Alekss ir ļoti patīkams jauns cilvēks, un…
– Viņa sievas ģimene tā noteikti nedomā, – Houpa iebilda.
Tīsijs uz viņu palūkojās, un Houpa apsēdās krēslā.
Viņa saprata, ka ir zaudējusi cīņā.
– Varbūt man jāpārģērbjas? – Keja jautāja.
– Nē, nē, nemaini izskatu. No tikšanās vietas dodies tieši uz balles zāli.
– Tādā veidā nodrošināsi sev alibi, – Houpa paskaidroja. Dusmas viņas balsī pamazām gaisa.
– Tieši tā. Protams, tu netiksi iztaujāta, tomēr… – Tīsijs apklusa.
Houpa bezspēcīgi nopūtās.
– Aizsedz seju. Neviens nedrīkst tevi ieraudzīt. Pat viņš.
– Vai viņu vajās? – Keja jautāja, pamazām aptverdama, ko piekritusi izdarīt.
– Es plānoju bēgšanu jau vairākas nedēļas kopš Aleksa ieslodzīšanas, – Tīsijs atbildēja, – un domāju, ka esmu ņēmis vērā visas iespējas. Izbēgs trīs cilvēku grupas, un tikai tu zināsi, kur satikt īsto.
– Tas noteikti izmaksāja dārgi, – Houpa piebilda.
Tīsijs nevērīgi pavicināja roku. Bēgšanas apmaksāšanai viņš atdeva visus ietaupījumus, bet sievietēm tas nebija jāzina.
– Kad man jādodas ceļā? – Keja jautāja. Domājot par gaidāmo vakaru, viņa satraukti norija siekalas.
– Vajadzēja to izdarīt jau pirms aptuveni divdesmit minūtēm.
– Viņš negrib dot tev laiku pārdomām, – Houpa paskaidroja.
– Mana kalpone…
– Es viņu nodarbināšu, – Houpa atbildēja. – Viņa pat nepamanīs, ka esi aizbēgusi.
– Es… Es, ē… – Keja stostījās.
– Ej! – Tīsijs iesaucās. – Nedomā, bet ej! Aizsedz seju, nerādi to nevienam, pat Aleksam, un pēc tikšanās dodies uz balli. Atstāj zirgu aiz balles zāles, lai nedotu ļaudīm iemeslu runāt par tavu ierašanos. Par to parūpēsies Houpa.
Keja paskatījās uz Houpu, kura palocīja galvu.
– Labi. Es došos. Nezinu, kā jāšu, tērpusies šajā kleitā, bet..
– Apmetnis apsegs tavu augumu visā garumā, – Tīsijs paskaidroja. Viņa lūdzošais skatiens liecināja par vēlēšanos beigt sarunu. – Rīt brokastīs dzersim karsto šokolādi un pasmiesimies par to visu.
– Vai apsoli? – Keja smaidot jautāja.
– Zvēru.
Keja vēlreiz uzsmaidīja tēvocim, satvēra kleitas svārku daļu un metās lejup pa kāpnēm. Viņas sirds strauji pukstēja, tomēr Keja zināja, ka viņai nav izvēles. Bija jāizglābj cilvēka dzīvība. Viņa negribēja domāt par to, vai Alekss patiešām ir slepkava. Kejai bija jāpaveic uzticētais darbs, un tikai pēc tam viņa atļausies domāt.
Otrā nodaļa
Apkārt valdīja tumsa. Keja sēdēja zirga mugurā un vēlējās, kaut būtu Virdžīnijas pavalstī kopā ar ģimeni. Bija rudens, tātad mājās bija vēsāks nekā šeit. Vai viesistabas kamīnā kuras uguns? Vai brāļi ir mājās, vai arī… dara to, ar ko nodarbojas puiši? Ītans satikās ar vienu no Vudloku meitenēm, bet Keja bija pārliecināta, ka viņiem nekas nesanāks. Meitene bija pārāk neglīta un dumja, lai iekarotu Ītana sirdi.
Kad ķēve sāka slieties pakaļkājās, Keja sakustējās un dzīvnieku nomierināja. Aiz viņas muguras starp kokiem bija noslēpts nastu nesējs zirgs, kas jāatdod Aleksandram Makdauelam pēc tam, kad viņš beidzot ieradīsies kopā ar vīriem, kuri viņam palīdzēja izglābties no cietuma.
