Līdz ar to sākas apsūdzību birums, kas pļauj manus radiniekus kā izkapts, un es lūdzu Dievam saudzēt viņu dzīvību. Viljams Kortnijs, kurš jau bija ieslodzīts, tagad ir apsūdzēts nodevības plānošanā. Viljamu de la Polu nesaudzīgi nopratina Tauera kamerā. Pār Tomasu Greju krīt aizdomu ēna tikai tāpēc, ka viņš pirms daudziem gadiem vakariņojis kopā ar Edmundu. Manas dzimtas vīrieši cits pēc cita nozūd Londonas Tauerā, kur cieš vientulību un bailes, ir spiesti nosaukt citu vakariņu viesu vārdus un paliek šajā tumšajā cietoksnī vai arī slepus tiek aizsūtīti uz Kalē pili.
Saiona, 1507. gada pavasaris
Es sūtu vēstuli saviem dēliem Henrijam un Artūram un apvaicājos, kā viņiem klājas, vai viņi mācās. Neuzdrošinos izmantot abatijas viesmīlību un aicināt viņus pie sevis; mūķenes nepriecāsies par divu jaunu, dedzīgu vīriešu klātbūtni savā klusajā klosterī, un es arī nevaru samaksāt par viņu ceļojumu.
Savu mazo Redžinaldu es satieku tikai reizi trijos mēnešos, kad viņu atsūta pie manis. Pa ceļam viņš sarāvies salst nelielās laivas priekšgalā un drīkst palikt tikai vienu nakti. Mūki ir iemācījuši viņam klusēt; viņš tur galvu noliektu un rokas gar sāniem. Kad steidzos viņam pretī un apskauju, viņš ir stīvs un nepakļāvīgs, it kā mans dzīvespriecīgais, runīgais dēls būtu miris un es turētu savās rokās tikai aukstu pieminekli.
Ursula aug ļoti strauji, un es ik pa brīdim pagarinu viņas nolietotos tērpus. Džefrija zābaki ir pārāk mazi. Vakaros es viņu apguldu un pavelku kāju pirkstus, it kā tādējādi varētu glābt tos no saspiešanas. Litls cītīgi sūta man ienākumus no Stourtonas, bet man tie jāatdod abatijai, samaksājot par mūsu uzturu. Es nezinu, kurp dosies Džefrijs, kad vairs nevarēs palikt šeit. Varbūt viņiem abiem ar Ursulu vajadzēs dot zvērestu baznīcai un nozust klusumā. Es daudzas stundas pavadu uz ceļiem, lūdzot Dievam kādu zīmi, cerību vai gluži vienkārši naudu. Reizēm es domāju, ka brīdī, kad mani jaunākie bērni būs droši nodoti baznīcas rokās, es piesiešu sev pie vidukļa lielu maisu ar akmeņiem un ieiešu aukstajās Temzas dzīlēs.
Saiona, 1508. gada pavasaris
Es lūkojos uz krustā sisto Jēzu. Mani pārņem sajūta, ka es divus gadus esmu gājusi Plantagenetu ciešanu ceļu tāpat kā Viņš.
Briesmas tuvojas; karalis aiztur Tomasu Greju un Džordžu Nevilu, kurš audzina manus dēlus Henriju un Artūru. Džordžs atstāj abus zēnus Kentā un nokļūst Tauerā. Cilvēki sačukstas, ka valdnieks katru nakti ierodas pavērot, kā spīdzina aizdomās turētos vīrus. Tirgonis, kurš cenšas pārdot dziesmu grāmatas un rožukroņus, pavēsta māsai Džoanai par Londonā klīstošajām baumām – karalis kļuvis par briesmoni, kam patīk klausīties sāpju kliedzienos.
Es izmisīgi vēlos aicināt zēnus pie sevis, prom no arestētā nodevēja nama. Bet es to neuzdrošinos. Es baidos piesaistīt sev uzmanību, jo nedrīkstu atgādināt Tjūdora spiegiem par savu Redžinaldu, kurš klusi dzīvo Šīnā, par Ursulu, sevi un mazo Džefriju, kas joprojām tveras pie manis. Pat trīs gadus vecs bērns nedrīkst iziet ārpus klostera mūriem, jo Henrijs Tjūdors nekavējoties uzodīs Plantagenetu asinis! Šis karalis ir pārvērties par neizprotamu svešinieku savas tautas acīs. Viņš nelīdzinās manas dzimtas valdniekiem – atklātiem, līksmiem dzīrotājiem, kas baudīja pavalstnieku mīlestību. Šis karalis izspiego, iesloga un spīdzina savus ļaudis, līdz viņi apsūdz cits citu, un piepeši viņiem piedod, atbrīvo viņus, bet nosaka tik milzīgus naudassodus, ka viņi no tiem neatbrīvosies pat pēc sešām paaudzēm. Pār šo karali valda bailes un alkatība.
