– Cik ilgi jūs jau esat precējušies? – Alise pārtrauca māti. Viņu atkal pārņēma šausmas. Viņa nepārzināja pati savas dzīves faktus. Viņa jutās kā izklaides parka atrakciju braucienā. Viņa tika triekta te pa kreisi, te pa labi, un tad visa pasaule apgriezās ar kājām gaisā, liekot uz brīdi ieraudzīt pazīstamas lietas no svešāda skatpunkta. Alisei ļoti nepatika izklaides parka atrakcijas.
– Nu, drīz jau būs pieci gadi. Tu taču atceries tās kāzas, Alise, protams, ka atceries. Medisona bija ziedu kaisītāja. Tajā dzeltenajā kleitā viņa izskatījās tik burvīga, dzeltena krāsa viņai ļoti piestāv, daudziem tā nepiestāv. Es viņai dzimšanas dienā nopirku dzeltenu krekliņu, bet tas, vai viņa to vilks mugurā, jau ir pavisam cits jautājums…
– Mammu, – Elizabete strupi iejaucās, – Alise pat nemaz neatceras Medisonu. Viņa atceras vienīgi to, kā bijusi stāvoklī.
– Viņa neatceras Medisonu, – Barbara klusi atkārtoja. Tad viņa dziļi ievilka elpu un sāka runāt satraukti un priecīgi, it kā vēlēdamās ar jautrību padzīt visas muļķīgās Alises domas. – Jā, es varu saprast, ka šajā konkrētajā brīdī tu vēlies aizmirst Medisonu, to mazo īgņu, lai gan es varu saderēt, ka drīz viņai tas viss atkal pāries, bet tu taču noteikti atceries Tomu un mīļo Olīviju, vai ne? Neticami, ka es tev vispār uzdodu šādu jautājumu. Protams, ka tu viņus atceries. Savus bērnus taču nav iespējams aizmirst! Tas būtu… neiedomājami.
Viņas balsī ieskanējās baiļu trīsas. Alisei tās šķita savādi mierinošas. Jā, mammu, tas ir biedējoši. Jā, tas ir neiedomājami.
– Mammu, – Elizabete atkal ierunājās, – lūdzu, pamēģini to aptvert. Viņa neatceras neko, kas noticis pēc tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotā gada.
– Neko?
– Pēc kāda laika tas noteikti pāries.
– Ak! Protams. Pēc kāda laika tas pāries.
Māte apklusa un ar pirksta nagu apvilka ap savām biezi uzkrāsotajām lūpām.
Alise prātā pārlika šo jauno faktu: mana māte ir apprecējusi manu vīratēvu.
Šis fakts bija tikpat neaizmirstams kā man ir trīs bērni un mans dievinātais vīrs ir izvācies no mūsu mājas, tomēr viņai kaut kā bija izdevies to aizmirst.
Nekas no tā visa nevarēja būt patiess. Tā noteikti bija tikai milzīga, sarežģīta izjokošana. Neticami reāls sapnis. Spilgta halucinācija. Nebeidzams murgs.
Rodžers! Kas gan varēja būt uznācis Alises mīļajai, piesardzīgajai mātei, lai viņa varētu neprātīgi iemīlēties (mamma nekad nemēdza izteikt tādas pārspīlētas frāzes kā “neprātīgi iemīlēties”) tādā vīrietī kā Rodžers? Rodžers, ap kuru nomācoši stipri vēsmoja pēcskūšanās losjona aromāts, kurš runāja kā radio diktors un mēdza sacīt “man domāt” un “var gadīties”? Rodžers, kurš, izdzēris dažas glāzītes ģimenes viesībās, mēdza iespiest Alisi stūrī, lai pagodinātu viņu ar monologu par sevi pašu un savu nebeidzami apbrīnojamo personību. “Vai es esmu sportisks cilvēks? Jā, pavisam noteikti. Vai es esmu intelektuālis? Labi, varbūt ne vistiešākajā švītīga filozofijas grāda nozīmē. Bet, izsakoties citiem vārdiem, vai es esmu gudrs cilvēks? Atbildei vajadzētu skanēt: jā, man ir filozofijas doktora grāds no Reālās Dzīves Universitātes, Alise. Tikpat labi tu varētu pajautāt, vai es esmu garīgs cilvēks? Man domāt, atbildei vajadzētu būt – jā, katrā ziņā.”
Alise bezpalīdzīgi māja ar galvu un centās neelpot, lai viņai nekļūtu slikti no skūšanās losjona smaržas, kamēr beidzot uzradās Niks un paziņoja: “Man domāt, šai dāmai vajag kaut ko iedzert, tēt.”
