Adrenalīns. Deivids Elliss. Читать онлайн. Newlib. NEWLIB.NET

Автор: Deivids Elliss
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Серия:
Жанр произведения: Современные любовные романы
Год издания: 2015
isbn: 978-9984-35-755-3
Скачать книгу
pretējā pusē stāvēja Pīters Ramīni, rokas sabāzis kabatās. Pēdējā laikā viņš rokas allaž slēpa. Viņš vēroja, kā Faulers nozūd aiz kvartāla stūra. Sekot nebija vajadzības. Svarīgākais bija tas, kādu namu viņš tikko apmeklējis. Ramīni uzmanīgi izņēma savu mobilo tālruni un nospieda ātrā zvana pogu. Pēc četrām minūtēm ielas malā apstājās melns limuzīns.

      Viņš apsēdās aizmugurē blakus Donijam un rokas atkal sabāza kabatās. Pagaidījis, kamēr Lincoln uzsāk gaitu, viņš sacīja:

      – Lorenco tikko bija pie advokāta Džeisona Kolariča. Pajautā Polam, kas tālāk būtu darāms.

      Donijs bija liela auguma vīrietis ar dziļi iegrimušām acīm un vidukli, kas ļoti līdzinājās zem krekla apslēptai riepas kamerai.

      – Vēl kaut kas? – viņš vaicāja.

      Ramīni kādu brīdi apdomājās.

      – Jā. Pajautā viņam, kas būtu darāms ar Džeisonu Kolariču.

      ASTOTĀ NODAĻA

      Doktors Sofians Baraniks atslīga krēslā mūsu apspriežu telpā. Salīdzinot ar citiem ekspertiem, viņš bija diezgan jauns – CV liecināja, ka viņam ir četrdesmit četri gadi –, taču iesirmo matu un biezās bārdas dēļ likās vecāks. Viņš izskatījās pēc ārzemnieka, lai gan balsī nejautās akcents, tātad varēja spriest, ka viņš dzimis Amerikā. Bet man bija vienalga. Es nezināju viņa tautību, taču vārds vedināja domāt par izcelsmi no Indijas, Tuvajiem vai Tālajiem Austrumiem.

      Un daudzi zvērinātie mēdza uzticēties šādiem ekspertiem. To var dēvēt par apgriezto rasismu, labvēlīgo rasismu vai ignoranci, taču tas likās būtiski. Šķita, ka zvērinātos nemoka aizspriedumi pret ekspertiem no Āzijas vai Indijas un drīzāk viņi tos ciena. Gluži kā ikviens advokāts, es biju gatavs izmantot jebkuru izdevību.

      – Šī ir sarežģīta lieta, – ārsts sacīja. Krekls viņam bija netīrs, kaklasaite sasieta nevīžīgi. – Viņš cieš no pēctraumatiskā stresa sindroma un šizofrēnijas. Šaušanas laikā varēja izpausties abu slimību simptomi.

      Tādam paziņojumam es jau biju gatavs. Mēs ar Braienu Čaildresu to apspriedām. Iespējams, pēctraumatiskā stresa sindroma iespaidā Toms Stolers iedomājās, ka atrodas Irākā, vai arī viņam radās šizofrēnijas izraisītas halucinācijas.

      – Vai jums tas ir svarīgi? – ārsts jautāja.

      Īstais jautājums.

      – Man jāpierāda garīgas novirzes, – es atbildēju. – Tātad der abas diagnozes. Manuprāt, teorētiski ir vienalga, kuru jūs apstiprināsiet. Taču zvērinātajiem tas nepatiks.

      Vairāk gan es vēlējos, lai tas būtu pēctraumatiskā stresa sindroms, jo tādējādi man radās iespēja izstāstīt zvērinātajiem visu par Irākas veterāna mokošajiem piedzīvojumiem. Taču doktoram Baranikam to atklāt es negribēju.

      – Man ir pieredze liecināšanā par pēctraumatiskā stresa sindromu, – ārsts atzina. – Diemžēl tikpat vienkārši varu Tomam diagnosticēt hebefrēno šizofrēniju. Ir vienalga, par ko mēs ar viņu runājam. Es varu viņu novērot un pēc tam nolasīt novērojumu un laboratoriskos rezultātus. Varas iestādes viņam nodrošina antipsihotiskus medikamentus un līdzekļus, kas stabilizē garastāvokli, un tie atbilst manai diagnozei. Tātad tā apstiprinās. Bet pēctraumatiskā stresa sindroms? Man būtu jāzina, kas ar viņu noticis šaušanas laikā un kas noticis Irākā. Un tas nozīmē, ka Tomam būtu jārunā ar mani. Par Irāku un to nakti, kad viņš uzbruka sievietei. Bet to viņš nedarīs.

