– Jā.
– Un jūs tam piekrītat, Stolera kungs? Jūs gribat, lai Kolariča kungs ir jūsu advokāts?
Toma skatiens ieurbās grīdā.
– Labi.
– Ar to vien nepietiek, Stolera kungs. Tas nav mans lūgums. Tas ir jūsu lūgums. Jūs gribat mainīt advokātu? Čaildresa kungs ir labs, pieredzējis advokāts, kas jau kādu laiciņu ir nodarbojies ar jūsu lietu. Un juridiskā firma var pagaidīt, ja vēlēsieties viņu paturēt.
– Labi, – Toms atbildēja.
Tiesnesis aizkaitināts atslīga krēslā.
– Arī Kolariča kungs ir izcils advokāts. Mēs esam tikušies neskaitāmas reizes, un es nešaubos par viņa spējām, taču viņš lietā iesaistās pārāk vēlu. Es negribētu apgalvot, ka jūsu lieta ir tik sarežģīta, tomēr atlicis diezgan maz laika. Un jums būtu jāsaprot, ka es ļoti negribēšu pārcelt prāvas datumu. Tātad pirms lēmuma pieņemšanas jums vajadzētu kārtīgi padomāt. Tātad… Vai jūs saprotat, ko es saku?
– Jā.
Es biju diezgan pārliecināts, ka Toma galvā tobrīd risinās pavisam cita saruna.
– Kuru jūs vēlaties par savu advokātu, Stolera kungs?
Toms palūkojās uz mums un tad norādīja uz mani.
– Viņu, – apsūdzētais sacīja.
– Jūs rādāt uz Kolariča kungu?
– Labi.
Tiesnesis dziļi ievilka elpu.
– Lai gan viņam ir tikai sešas nedēļas, lai sagatavotos prāvai? Es ļoti negribētu pārcelt datumu.
– Es negribu, – Stolers norūca.
– Atkārtojiet, lūdzu, Stolera kungs!
– Es negribu pārcelt. Es gribu, lai tas viss beidzas.
Kādu brīdi tiesnesis pētīja apsūdzēto un rauca pieri.
– Vai uzklausīsiet mani, tiesnesi? – es jautāju.
– Lūdzu.
– Mans klients nevēlas atlikt lietu. Bet es varbūt gribēšu. Mans klients ir garīgi slims un varbūt uzklausīs manu padomu. Pagaidām tas nav noticis. Patlaban es neesmu gatavs iesniegt lūgumu atlikt lietu, bet vēlāk viss var mainīties.
– Jūs uzņematies smagu nastu, – Nešs brīdināja. Tad viņš apmierināja iesniegumu par manu iecelšanu vadošā advokāta kārtā un izziņoja nākamo sēdi.
Dīdre Meilija – krustmāte Dīdre – nolūkojās, kā māsasdēls iziet no tiesas zāles. Acīs viņai riesās asaras. Pēc tam viņa pievērsās man.
– Paldies – viņa bez skaņas noteica. Seja pauda mazliet vairāk cerību nekā iepriekš.
Un es savukārt cerēju, ka spēšu tās attaisnot.
SESTĀ NODAĻA
Nejautājiet, kāpēc es daru to, ko daru.
Lai gan ir viegli izskaidrot, kāpēc es sēžu “Pie Vika”. Vodka palīdz man iemigt, bet vienam dzert man nepatīk – un tas nekas, ka bārā es nevienu nepazīstu.
Bet par to meiteni – par to gan nejautājiet.
Es trīs stundas vēroju viņu no bāra tālākā stūra. Atnāca viena apmēram desmitos, varbūt pusvienpadsmitos. Tieva skaistule ar tumši blondiem matiem, taču ne Bārbijas tips.
Smalka seja, viegli uzrauts deguntiņš un neaizmirstams skatiens. It kā viņa daudz būtu pieredzējusi.
Tādu mēdz dēvēt par raksturīgu. Un man patīk raksturīgas sejas, jo es neuzticos bārbijām un priekšroku dodu sievietēm, kuras nesaprot, cik pievilcīgas ir.
Tātad ienāca viņa, teiksim, pusvienpadsmitos. Turējās savrup. Pāris reižu palūkojās uz mani, bet vairāk tādēļ, ka mēs sēdējām pretējos izliektās bāra letes galos un es atrados tieši viņas redzeslokā.