Un kā tad ar Niku? Ko viņš domātu par šādu notikumu gaitu? Viņa attiecības ar tēvu bija tik savādas un trauslas. Tēvam aiz muguras Niks viņu nežēlīgi izmēdīja, un, runājot par to, kā Rodžers šķiršanās laikā bija izturējies pret viņa māti, Nika balsī varēja dzirdēt kaut ko līdzīgu naidam, tomēr tai pašā laikā Alise bija ievērojusi, ka ikreiz, atrazdamies līdzās Rodžeram, Niks sāka runāt dobjāk, izslējās staltāks un bieži vien nevērīgi pieminēja kādu apjomīgu darījumu, ko viņam bija izdevies noslēgt darbā, vai kādu citu panākumu, par kuru Alise nemaz nebija zinājusi, it kā dziļi sevī viņš vēl aizvien ilgotos pēc tēva atzinības, lai gan viņš pats to būtu sparīgi un pat nikni noliedzis.
Bija grūti iztēloties, kā Niks būtu reaģējis uz šādiem jaunumiem. Un vai tas nenozīmēja, ka viņa un Niks tagad bija radinieki? Niks bija viņas pusbrālis! Pirmais, kas Alisei ienāca prātā, bija tas, ka viņa un Niks noteikti bija smējušies līdz asarām, pārvērtuši to visu par muļķīgu spēli, izteikuši neķītras piezīmes par asinsgrēku un tēlojuši seriāla varoņus Gregu un Mārsiju Breidijus. Bet varbūt tas nemaz nebija šķitis smieklīgi. Varbūt viņš bija sadusmojies savas mātes dēļ, lai gan bija radies iespaids, ka Nika māte pret savu bijušo vīru izturas kā pret padumju, attālu radinieku.
Un kā tad ar Ķertajām? Ak dievs, Ķertās. Nika jukušās māsas tagad bija Alises pusmāsas. Dzirdot šādu jaunumu, viņas nekādi nevarēja būt reaģējušas mierīgi. Viņas nekad nemēdza reaģēt mierīgi – viņas ģība, viņas šņukstēja, viņas pārstāja sarunāties, viņas apvainojās par visnevainīgākajām piezīmēm. Vienmēr vismaz vienu māsu bija piemeklējusi kāda krīze. Alisei pat prātā nebija ienācis, ka ģimenes dzīve var būt tik dramatiska, kamēr viņa nebija iepazinusi Nika ģimeni ar visām māsām, vecākiem, krustmātēm un neskaitāmajiem brālēniem un māsīcām. Salīdzinājumā ar to visu viņas pašas klusā, pieklājīgā, mazā ģimenīte bija likusies garlaicīga un rāma.
Alise ievaicājās:
– Vai tāpēc mēs ar Niku esam…? Tāpēc, ka viņš ir nobēdājies sava tēta un mūsu mammas kāzu dēļ?
– Protams, ka ne! – Alises māte no jauna atguva sparu. – Jūsu šķiršanās mums visiem ir briesmīgs noslēpums, taču tai pavisam noteikti nav nekāda sakara ar Rodžeru un mani! Rodžers būs pagalam satriekts, uzzinājis, ka tu esi kaut vai tikai iedomājusies par kaut ko tādu. Protams, Rodžeram ir arī pašam savas teorijas par laulības šķiršanu…
Elizabete iejaucās:
– Mamma un Rodžers sagāja kopā jau pirms daudziem gadiem. Tolaik jūs ar Niku šī iemesla dēļ bijāt tādi jocīgi, un Ķertās, protams, pārņēma histērija, taču tad viss norima, un tagad neviens par to vairs neliekas ne zinis. Tici man, Alise, viss, kas tev šķiet tik satriecošs, patiesībā nemaz tāds nav. Kad tu atkal spēsi visu atcerēties, tev pašai nāks smiekli par sevi.
Alise negribēja atkal kļūt par sievieti, kurai šķiršanās no Nika nešķita nekas satriecošs; neticami, cik nevērīgi viņas māte bija ieminējusies par laulības šķiršanu. It kā tas būtu kaut kas taustāms un reāls. It kā tā būtu lieta.
– Vai zināt, es patiesībā vairs nemaz negribu šķirties, – Alise paziņoja. – Nekādas laulības šķiršanas nebūs.
– Ai! – Māte aizgrābti saņēma rokas kā lūgšanā. – Ak, bet tas taču ir brīnišķīgi…
Elizabete iejaucās:
– Mammu,