– Un Viņa Gaišība karalis atsūtījis arī atļauju jums aizņemties simt divdesmit noblus no jūsu dēla īpašuma, – viņš saka. – Tātad izdzīvosim vismaz līdz Ziemassvētkiem.
– Simt divdesmit noblus? – es atkārtoju. Tas ir atspaids, tomēr niecīgs. Tjūdoriem nāksies darīt vairāk, lai mūs paglābtu.
Šobrīd nauda aiztek nepareizajā virzienā – no mums pie viņiem. Mani zēni kļūst par karaļa aizbilstamajiem, jo viņu tēvs ir miris. Tā ir liela nelaime gan man, gan visai ģimenei. Karalis saņems visus ienākumus no mūsu zemēm, kamēr mans dēls pieaugs un varēs saņemt mantojumu… jeb to, kas paliks neskarts. Ja karalis vēlas nocirst visus kokus mūsu īpašumā, viņš to drīkst. Ja viņš grib nokaut visas govis, neviens to viņam neliegs. Es varu paņemt tikai savu atraitnes mantojumu, trešo daļu no rentes un peļņas, tikai simt divdesmit noblus gada laikā! Henrijs man piedāvā aizņemties naudu, kas reiz piederēja man, un es nespēju justies pateicīga.
– Ar to pietiks tikai līdz Ziemassvētkiem. Kas notiks pēc tam? – es jautāju Litlam.
Viņš klusē, jo zina, ka es negaidu atbildi. Tādas nav.
Stourtonas pils, Stefordšīra, 1505. gada pavasaris
Ziemassvētkos mēs nerīkojam svinības un pasniedzam tikai nelielas dāvanas bērniem. Es paziņoju, ka vēl sērojam par mana vīra nāvi, bet ciemata iedzīvotāji sačukstas, cik labāka dzīve bija senajās dienās, kad labsirdīgais sers Ričards dāsni mieloja savus kalpotājus un nomniekus un apzinājās, ka šie mēneši ir auksti un liesi un bagātīgas vakariņas ļoti noder tiem, kam jābaro daudzi bērni, turklāt vajadzētu izdalīt arī bezmaksas malku.
Mazais Džefrijs ir apvēlies, ēdot zīdītājas pienu, tomēr es sāku domāt, kad varēsim no viņas atbrīvoties un ietaupīt naudu. Es nevaru atlaist zēnu skolotāju, jo Vorikas grāfa mazbērniem jāprot lasīt un rakstīt vismaz trīs valodās. Nedrīkstu pieļaut, lai šī dzimta iegrimst tumsībā un netīrumos, bet mācības un tīrība ir ļoti dārga.
Mēs vienmēr esam pārtikuši no savā saimniecībā izaudzētā un pārpalikušo vedam uz vietējiem tirgiem. Gatavojam sieru un sviestu, novācam augļus un iesālām gaļu. Liekos graudus es pārdodu dzirnavniekam, bet sienu un salmus piedāvāju tirgotājam. Upes dzirnavas maksā man nodevu par katru darbības reizi, podnieki man maksā par savu darinājumu apdedzināšanu manā ceplī, un es pārdodu malku no meža.
Bet ziemas beigas ir gada sliktākais laiks; mūsu zirgi ēd vasaras siena ražu, un nav nekā, ko pārdot. Ja lopiem visus salmus izbaros, iekams būs izaugusi zāle, man nāksies tos nokaut, un vairs nebūs ganāmpulka. Saime apēd visu izaudzēto, tāpēc nav iespēju kaut ko pārdot un iegūt skaidru naudu, un mēs turklāt esam atkarīgi no tām nodevām, ko samaksā nomnieki.
Princese Katrīna man atsūta savus līdzjūtības apliecinājumus. Arī viņu skāris drausmīgs trieciens. Viņas māte rakstīja reti, un viņas vēstulēs bija maz sirsnīgu vārdu, tomēr Katrīna tās nepacietīgi gaidīja un katru dienu ilgojās. Tagad Spānijas Izabella ir mirusi, un Katrīna nekad vairs nesatiks savu māti. Turklāt viņas tēvs vairs nevalda visā Spānijā – viņam palikusi tikai Aragonas karaliste. Viņa ietekme pasaulē ir samazinājusies, un Kastīlijas troni mantojusi Izabellas vecākā meita Huana. Katrīna tagad ir nevis Spānijas monarhu, bet Aragonas Ferdinanda meita, un tas ir pavisam kaut kas cits. Mani nepārsteidz ziņa, ka princis Harijs un viņa tēvs vairs neviesojas pie princeses. Katrīna pārtiek no nelielajām karaļa naudas veltēm, bet dažreiz mantnīcas pārzinis aizmirst viņai samaksāt. Karalis grib saņemt visu viņas pūru no Spānijas un tikai tad pieļaut kāzas ar Hariju, un Ferdinands savukārt pieprasa viņas atraitnes mantojumu.
