Elizabete paņēma fotogrāfiju, uzmeta tai skatienu, un viņas sejā pazibēja kaut kas sarežģīts. Gandrīz nemanāmas trīsas, kas tūlīt izgaisa. Viņa piesardzīgi pasmaidīja un atteica:
– Jā, Alise.
Alise dziļi, saraustīti ieelpoja un aizvēra acis.
– Es viņus nekad mūžā neesmu redzējusi.
Varēja dzirdēt, ka arī Elizabete dziļi ievelk elpu.
– Tas noteikti ir tikai uz laiku. Tev droši vien ir tikai jāatpūšas, jānomierinās un…
– Kādi viņi ir? – Alise atvēra acis. – Tie bērni? Vai viņi ir… jauki?
Elizabete jau skaļāk atbildēja:
– Viņi ir brīnišķīgi, Alise.
Alise turpināja izvaicāt:
– Vai es esmu laba māte? Vai es par viņiem gādāju pienācīgi? Ar ko es viņus ēdinu? Viņi ir tik lieli!
– Tavi bērni ir tava dzīve, Alise, – Elizabete sacīja. – Drīz tu pati atcerēsies. Tas viss atkal atausīs atmiņā. Tikai…
– Es laikam varētu viņiem uzcept desiņas, – Alise ieminējās, kļūdama možāka. – Bērniem desiņas ļoti garšo.
Elizabete cieši uzlūkoja viņu.
– Tu nemūžam nedotu viņiem desiņas.
– Es domāju, ka esmu stāvoklī, – Alise atsāka. – Bet tad man uztaisīja analīzes un pateica, ka tā tas pavisam noteikti nav. Es nejūtos kā grūtniece, tomēr nekādi nespēju noticēt, ka neesmu stāvoklī. Tas ir neticami.
– Protams. Zini, es nedomāju, ka tu varētu būt stāvoklī…
– Trīs bērni! – Alise pārtrauca. – Mēs gribam tikai divus.
– Olīvija gadījās nejauši, – Elizabete iebilda tik stīvi, it kā viņai tas šķistu nosodāmi.
– Tas viss ir tik nereāli, – Alise sacīja. – Es jūtos kā Alise Brīnumzemē. Vai atceries, cik ļoti es nevarēju ciest to grāmatu? Tāpēc, ka tur viss bija tik bezjēdzīgi. Tev arī tā negāja pie sirds. Mums abām patika lietas, kam ir jēga.
– Varu iedomāties, ka sajūta ir patiešām savāda, taču tas nebūs uz ilgu laiku, kuru katru brīdi tu visu atkal atcerēsies. Tu noteikti esi ļoti… stipri sasitusi galvu.
– Jā. Ļoti stipri. – Alise atkal paņēma fotogrāfiju. – Tātad šī mazā meitenīte. Viņa ir vecākā, tātad viņa ir mans pirmais bērns, pareizi? Tātad mums piedzima meitenīte?
– Jā, tā bija.
– Mēs domājām, ka tas būs puika.
– Atceros.
– Un dzemdības! Man bija trīs dzemdības? Kādas tās bija? Es tik ļoti uztraucos. Pareizāk sakot, es savulaik uztraucos…
– Manuprāt, ar Medisonu tev gāja ļoti viegli, toties ar Olīviju gadījās sarežģījumi… – Elizabete nemierīgi sagrozījās savā plastmasas krēslā. – Paklau, Alise, man laikam vajadzētu aiziet parunāties ar vienu no taviem ārstiem. Man ir patiešām grūti. Tas ir tik ērmīgi. Ļoti… biedējoši.
Panikas pārņemta, Alise pastiepās pēc Elizabetes rokas. Atkal palikt vienai šķita neiespējami.
– Nē, nē, neej nekur. Kāds drīz atkal atnāks. Kāds visu laiku atnāk, lai paskatītos, kā es jūtos. Paklau, Libij, es piezvanīju Nikam uz darbu, un tur man pateica, ka viņš atrodas Portugālē. Portugālē! Ko viņš tur dara? Es atstāju ziņu kaut kādai briesmīgai sekretārei. Es runāju viņai pretī. Tu būtu varējusi lepoties ar mani! Es pierādīju, ka man ir mugurkauls. Tik stiprs kā tērauds.
