Tiesas zāle pamazām tukšojās. Zvērinātie jau sen bija aizgājuši, prokurori arī.
– To es nezināju. Bet sapratu, ka viņa melo.
Dīdre mani pētīja. Varbūt gluži vienkārši vēl nebija izlēmusi, ko jūt pret mani – apbrīnu vai riebumu.
– Manam māsasdēlam ir vajadzīga jūsu palīdzība, – viņa sacīja. Tātad varam secināt, ka tā ir apbrīna. – Viņš ir apsūdzēts… noziedzīgā nodarījumā. Tā viņi to dēvē. Slepkavībā. Viņam ir valsts iecelts advokāts, bet man gribētos, lai šo pienākumu uzņemas kāds cits.
– Kā sauc advokātu? – Braiens Čaildress.
– Skaidrs. Viņš ir ļoti labs. – Es Čailiju pazinu jau kopš studiju laikiem, un viņš pēc augstskolas absolvēšanas strādāja valsts advokātu birojā, taču drīzumā grasījās iet prom.
“Interesanti, vai Dīdre to zina?”
– Ļoti labs, taču grasās iet prom no darba, – viņa paziņoja.
“Atbilde saņemta.”
– Un es vēlētos, lai manu māsasdēlu pārstāvat jūs, Kolariča kungs.
“Tas birojam būs pamatīgs trieciens,” es spriedu. “Lielākoties visi tur ir labi, bet pārāk noslogoti, tādēļ klienti nereti jūtas pamesti novārtā.”
– Naudas man nav daudz, – Dīdre turpināja. – Bet… ja jūs pagaidītu, es atrastu iespēju samaksāt. – Šai sievietei bija aptuveni sešdesmit gadu, tātad izredzes nopelnīt vairs nebija pārāk augstas. – Toms ir jauks zēns, taču slims. No Irākas atgriezās kā pilnīgi cits cilvēks. Es mēģināju viņu pieskatīt, bet nespēju. Saprotiet, manam vīram ir multiplā skleroze, un es nevarēju pienācīgi rūpēties par Tomu. Man ir tāda sajūta, ka notikušais ir uz manas sirdsapziņas.
Un man bija tāda sajūta, ka ar mani spēlējas. Krustmāte Dīdre krietni nopūlējās. Atlika vien gaidīt, kad viņa saļims, lai es varētu viņu notvert.
– Viņa vecāki ir miruši, – Dīdre piebilda. – Es esmu vienīgā viņa radiniece.
“Vai man būtu jāglābj arī slīkstoši bāreņi? Bet Dīdrei paveicies, ka man ir lielisks noskaņojums.”
– Labi, es ar viņu satikšos, – es sacīju. – Bet pagaidām nekādus solījumus nedošu.
TREŠĀ NODAĻA
Nejautājiet, kāpēc es daru to, ko daru.
Bet man bija garlaicīgi. Un šī lieta likās interesanta.
Medelinas R. Boidas centrs atradās divu kvartālu attālumā no krimināltiesas ēkas. Es pabeidzu iepriekšējo noklausīšanos pie tiesneša Bešama kādā ielaušanās lietā un precīzi vienpadsmitos pie Boidas centra satikos ar Braienu Čaildresu. Mēs abi jutāmies pārsteigti par to, ka esmu ieradies laikus.
Čaildress bija apvilcis pelēku uzvalku un melnu kaklasaiti. Lēts apģērbs. Čailijam nekad nav rūpējušas drānas. Juridiskajā skolā viņu vispār interesēja tikai tas, kurā bārā mēs vakarā attapsimies.
– Tātad Ronaldo Deitons, – viņš sacīja. – Lielisks darbiņš! Dzirdēju, ka zvērinātie atgriezās tikai pēc četrām stundām.
“Patiesību sakot, pēc trim. Rondo, iespējams, vēl tagad svin mūsu uzvaru,” es nodomāju.
Čailijs svilpoja. Apsūdzība alka pēc notiesājoša sprieduma. Nevar apgalvot, ka viņiem rūp gangsteru savstarpējie rēķini, taču Ronaldo Deitons bija “Melnā bara” vadonis un prokurori vēlējās viņu nosūtīt uz cietumu.
