Gluži vienkārši pateikšu, ka man ļoti žēl, un lieta darīta? – Džērids pavilcinājās. – Es zinu! Piedāvāšu viņai darbu savā Ņujorkas birojā. Viņa varētu…
– Tu varētu palīdzēt viņai sarīkot draudzenes kāzas.
– Ak nē! Man tādas padarīšanas nav saprotamas. Ja viņa gribēs palikt šeit, es likšu, lai no biroja pagādā viņai kādu darbiņu, un es… es nopirkšu viņai rasējamo galdu. Vai arī datorizētās projektēšanas sistēmu. Varbūt viņa varētu izmantot viesu māju kā savu biroju? Es atgriezīšos Ņujorkā un… – Aprāvies Džērids ielūkojās vectēvam sejā un nopūtās. – Ko tu atkal pret mani perini?
– Viņa šeit ir viena pati, nepazīst itin nevienu.
– Es jau teicu, ka palūgšu Dilisu, lai…
– Jaunā Eliksa plāno pamest salu uz visiem laikiem.
– Kens un Viktorija vēlējās, lai viņa padzīvo šeit. – Džērids ievilka elpu. Ja Eliksa aizbrauks, meitenes vecāki niknosies. – Kad viņa grasās doties projām?
– Es dzirdēju, ka viņas tēvs – ļauj piebilst, ka tas vīrs, kurš padarīja tevi par to, kas tu tagad esi, – lūdza atvēlēt viņam divdesmit četras stundas, lai tu vērstu visu par labu. Vai jūsu sarunā tika minēts šis laika sprīdis?
– Nē. Vismaz man liekas, ka ne, bet Kens lielākoties auroja kā nelabais. Bija grūti saprast katru vārdu.
– Krietns vīrs. Aizstāv savu bērnu. Kā šķiet, Kenets ļauj tev pašam izdomāt, kas darāms, lai viņa paliktu. Ja Eliksa nebūtu viņa meita, kā tu rīkotos?
– Uzkāptu augšā un liktos ar viņu gultā.
Keilebs saviebās. – Šajā gadījumā tas neder.
– Ja runājam par sievietēm, es esmu jēdzīgāks gultā, nevis ārpus tās, – Džērids visnotaļ lietišķi secināja.
– Tev jāzina paņēmieni, kā iepriecināt sievieti arī ārpus gultas.
– Tu runā par vecmodīgu aplidošanu, vai ne? Un kad man būtu laiks tādām lietām? Kopš pusaudža gadiem es esmu strādājis septiņas dienas nedēļā un pārtraucu to darīt tikai tādēļ, lai pēdējos mēnešos pabūtu kopā ar krustmāti Ediju.
Ja runājam par dāvanām, mans asistents par to parūpēsies, parasti tās ir no Tiffany’s. Varbūt…
– Nekādu rotaslietu.
Džērids klusēdams domāja, tomēr nekas jēdzīgs nenāca prātā.
– Kā