Džordžs Nevils iznāk no Tauera un klusē par to, kā salauzis kāju. Viņš ir zaudējis bagātību, toties ir brīvs. Mani pārējie radinieki vēl joprojām nīkst ieslodzījumā. Džordžs nevienam nestāsta, kādu vienošanos noslēdzis aiz Tauera miklajām sienām; viņš rātni maksā karalim pusi no saviem ienākumiem un nekad nežēlojas. Viņam ir aizliegts atgriezties mājās. Viņš ir trimdinieks pats savā zemē, kaut gan nav pat apsūdzēts un nekas nav pierādīts.
Es saņemu vēstuli no Džordža.
“Varat droši atstāt zēnus pie manis; viņus neskāra nekādas aizdomas. Es esmu nabadzīgāks nekā iepriekš un nedrīkstu spert kāju savās mājās, tomēr spēju viņus uzturēt. Labāk atstājiet viņus Kentā, līdz kņada norims. Jums vajadzētu klusi dzīvot klosterī. Ne ar vienu nerunājiet, nevienam neuzticieties. Šie ir grūti laiki Baltajām rozēm.”
Es sadedzinu vēstuli un neko neatbildu.
Saiona, 1509. gada pavasaris
Karalis līdz ar katru gadu slīgst arvien dziļāk aizdomu muklājā. Viņš slēpjas savās istabās kopā ar māti, neielaiž svešiniekus, divkāršo apsardzi pie savām durvīm un nemitīgi lasa rēķinu grāmatas. Vīri, kas jau bija padevīgi karalim, maksā milzīgus naudassodus, karalis piesavinās viņu zemes, lai nodrošinātu paklausību, pieprasa dāvanas, iejaucas tiesas darbos. Tagad ir iespējams nopirkt taisnīgumu un drošību, samaksājot karalim. Džordžs Nevils ir gandrīz izputināts, visu laiku maksājot par savu brīvību, bet neviens neuzdrošinās man rakstīt un to pavēstīt. Es reizēm saņemu vēstules no Artūra un Henrija, bet viņi nepiemin sava namatēva arestu. Abi jaunekļi jau zina, ka mūsu dzimtas vīriešiem jāklusē. Viņu senči bija Anglijas apdāvinātākā, gudrākā, izglītotākā ģimene, bet viņiem mācīts iekost mēlē, lai karalis to nenogrieztu. Mani dēli zina, ka Plantagenetiem jābūt kurliem un mēmiem. Es lasu viņu vēstules un tūlīt pat tās sadedzinu, jo neuzdrošinos saglabāt pat savu bērnu laba vēlējumus. Neviens no mums neuzdrīkstas kaut ko paturēt.
Jau četrus gadus es esmu atraitne, un man nav nekādu cerību saņemt palīdzību. Man tik tikko pietiek naudas, lai paēstu, es nevaru sagādāt saviem bērniem jumtu virs galvas, pūru savai meitai un līgavas dēliem. Nav neviena mīļotā, neviena drauga, nekādu iespēju apprecēties, jo es satieku tikai priesterus. Es katru dienu pavadu astoņas stundas uz ceļiem kopā ar mūķenēm un lūdzos, domādama par to, kā mainījušās manas vēlmes.
Pirmajā gadā es lūdzu Dievam palīdzību, otrajā – atbrīvošanu. Trešā gada beigās es lūdzu karaļa Henrija nāvi, viņa mātes iznīcību un Jorku dzimtas atgriešanos. Klusumā es esmu pārvērtusies par naidpilnu dumpinieci. Es nolādu visus Tjūdorus un ceru, ka piepildīsies Elizabetes lāsts, sadragājot Tjūdoru dinastiju.
Saiona, 1509. gada aprīlis
Pirmā man jaunumus pavēsta klostera durvju sardze. Viņa nepieklauvējusi atrauj manas celles durvis. Ursula guļ un nepamostas, bet Džefrijs paceļ galvu. Džoana ietraucas istabā un paziņo: – Karalis ir miris! Mostieties, kundze! Mēs esam brīvi. Žēlīgais Dievs mūs ir atpestījis. Sarkanā pūķa lāsts ir beidzies. Karalis ir miris.
Es nupat sapņoju, ka esmu sava tēvoča Ričarda galmā Šerifhatonā un Elizabete ar viņu dejo, ģērbusies zeltītā un sudrabotā brokāta tērpā. Spēji piecēlusies sēdus, es atcērtu:
– Klusāk! Es neklausos.
Vecā, grumbu izvagotā seja savelkas smaidā, ko es nekad vēl neesmu redzējusi. – Klausieties gan! Visi drīkst to teikt un dzirdēt. Spiegu valdnieks ir miris, un spiegi zaudējuši darbu. Karalis ir miris, un mūsu labsirdīgais princis ir mantojis troni īstajā brīdī, lai mūs visus glābtu.
Ieskanas abatijas zvani, un Džefrijs iesaucas: – Urrā! Urrā! Vai Henrijs