“Lūdzu, rakstiet karaļa mātei un pajautājiet, vai drīkstu ierasties galmā. Man ir ļoti žēl, bet es nespēju apmaksāt savas saimes rēķinus, turklāt šeit jūtos vientuļa un nelaimīga. Es gribu dzīvot viņas istabās kā viņas mazmeita, un tās ir manas tiesības.”
Atbildē es rakstu, ka esmu atraitne un arī man ir grūti par visu samaksāt. Man diemžēl nav nekādas ietekmes pār karaļa māti. Es apsolu sūtīt viņai vēstuli, bet šaubos, ka viņa paklausīs manam lūgumam un kļūs laipnāka pret Katrīnu. Princesei nav jāzina, ka lēdija Mārgarita solīja man nekad nepiedot atteikšanos liecināt pret Katrīnu.
Katrīnas nākamajā vēstulē rakstīts, ka viņas dueņa ir ārkārtīgi viegli aizkaitināma, tāpēc princese sūtot viņu uz tirgu kaulēties ar pārdevējiem – donja Elvira savā dusmu piesātinātajā angļu valodā protot panākt atlaides. Princeses vārdi skan kā joks, un es smejos. Manā atbildē ir stāstīts, kā es strīdējos ar kalēju par pakavu cenu.
“Mani nomoka nevis sēras, bet gan izsalkums. Es eju uz virtuvi un izliekos, ka gribu pārliecināties par taupīgu pārtikas izlietojumu, bet patiesībā drīz laizīšu karotes un izkasīšu paliekas no katliem.”
Marijas pasludināšanas dienā es atlaižu visus, ko vien varu. Daži aizejot raud, un es nespēju viņiem samaksāt algu. Atlikušajiem jāstrādā vairāk, un reizēm viņi neprot šos jaunos darbus. Virtuves kalponei tagad jākurina uguns un jārūpējas par kamīna tīrību manā istabā, un viņa nemitīgi piemirst malku vai arī izbārsta pelnus. Viņai ir grūti, es redzu, kā viņa mokās ar smago pagaļu grozu, bet novēršos. Es iemācos siet sieru un nokrejot pienu, lai varētu aizsūtīt pienotavas kalponi atpakaļ pie ģimenes. Zēns, kurš gatavo iesalu, saglabā savu vietu, bet es iemācos darīt alu. Henrijs jāj kopā ar saimniecības pārzini uz laukiem un atgriezies bažījas, ka sasēts par biezu un ar rūpīgi nomērīto labības daudzumu nepietiks, lai apsētu visu zemi.
– Tātad mums nāksies kaut ko nopirkt, – es sadrūmusi secinu. – Nepieciešama laba raža, citādi nākamziem mums nebūs maizes.
Vakari kļūst gaišāki, un es vairs neizmantoju vaska sveces, bet bērniem piekodinu mācīties gaismā. Mēs dzīvojam ēnās un tauku sveču smārdā. Man droši vien vajadzēs atkal apprecēties, bet mani negribēs neviens turīgs vai ietekmīgs vīrs, un šoreiz lēdija Mārgarita neuzdos šo darbu kādam radiniekam. Es esmu trīsdesmit vienu gadu veca atraitne ar pieciem bērniem un arvien lielākiem parādiem. Apprecoties otrreiz, es zaudēšu tiesības uz muižām, jo tās saņems Henrija aizbildnis karalis, un jaunais vīrs mani saņemtu nabadzīgu. Neviens, kurš vēlas izcelties Tjūdoru galmā, neapņems par sievu atraitni ar pieciem bērniem, kuru dzīslās rit Plantagenetu asinis. Ja lēdija Mārgarita mani neizprecinās kādam padevīgam cilvēkam, es nevarēšu audzināt savus bērnus un paēst.
Stourtonas pils, Stefordšīra, 1505. gada vasara
Viss ir atkarīgs no karaļa mātes, no viņas labvēlības un ietekmes. Vasarā es apjaušu, ka pat ar labu ražu nepietiks, lai mēs izdzīvotu ziemu. Man nāksies iztērēt naudu par ceļojumu uz Londonu, lai lūgtu viņas palīdzību.
– Vai mēs varētu pārdot sera Ričarda kara zirgu? – Džons Litls jautā.
– Tas ir tik vecs! – es iesaucos. – Kurš tādu zirgu gribētu? Un tas ilgi, uzticīgi kalpoja seram Ričardam.
– Mums no šī zirga nav labuma, – Litls atgādina. – Tas neder arklam. Es varētu saņemt labu maksu Staurbridžā. Tur daudzi zina, ka seram Ričardam bija labs zirgs.
– Un visi zinās, ka es nevaru atļauties to paturēt, – es iebilstu.
Litls pamāj, neskatoties man sejā. – Visi jau zina, kundze.
Es pazemota noliecu galvu. – Labi, vediet zirgu prom.
Apseglots vecais kara zirgs sakustina ausis, kad Litls uzkāpj tam mugurā. Tas domā, ka atkal