      Es sagumu. Čaildress jau bija stāstījis par šo problēmu, tomēr no eksperta mutes secinājums vairāk līdzinājās adatai, kas iedurta cerību balonā.

      – Bet vispār jūs varētu liecināt par pēctraumatiskā stresa sindromu, – es ieminējos.

      – Protams.

      – Mēs visi droši vien piekristu, ka cīņas Irākā nebija nekas jautrs.

      – Īpaši armijas reindžeram.

      – Un konkrētā nakts… Toms par to nerunās, taču jums ir nopratināšanas videoieraksts.

      – Jā. Un es esmu pārliecināts, ka tajā redzama pēctraumatiskā stresa sindroma epizode.

      Saodis lielo iespēju, es palocīju galvu.

      – Un būtu vien godīgi pieņemt, ka viņš, skatīdamies uz upura fotogrāfiju, izjuta tādus pašus pēctraumatiskā stresa sindroma simptomus kā šaušanas laikā, vai ne?

      Ārsts palūkojās uz mani. Te nu bija mana lielā iespēja.

      – Tā tiešām varētu būt, – viņš sacīja, – bet… vai es pilnā zinātniskā pārliecībā varu apgalvot, ka Toms, nošaujot to sievieti, cieta no pēctraumatiskā stresa sindroma?

      Uz savu jautājumu viņš neatbildēja. Un tā bija ļoti skaidra atbilde.

      Šona Tāskere ieklepojās.

      – Jūs teicāt, ka varas iestādes dod Tomam šizofrēnijas zāles?

      – Es teicu, ka medikamenti atbilst konkrētajai diagnozei. – Doktors Baraniks pasmaidīja, it kā gribētu atvainoties. – Es negribu skaldīt matus. Antipsihotiskie medikamenti palīdz kontrolēt mānijas un halucinācijas, savukārt līdzekļi, kas stabilizē garastāvokli, nomierina pacientu. Un es ar šādām metodēm ārstētu hebefrēno šizofrēniju. Tomēr jāatzīst, ka šīs zāles izraksta arī slimniekiem ar citām diagnozēm. Tātad ir iespējams, ka varas iestādes viņu neuzskata par šizofrēniķi.

      Ieklausīdamās Šona māja ar galvu. Man vienmēr ir licies mokoši sarunāties ar mediķi, kurš spēj apgāzt visu, ko pats iepriekš teicis. Ir nepieciešama plūsmkarte, lai izsekotu viņa domai. Tieši tāpat daudzi cilvēki jūtas pēc sarunas ar advokātu.

      – Vai Boidas centrā Tomam bijušas mānijas vai halucinācijas?

      Doktors Baraniks paraustīja plecus.

      – Man nekas tāds nav zināms. Taču tas nenozīmē, ka tādas lēkmes nav bijušas. Iespējams, ka viņš par tām nevienam nav stāstījis. Hebefrēnās šizofrēnijas slimnieki parasti ir ļoti noslēgti. Toms var sēdēt krēslā un klausīties jūsu vārdos, bet viņa prāts joņo simts dažādos virzienos. Un medikamenti būtiski nomāc emocijas, tātad simptomi var neparādīties.

      – Īpaši gadījumos, ja šos simptomus neviens necenšas ievērot, – es piemetināju.

      – Tieši tā. – Doktors Baraniks norādīja uz mani. – Korekcijas sistēma, īpaši pirmstiesas stadijā, pieprasa, lai viņš būtu mierīgs un piekāpīgs. Varas iestādes nav ieinteresētas risināt viņa problēmas.

      – Viņi neārstē Tomu, – Šona secināja. – Viņi tikai uzliek plāksterus ievainojumiem.

      – Precīzi teikts. Tomam vajadzīgi medikamenti, bet vienlaikus vajadzīga arī psihoterapija, sociālā un profesionālā apmācība. Varbūt pat elektrokonvulsīvā terapija. – Ārsts papurināja galvu. – Pirmstiesas ieslodzījumā, kas jau pēc definīcijas ir īslaicīga padarīšana, nekas tāds viņam nav pieejams. Štata varas iestādes neparedz līdzekļus ilgtermiņa ārstēšanai.

      Tā bija traģiska patiesība, ko esmu dzirdējis jau gadiem, bet tobrīd man prātā bija daudz aktuālāki jautājumi.

      – Atgriezīsimies pie šaušanas, – es ierosināju. – Vai ir iespējams, ka Tomam bija nevis pēctraumatiskā stresa sindroma epizode, bet šizofrēnijas ierosinātas halucinācijas?

      Un to iespaidā viņš nogalināja Ketiju Rubinkovsku?

      – Teorētiski