Mēs iegājām vestibilā.
– Sveiks, Čailij! – uzsauca viens no sargiem. Jauneklis, proti, manos gados. Un izskatījās pazīstams.
– Vai atceries Džeisonu Kolariču, Džimij? Mēs tikāmies vingrošanas zālē.
– Protams. – Puisis pamāja ar galvu. – Ir gadījies dabūt no viņa ar elkoni.
Tagad es viņu pazinu. Pirms pāris nedēļām mēs kopā spēlējām basketbolu.
– Es mēģināju tev iemācīt noteikumu par trim sekundēm, – es sacīju.
Šķita, ka viņam tas patika.
– Esat ieradušies pie kāda mūsu klienta?
Čaildress palocīja galvu. Es uzrādīju savu apliecību. Džimijs pierakstīja manus datus un izsniedza papīra lapu ar noteikumiem. Man šī kārtība jau bija pazīstama. Kad strādāju par prokuroru un izvirzīju apsūdzību kādam gangsterim, es pāris reižu apmeklēju šo iestādi.
Džimijs sekoja mums liftā un ievietoja atslēgkarti spraugā – tikai tā iespējams nospiest pogu, lai nokļūtu pie klientiem. Nejauši to izdarīt nevarētu.
Es pārlasīju noteikumus.
“Nedrīkst:
* pieskarties stikla šķērssienai;
* nodot ieslodzītajam jebko, kas nav atstāts viesu konteinerā sargpostenī;
* pieņemt mantas, ko ieslodzītais mēģina nodot jums;
* bāzt kaut ko stiklā izurbtajos caurumiņos, kas nodrošina sarunu;
* izslēgt gaismas.
Kontrabandas nodošana ieslodzītajam ir likuma 2.16. punkta pārkāpums, par ko var saņemt cietumsodu līdz sešiem gadiem.”
Kad es pacēlu galvu no papīra lapas, Čailijs smīnēja. Viņš bija gandrīz tikpat garš kā es, ar rudiem matiem un sārtiem, vasarraibumainiem vaigiem. Viņš izskatījās pēc rūķīša, kas pārdozējis augšanas hormonus.
– Tātad tu satiki krustmāti Dīdri, – viņš teica. – Viņa tiešām ir uzstājīga.
Es salocīju lapu un ieliku žaketes kabatā. Durvis atvērās sešos. Sargi – vīrietis un sieviete – apsēdās pie galda. Pie sienas aiz viņiem bija uzraksts ar stūrainiem burtiem:
“Ieslodzījuma vietu pārvalde. Pirmstiesas apcietinājuma iestāde. Šķirtas turēšanas nodaļa.”
Sienas bija nokrāsotas blāvi oranžas. Pie vienas karājās milzīgs pulkstenis un mūsu plati smaidošā gubernatora Edgara Trotera portrets. Pa logiem ieplūda rīta saules stari, kas rotaļājās uz flīžu grīdas. Nez kāpēc radās sajūta, ka es atrodos miera un antiseptisku līdzekļu pārņemtā medicīnas iestādē.
Braiens bija oficiālais advokāts, tādēļ aizpildīja nepieciešamos dokumentus. Lietas nosaukums, numurs, viņa statuss un tamlīdzīgi.
– Jums atvēlēta nopratināšanas telpa, – apsardzes darbiniece paziņoja. – Ja viņš nav oficiālais pārstāvis, tad tikšanās aizliegta.
– Jā, protams.
Man lika parakstīties, ka es izprotu apmeklējuma noteikumus un to, kāda atbildība iestājas, ja šīs vizītes rezultātā rodas problēmas. Mēs iztukšojām kabatas, nodevām mobilos tālruņus un rokaspulksteņus.
– Vai kaut ko vēlaties viņam nodot? – sargs vaicāja.
Čailijs palūkojās uz mani.
– Gribēsi iedot viņam savu vizītkarti?
Es izņēmu vienu no kabatas un ieslidināju apaļā plastmasas kastē. Sargs pārliecinājās, ka vairāk neko nevēlamies, tad aizvēra kasti un piecēlās.
– Vai