Jasmīna smarža. Džūda Devero. Читать онлайн. Newlib. NEWLIB.NET

Автор: Džūda Devero
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Серия:
Жанр произведения: Исторические любовные романы
Год издания: 2015
isbn: 978-9984-35-798-0
Скачать книгу
labākās viesnīcas pēdējā stāva numurā blakus vīram. Sākumā tiesnesis to noturēja par šaušalīgu joku. Kad pie viņa durvīm klauvēja doktors Nikersons un paziņoja, ka ir saņēmis tādu pašu zīmīti, viņi abi devās pārbaudīt viesnīcas numuru. – Houpa palūkojās uz Tīsiju. – Vai turpināt?

      – Vai manos spēkos ir tevi apturēt?

      Keja lūkojās gan uz vienu, gan otru. Viņa redzēja divus vienādus zodus un divus vienādus acu pārus, kuros vienādi liesmoja dusmas. Sieviete iztēlojās, kā pēc atgriešanās mājās kopā ar māti jautrā atmosfērā apspriedīs katru šovakar izteikto vārdu un žestu. Viņa labprāt pastāstītu par notikušo arī tēvam, bet tad nāktos noklusēt visu par cietumu un slepkavību.

      – Pirms rītausmas tiesnesis un ārsts iebruka Aleksandra Makdauela numurā, un viņam blakus gulēja sieva.

      Viņas rīkle bija pārgriezta!

      Keja atkal ieelsās, pielikusi plaukstu pie kakla.

      – Esmu gatavs derēt uz savu dzīvību, ka Maka dēls nebija slepkava, – Tīsijs mierīgi paziņoja.

      – Labi, bet tu grasies apdraudēt Kejas dzīvību, nevis savējo! – Houpa atcirta.

      Keja atkal paraudzījās uz abiem un bažīgi nodomāja, ka pēc šī atgadījuma viņi vairs nesarunāsies.

      – Tātad tu grasies palīdzēt Aleksandram izbēgt no cietuma un aizbraukt projām?

      – Tāds bija plāns, bet es gribēju doties līdzi.

      – Kārtējā ilgajā, bīstamajā ceļojumā, – Houpa piebilda saērcinātā balsī. – Kurp tad tu šoreiz posies?

      – Uz Floridas plašumiem.

      Houpa riebumā noskurinājās.

      Keja visu mūžu bija klausījusies stāstus par krusttēva Tīsija ceļojumiem. Viņš kopā ar pētniekiem devās uz rietumiem un bija redzējis tādus brīnumus, par kuriem citi baltie cilvēki pat nenojauta. Tīsijs dievināja augus – likās, viņš zināja tiem visiem nosaukumus latīņu valodā – un trīs gadu garumā bija mācījies attēlot redzēto zīmējumos. Ļaudis slavēja Tīsija zīmējumus, bet Keja un viņas māte nepauda savu viedokli. Viņām piemita mākslinieka talants, un krusttēva zīmējumi bija pārāk vienkārši un neprofesionāli. Viens no Kejas zīmēšanas skolotājiem – viņa mācījās zīmēšanu kopš četru gadu vecuma – bija angļu mākslinieks Rasels Džonss. Viņš bija tirāns, un Kejai bija grūti izpildīt visas skolotāja prasības, tomēr viņa to paveica.

      “Cik žēl, ka tu neesi zēns,” skolotājs bija vairākkārt teicis sapņainā balsī.

      Keja aptvēra, ka izrunājusi šos vārdus skaļi, jo Tīsijs un Houpa uz viņu skatījās.

      – Es domāju par…

      – Par Džonsa kungu, – Tīsijs iejaucās. – Par tavu nesenāko skolotāju. – Viņa skatiens pauda skaudību. – Es apskaužu tavu talantu, Keja. Ja es mācētu zīmēt tik labi un veikli kā tu, es radītu trīsreiz vairāk mākslas darbu nekā šobrīd, un tie visi būtu teicami. Zīmēšana perspektīvā padara mani traku!

      Houpa par Keju un viņas ģimeni zināja maz. Viņas vienoja Tīsijs – abu sieviešu krusttēvs. Houpa zināja, ka Kejai “jāpieņem lēmums” un ka viņa tikmēr dzīvos Čārlstonā.

      – Vai tu glezno?

      Tīsijs iesmējās un sajuta sāpju vilni. Viņš paberzēja apsaitēto ceļgalu un pūlējās atgūt elpu.

      – Kejas talantu apskaustu pat Mikelandželo.

      – Šaubos, – Keja attrauca, tomēr smaidīja un pieticīgi nodūra skatienu.