– Visu cieņu, – Elizabete noteica. Viņa izskatījās tā, it kā būtu apēdusi kaut ko nelāgu.
– Bet viņš vēl aizvien nav man piezvanījis, – Alise nopūtās.
Tikai tad, kad viņa sāka runāt par Niku Portugālē, es beidzot aptvēru acīmredzamo, un tas bija vēl satriecošāks par viņas jautājumu par to, vai viņas bērni ir “jauki”.
Viņa patiešām ir visu aizmirsusi.
Pat Džīnu.
SEPTĪTĀ NODAĻA
– Tātad tu patiešām neko neatceries? Itin neko, kas noticis kopš tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotā gada? – Elizabete pabīdīja plastmasas krēslu tuvāk Alises gultai un paliecās uz viņas pusi, it kā būtu pienācis laiks noskaidrot visu līdz galam. – Itin neko?
– Nu, man prātā ir iešāvušās dažas jocīgas, aprautas atmiņas, – Alise paskaidroja. – Taču nekas no tā visa nešķiet sakarīgs.
– Labi, tad pastāsti, ko tu atceries, – Elizabete mudināja. Tagad viņas seja atradās pavisam tuvu Alisei, un grumbiņas abās viņas mutes pusēs bija vēl dziļākas, nekā Alisei sākumā bija izskatījies. Kaut kas traks. Alise neapzināti piespieda pirkstgalus sev pie ādas; viņa vēl aizvien nebija aplūkojusi sevi spogulī.
Viņa iesāka:
– Nu, kad es pirmo reizi pamodos, man rādījās sapnis, un es nespēju saprast, vai tas ir tikai sapnis, vai arī kaut kas tāds, kas patiešām noticis. Es peldēju, bija skaists vasaras rīts, un mani kāju nagi bija nolakoti dažādās krāsās. Man blakus bija vēl kāds, kam kāju nagi arī bija nolakoti tieši tāpat. Paklau, varbūt tā biji tu? Esmu gatava saderēt, ka tā biji tu!
Elizabete iebilda:
– Nē, tas viss man neko neizsaka. Kas vēl?
Alise iedomājās par sārto balonu saišķiem, kas bija šūpojušies pelēkajās debesīs, taču viņai negribējās stāstīt Elizabetei par milzīgo bēdu vilni, kas vēl aizvien laiku pa laikam mēdza viņu pāršalkt, un viņa nemaz tik ļoti netiecās noskaidrot, ko tas viss nozīmē.
Tāpēc viņa tikai noteica:
– Es atceros, kā kāda amerikāniete sacīja: “Man ļoti žēl, taču nekādi sirdspuksti nav dzirdami.”
Es atzīstu: tas ir savādi aizkustinoši, pat glaimojoši, ka no visiem atmiņu miljardiem, kas bija pietiekami nozīmīgi, lai uzpeldētu Alises prātā, viena no tām bija tieši šī.
Alise allaž ir pratusi lieliski atdarināt akcentus, un tās sievietes balsi viņa atdarināja nevainojami. Balss tonis un ritms bija tieši tāds, kādu es to atcerējos, un uz mirkli es prātā atkal atgriezos tajā drūmajā telpā, pūlēdamās visu aptvert. Es jau tik sen nebiju par to domājusi.
Iztēlojieties, doktor Hodžes, ja es spētu ceļot laikā, atgriezties tajā dienā un iečukstēt pati sev ausī: “Tas ir tikai sākums, mīļā.” Un tad es atmestu galvu un iesmietos kā jukusi ragana.
Patiesībā jums nemaz nepatīk, ja es stāstu tādus melnus, rūgtus jokus, vai ne? Esmu ievērojusi, ka jūs smaidāt pieklājīgi un šķietami skumji, it kā es būtu padarījusi sevi par muļķi un jūs lieliski zinātu, kāpēc; it kā es būtu pusaudze, kura nespēj savaldīt savas apkaunojošās emocijas.
Lai nu kā, es negribēju runāt ar Alisi par to amerikāņu sievieti. Pats par sevi saprotams. It īpaši ne jau ar Alisi. Es īpaši nevēlos par to runāt arī ar jums. Vai arī domāt par to. Vai arī rakstīt par to. Tas gluži vienkārši notika. Tāpat kā viss pārējais.
Elizabete