Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija. Читать онлайн. Newlib. NEWLIB.NET

Автор: Laiena Moriartija
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Серия:
Жанр произведения: Зарубежные любовные романы
Год издания: 2015
isbn: 978-9984-35-806-2
Скачать книгу
atvieglota.

      – Kā jūs jūtaties? – Medmāsa atkal aplika Alisei ap roku asinsspiediena mērītāja aproci.

      – Ļoti labi, – Alise samierinājusies noteica. Visa šī kārtība viņai jau bija zināma no galvas. Asinsspiediens. Acu zīlītes.

      Jautājumi.

      – Kopš pēdējās pārbaudes jūsu asinsspiediens ir krietni vien pacēlies, – medmāsa sacīja, kaut ko atzīmēdama savā tabulā.

      Mans vīrs nupat sakliedza uz mani, it kā es būtu viņa ļaunākais ienaidnieks. Mans burvīgais Niks. Mans Niks. Es gribu viņam to pateikt. Ja viņš kādreiz izdzirdētu kādu ar mani tā runājam, viņš tik ļoti sadusmotos. Viņš ir pirmais, kam es gribu izstāstīt visas savas bēdas; mana kāja nospiež gāzes pedāli, jo es izmisīgi vēlos tikt mājās no darba, lai viņam visu pastāstītu; tas brīdis, kad es viņam stāstu, tas brīdis, kad viņa sejā iedegas dusmas manis dēļ, – tad ir daudz labāk, tad viss ir nokārtots.

      Nik, tu pat nevari iedomāties, kā tas vīrietis ar mani runāja. Ja tu to dzirdētu, tu gribētu viņam iegāzt pa degunu. Tikai tas ir tik savādi, jo tas biji tu, Nik, tu biji tas vīrietis.

      – Viņa ir piedzīvojusi vairākus satricinājumus, – Elizabete sacīja.

      – Mums patiešām vajag, lai jūs censtos neuztraukties. – Medmāsa paliecās tuvāk, ar pirkstiem kaut ko zibenīgi ātri izdarīja, atvilka Alises plakstiņus un iespīdināja viņas acu zīlītēs savu mazītiņo kabatas bateriju. Medmāsas smaržas Alisei kaut ko – kādu? – atgādināja, taču šī sajūta, protams, pagaisa, tiklīdz medmāsa atkal atkāpās. Vai tāda turpmāk būs viņas dzīve: pastāvīga, kaitinoša déjà vu sajūta, kas līdzinās niezošam izsitumam?

      – Un tagad es jums atkal uzdošu dažus garlaicīgus jautājumus, labi? Kā jūs sauc?

      – Alise Mērija Lova.

      – Kur jūs atrodaties, un ko jūs te darāt?

      – Es atrodos Karaliskajā Ziemeļu piekrastes slimnīcā, jo es sporta zālē sasitu galvu.

      – Un kāda šodien ir diena?

      – Piektdiena, otrais maijs… divtūkstoš astotais gads.

      – Labi, lieliski! – Medmāsa pagriezās pret Elizabeti, it kā cerēdama sagaidīt atzinību. – Mums ir jāpārliecinās, vai trauma nav ietekmējusi viņas spriešanas spējas.

      Elizabete aizkaitināta samirkšķināja acis.

      – Jā, labi, lieliski, tomēr viņa vēl aizvien domā, ka tagad ir tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotais gads.

      Sūdzambībele, Alise nodomāja.

      – Nedomāju vis, – viņa iebilda. – Es zinu, ka tagad ir divtūkstoš astotais gads. Es nupat tā arī pateicu.

      – Bet viņa tik un tā neatceras neko, kas noticis kopš tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotā gada. Vai arī gandrīz neko. Viņa neatceras savus bērnus. Viņa neatceras, ka viņas laulība ir izjukusi.

      Viņas laulība bija izjukusi. Viņas laulība bija kaut kas tāds, ko varēja sadalīt šķēlēs kā picu.

      Aizvērusi acis, Alise atcerējās miegā sakrunkojušos Nika seju sev blakus uz spilvena svētdienu rītos. Dažkārt no rīta viņa mati galvas vidū bija saslējušies stāvus. “Tev ir panka frizūra,” Alise aizrādīja, pirmo reizi ievērojusi šādu parādību. “Protams,” viņš atteica, “ir taču svētdiena. Panku frizūras diena.” Pat neatvērdams acis, Niks spēja noteikt, kad Alise bija pamodusies. Viņa gulēja, skatījās uz Niku un cerīgi domāja par gultā pasniegtu tējas tasi. “Nē,” viņš iebilda, pat nesagaidījis lūgumu, “nemaz nedomā par to, sieviete.” Tomēr Niks vienmēr atnesa viņai tēju.

      Alise bija gatava atdot jebko, pilnīgi jebko, lai tikai šobrīd varētu gulēt gultā kopā ar Niku, gaidot savu tējas tasi. Varbūt Nikam bija apnicis vārīt viņai tēju? Vai tā tas bija?