      – Tu gribi riskēt ar šīs brīnišķīgās sievietes dzīvību, lai izglābtu slepkavu? – Houpa dusmīgi lūkojās uz Tīsiju.

      – Nē. Es gribu, lai viņa palīdz cilvēkam, kurš zaudējis visu! Ja tu būtu klausījusi manam lūgumam un kopā ar mani apciemojusi Aleksu cietumā, tu redzētu, kā viņš sēro. Viņš vairāk pārdzīvoja sievas zaudējumu, nevis par savu likteni.

      Uz Houpu krusttēva teiktais neatstāja iespaidu. Keja secināja, ka viņa to jau dzirdējusi vairākas reizes iepriekš.

      – Ko šis cilvēks darīs pēc izglābšanās no cietuma? – Houpa jautāja. – Pavadīs atlikušo dzīvi, izvairīdamies no policijas?

      – Kā jau teicu, sākotnēji bija plānots, ka Alekss kopā ar mani dosies uz Floridu, pie Greidija kunga. – Viņš palūkojās uz Keju. – Greidija kungs ir ekspedīcijas vadītājs, un mēs plānojām ceļojumu kopš pavasara. Man tika uzticēts zīmēt un gleznot visu, ko ieraudzīsim. Greidija kungs mani nolīga, kaut gan zina, ka neprotu zīmēt cilvēkus un dzīvniekus. Mani interesē tikai augi. Keja var…

      Keja negribēja dzirdēt kārtējos komplimentus. Tie šķita lieki brīdī, kad bija apdraudēta cita cilvēka dzīvība.

      – Kas notiks ar Aleksandru, ja neviens neieradīsies viņam pretī?

      – Viņu noķers, ieliks atpakaļ cietumā un nākamās dienas rītā pakārs, – Tīsijs paskaidroja.

      Keja paskatījās uz Houpu, gaidot apstiprinājumu, tomēr viņa neko neteica.

      – Vai tu gribi, lai es aizvedu Aleksandram zirgu?

      – Jā! – Tīsijs atbildēja, pirms Houpa paguva ierunāties. – Tas arī viss. Samaksā vīriem, kuri izdabūs Aleksu no cietuma, atdod viņam zirgu un dodies projām.

      – Uz kurieni Alekss dosies, ja viss notiks pēc plāna?

      – Pie Greidija kunga. Es uzzīmēju karti ar vietu, kur Aleksam jāsatiek pētnieku komanda. – Viņš uzmeta Kejai jautājošu skatienu. – Tā kā es nevaru doties ekspedīcijā, Greidija kungam būs jāatrod cits mākslinieks. Diemžēl…

      Keja pasmaidīja, jo saprata, ko krusttēvs vēlas teikt.

      – Pat ja es būtu vīrietis, es nevēlētos doties ekspedīcijā. Man patīk dzīvot pie ģimenes Virdžīnijā, un es labāk palieku šeit. Piedzīvojumu meklējumus atstāju brāļu ziņā.

      – Viss ir tā, kā tam jābūt, – Houpa piebilda. – Sievietēm nav jāskraida pa pasauli un jādara vīriešu darbi. Un viņām pavisam noteikt nav jāsēžas zirga mugurā un jādodas satikt slepkavu.

      Tīsijs pievērsa Kejai nopietnu skatienu.

      – Es pazīstu tevi kopš tavas dzimšanas un nemūžam nelūgtu darīt kaut ko bīstamu. Tu vari noslēpt kleitu zem Houpas lielā apmetņa ar kapuci, un es zinu, ka tu esi prasmīga jātniece. Esmu redzējis, kā tevis vadīts zirgs pārvar tādus šķēršļus, kas biedē vairumu vīriešu.

      – Pretējā gadījumā brāļi mani apsmietu. Viņi… – Iedomājusies par brāļiem, Keja prātoja, kā viņi rīkotos šādā situācijā. Tallijs jau sēdētu zirga mugurā, Neits vispirms uzdotu simt jautājumu un tikai tad piekristu doties ceļā, Ītans kravātu mantas, jo ieņemtu Tīsija vietu ekspedīcijā, un Ādams…

      – Ko viņi darītu? – Tīsijs jautāja.

      – Viņi palīdzētu jebkuram mūsu tēva draugam, – Keja paziņoja un piecēlās kājās.

      – Tu nevari to darīt! – Houpa pārmetoši lūkojās uz Keju.

      – Tu teici, ka ietu palīgā, ja varētu, – viņa atcirta.

      – Jā, – Houpa piekrita, – bet tas ir citādi. Tu esi tik jauna un… un…

      – Bērnišķīga? Izlutināta? Bagāta? – Keja jautāja un pēc katra izrunātā vārda samiedza acis ciešāk.