Bet viņa nebija problēma. Tāpat kā japiji un pusmūža balamutes darba drēbēs.
Tās radīja divi puiši stūra nodalījumā. Melnīgsnēji itālieši ar bieziem matiem un resniem kakliem.
Ap pusnakti, kad apmeklētāju skaits no trīsdesmit bija sarucis līdz dažiem, viņi pasūtināja lēdijai pirmo dzērienu. Glāzi vīna. Viņa pagriezās, pasmaidīja un novērsās, iekams pamanīja abus vīrus, kas pacēla tostā savas viskija glāzes.
Otrais dzēriens tika nosūtīts pusstundu vēlāk, kad viņas glāzē bija atlicis tikai viens malks. Viņa kaut ko pateica bārmenim, bet es nedzirdēju – varbūt tāpēc, ka tobrīd tukšoju jau ceturto vodkas glāzīti, bet varbūt viņa runāja trauslajam augumam atbilstošā smalkā balstiņā.
Bārmenis personīgi nogādāja nākamo viskija porciju puišiem stūrī, un viņš runāja mazliet skaļāk nekā lēdija.
– Dāma pateicas, taču kompānijas šovakar nealkst. Neņemiet ļaunā!
– Oho! – aizvainojuma pilnā tonī iesaucās viens no itāliešiem.
Enerģisko mūslaiku mūziku tobrīd nomainīja kluss, līgans džezs. Bārā joprojām jautās odekolona smārds. Mani jau māca nogurums – tātad miegs būs labs –, taču es nez kādēļ vēl kavējos bārā.
Turklāt man vajadzēja izvingrināties. Pēc iesaistīšanās Toma Stolera lietā bija pagājusi vairāk nekā nedēļa, es biju izpētījis visus prokuratūras un Braiena Čaildresa savāktos pierādījumus, kā arī diezgan neveiksmīgi mēģinājis vēlreiz aprunāties ar pašu Tomu. No viņa uzzināt bija iespējams tikai par maltītēm cietumā un temperatūru kamerā. Es jau deviņas dienas nebiju devies skrējienā, un nesenajā oktobra vidus vētrā nemaz arī negribējās. Bet muskuļi treniņu trūkuma dēļ smeldza.
Kādu brīdi sieviete knibinājās ap savu viedtālruni, lai gan nemaz neizskatījās pēc tādas, kas varētu tamlīdzīgus aparātus lietot. Viņa nelikās agresīva korporācijas locekle. Bet varbūt es nepareizi spriedu. Tiešām – ko gan es zināju? Skaidrs bija tikai tas, ka viņa ir redzējusi dzīvi un spēj turēt alkoholu. Saskaitot pašas pirktos un sicīliešu izmaksātos, viņa bija izdzērusi sešas glāzes vīna.
Septīto atkal piedāvāja draugi no saulainās Itālijas. Es nezinu, kāpēc bārmenis nevis aizstāvēja dāmu, bet pasniedza viņai dzērienu. Bet lēdijai pietika. Viņa atgrūda glāzi un norausās no augstā krēsla.
Puišiem stūrī viņa pat uzmanību nepievērsa – un prātīgi darīts. Ļāva puikām saglabāt seju. Tādi tie itālieši ir – zaudējuši ikvienu pašu iesākto karu, bet iedomājas sevi par izcilākajiem vīriem pasaulē.
– Oho! – viens no viņiem uzsauca.
Es piecēlos un uzmetu plecos mēteli.
Arī viņi piecēlās. Abi izrādījās izstiepušies platumā, nevis garumā. Plecu un roku muskuļus varēja samanīt pat zem biezā apģērba. Varbūt svaru cilātāji.
– Tas nebija pieklājīgi, – pirmais norūca. – Tik daudz dzērienu, bet mums pat sveiciens nepienākas?
Sieviete jau bija uzģērbusi garu baltu mēteli un paņēmusi somiņu. Tad viņa pagriezās pret svešiniekiem.
– Sveiki, – viņa sacīja. – Un uz redzēšanos.
– Nē, nē, nē. – Tiklīdz lēdija izgāja pa durvīm, puiši pielika soli.
Un es tāpat. Kad atvēru durvis, viņi visi trīs stāvēja ārpusē. Viens no itāliešiem turēja dāmas