      Vai viņa visu, ko Niks darīja, bija uztvērusi kā pašsaprotamu? Par ko gan viņa sevi uzskatīja? Vai viņa bija kaut kāda princese, kas, nemaz nepūlēdamās iztīrīt zobus, gulēja gultā un gaidīja, kad viņai pienesīs tēju? Viņa nebija tik skaista, lai varētu atļauties tā uzvesties. Viņai būtu vajadzējis pamosties pirmajai, pielēkt kājās, saķemmēties, uzkrāsoties, uzcept pankūkas ar zemeņu ievārījumu, uzvilkt garu mežģīņu naktskreklu. Dieva dēļ, lūk, kā vajadzēja uzturēt uguni laulības pavardā; galu galā, visos sieviešu žurnālos, ko Alise jebkad bija lasījusi, bija pietiekami daudz padomu. Tā taču bija ābece! Viņa jutās tā, it kā būtu izrīkojusies nepiedodami nevērīgi – bezrūpīgi! Nevīžīgi! – ar visdārgāko, visbrīnišķīgāko dāvanu, kāda viņai jebkad tikusi pasniegta.

      Varēja dzirdēt, kā Elizabete kaut ko klusi un uzstājīgi saka medmāsai, vaicādama, vai var parunāt ar ārstu, vēlēdamās zināt, kādas pārbaudes ir veiktas.

      – Kā jūs zināt, ka viņai smadzenēs nav kāds asiņu receklis? – Elizabetes balss kļuva skaļāka un nedaudz histēriska, un Alise klusībā pasmaidīja. Pārspīlētāja.

      (Bet vai tomēr tur varēja atrasties asins receklis? Kaut kas tumšs un draudīgs, kas lidinājās pa viņas galvu kā ļauns sikspārnis? Jā, par to patiešām vajadzētu pārliecināties.)

      Varbūt viņa Nikam bija apnikusi. Vai tā tas bija? Savulaik, mācīdamās vidusskolā, viņa bija nejauši noklausījusies kādu meiteni sakām: “Ak, Alise, viņai nav ne vainas, taču viņa ir nekāda.”

      Nekāda. Meitene to bija pateikusi tik nevērīgi un bez jebkāda ļaunuma, it kā tas būtu fakts, un četrpadsmitgadīgajai Alisei bija sameties auksti, dzirdot šādu oficiālu apliecinājumu tam, par ko viņa allaž bijusi pārliecināta. Jā, protams, viņa bija garlaicīga; viņa bija apnikusi līdz nāvei arī pati sev! Citi kā personības bija daudz nozīmīgāki. Tai pašā gadā kāds puisis, kura elpa saldi smaržoja pēc kokakolas, boulinga zālē bija paliecies viņai tuvāk un pateicis: “Tev ir tāds ģīmis kā cūkai.” Un tas bija tikai vēl viens apliecinājums visam, par ko viņai allaž bijušas aizdomas: māte bija melojusi, sacīdama, ka viņas deguns ir glīts kā podziņa, – tas bija nevis deguns, bet gan šņukurs.

      (Puiša seja bija šaura, ar mazām actiņām, gluži kā žurkai. Tikai divdesmit piecu gadu vecumā Alise beidzot aptvēra, ka toreiz būtu varējusi atbildēt ar apvainojumu, taču saskaņā ar dzīves likumiem tikai puiši varēja izlemt, kura meitene bija skaista; tam, cik viņi paši bija neglīti, nebija nekādas nozīmes.)

      Varbūt Niks kādu rītu bija viņai atnesis tasi tējas, un pēkšņi viņš bija visu ieraudzījis pavisam skaidri un nodomājis: ei, vienu mirklīti, kā es pamanījos apprecēties ar šo slinko, garlaicīgo, nenozīmīgo personību ar cūkas ģīmi?

      Ak, kungs, vai tiešām šī briesmīgā nedrošība patiešām vēl bija tik skaidri palikusi viņas atmiņā? Viņa bija pieaugusi; viņai bija divdesmit deviņi gadi! Vēl nesen viņa bija nākusi mājās no frizētavas, juzdamās burvīga, un garām bija pagājis bariņš pusaudžu, un viņu griezīgā ķiķināšana bija likusi viņai nosūtīt ziņu atpakaļ laikā sev pašai četrpadsmit gadu vecumā: “Neuztraucies, viss nokārtosies. Tu kļūsi interesanta, atradīsi darbu, izdomāsi, ko iesākt ar saviem matiem, un tiksi pie puiša, kurš uzskatīs tevi par skaistu.” Viņa bija jutusies tik mierīga, it kā visas pusaudžu bailes un neveiksmīgās attiecības pirms iepazīšanās ar Niku būtu daļa no pilnīgi pieņemama plāna, kas bija novedis līdz šim mirklim, kad viņai bija divdesmit deviņi gadi un viss beidzot kļuvis tāds, kādam tam jābūt.

      Trīsdesmit deviņi, nevis divdesmit deviņi. Viņai bija trīsdesmit deviņi gadi. Un tā diena