Keja palūkojās apkārt, tomēr gandrīz necaurredzamajā tumsā nekas īsti nebija saskatāms. Bija grūti atrast vietu, kurā tēvocis lika sagaidīt Maka dēlu. Keja domāja par viņu tikai kā par tā cilvēka dēlu, kurš palīdzējis viņas tēvam, un tas bija vienīgais iemesls, kāpēc viņa ieradās tikšanās vietā. Ja Keja ļautu domām novirzīties, viņa sāktu lūkoties tumsā un aptvert, ka gaida tikšanos ar iespējamu slepkavu.
Houpa nokāpa apakšstāvā kopā ar Keju, palīdzēja apsegt kleitu ar lielo vilnas apmetni un iedeva Tīsija zīmēto karti, kur bija norādīta tikšanās vieta.
“Tu vēl vari atteikties,” Houpa atgādināja un uzlika Kejai galvā apmetņa kapuci.
Keja saņēma drosmi.
“Nekas slikts nenotiks. Turklāt nedomāju, ka šis vīrs patiešām ir slepkava.”
Houpa turpināja pieklusinātā balsī:
“Tu nelasīji rakstus avīzēs. Ārsts un tiesnesis atrada Aleksandra sievu ieslēgtu istabā kopā ar vīru, un viņš bija cieši aizmidzis. Viņš nejuta sirdsapziņas pārmetumus par nodarīto. Viņš ir ļauns.”
Keja norija siekalas.
“Ko viņš teica par apsūdzību?”
“Aleksandrs apgalvoja, ka esot izdzēris glāzi vīna un aizmidzis.”
“Varbūt viņš teica patiesību.”
“Tu esi ļoti jauna un naiva,” Houpa pamācoši atbildēja. “Neviens vīrietis neguļ savā kāzu naktī.”
“Varbūt…” Keja iesāka, tomēr Houpa viņu pārtrauca. “Jo drīzāk dosies ceļā, jo drīzāk atgriezīsies. Es tevi gaidīšu ballē. Mans tērps nebūs tik krāšņs kā tavējais – tikai sārta zīda kleita. Meklē mani balles zāles tālākajā pusē.” Houpa uzlika plaukstas uz Kejas pleciem un viņu cieši nopētīja. “Lai Dievs tevi sargā,” viņa ierunājās un uzspieda steidzīgu skūpstu uz Kejas vaiga. Pēc brīža viņas traucās uz stalli, kur gaidīja zirgi. Houpa palīdzēja noslēpt Kejas kleitu un zīda zeķēs tērptās kājas zem apjomīgā apmetņa. Balles kleita bija šaura, un, Kejai sēžot zirga mugurā, uzrāvās augšup.
“Vienalga, ko saka mūsu tēvocis, tu tikai neuzticies Aleksandram!” Houpa piekodināja, kad Keja beidzot sēdēja seglos, ietinusies apmetnī.
Gribēdama uzlabot saspringto atmosfēru, Keja atbildēja:
“Vai gribi, lai kaut ko atvedu?”
“Man vajadzīga tikai tava drošība,” Houpa nopietnā balsī atbildēja. Ieraudzījusi Kejas vilšanās pilno skatienu, viņa piebilda: “Atved vīru. Ne pārāk garu, ne pārāk īsu, ne bagātu, ne nabagu. Gribu vīrieti, kurš spēj nolikt pie vietas manu tēvu.” Viņa pasmaidīja. “Un gribu vīru, kurš kāzu naktī neaizmigs.”
“Kuru tēvu?” Keja izmeta un aptvēra, ka ir daudz satrauktāka, nekā iepriekš domāja. Viņa gribēja atvainoties, bet Houpa iesmējās.
“To, kurš par visu sūdzas, protams. Ar otru tēvu man nav problēmu, tikai viņš mani neklausa. Dodies!”
Kejas zirgs sāka soļot, un viņi devās rietumu virzienā – uz vietu, kur jāsatiekas ar slepkavu.
Tagad viņa sēdēja zirga mugurā un gaidīja. Vīriem bija jāierodas jau sen, tomēr Keja nedzirdēja un neredzēja neko aizdomīgu. Vai kaut kas nogājis greizi? Vai bēgšanas mēģinājums bijis neveiksmīgs? Keja apzinājās, ka ir slikti informēta par tēvoča Tīsija lomu plānā un ka būtu vajadzējis uzdot vairāk jautājumu. Viņa gribēja līdzināties brālim Neitam, kuram patika risināt mīklas. Viņam patika atklāt, kurš ko izdarījis un kādēļ. Tumsā