Vestminsteras pils, Londona, 1505. gada vasara
Galms uzturas Vestminsterā, un es par to pateicos Dievam, jo šajā milzīgajā pilī vienmēr ir kāda lieka istaba. Reiz es gulēju greznākajā kambarī karalienes gultā un biju viņai blakus visu nakti. Tagad man piešķir nelielu istabiņu tālu no zāles. Saimniecības pārzinis ir ātri un pareizi novērtējis manu pazemināto stāvokli.
Pils līdzinās aiz mūriem nošķirtam ciematam. Es pazīstu visas līkumotās ielas un mazos dārzus, slēptās kāpnes un durvis. Jau kopš bērnības šīs bijušas manas mājas. Es nomazgāju seju un rokas, sakārtoju galvassegu, notraucu putekļus no tērpa un, augstu pacēlusi galvu, dodos uz karalienes istabām.
Kad grasos šķērsot karalienes dārzus, kāds pasauc mani vārdā. Es pagriežos un ieraugu bīskapu Džonu Fišeru, karaļa mātes biktstēvu un senu paziņu. Manā bērnībā viņš brauca uz Midlemas pili, mācīja mums katehismu un uzklausīja grēksūdzes. Viņš pazina manu brāli Tediju, kad tas vēl bija troņmantnieks, un mācīja man psalmus, kad es biju Mārgarita Plantageneta, Anglijas karaļa brāļameita.
– Bīskap! – es iesaucos un nedaudz paklanos, jo karaļa mātes valdīšanas laikā viņš kļuvis par ietekmīgu vīru.
Fišers pārmet krustu man virs galvas un zemu noliecas, it kā es vēl būtu karaliskās dzimtas atvase. – Lēdija Pola! Pieņemiet manus līdzjūtības apliecinājumus. Jūsu vīrs bija krietns cilvēks.
– Jā, – es piekrītu.
Bīskaps sniedz man roku, un mēs ejam pa šauro taku.
– Mēs diezgan reti redzam jūs galmā, meita.
Tiklīdz es sagatavojos pateikt kaut ko vieglprātīgu par vēlmi nopirkt jaunus cimdus, bet draudzīgais smaids bīskapa sejā mani pārliecina, ka jāatzīstas.
– Es ierados lūgt palīdzību. Ceru, ka lēdija Mārgarita man dos kādu padomu. Vīrs man neatstāja neko, un es nevaru izdzīvot no rentes.
– Man ļoti žēl, – bīskaps atbild. – Bet viņa noteikti uzklausīs jūsu lūgumu. Karaļa mātei ir daudz raižu un darba, bet viņa nekad neatstāj novārtā savus radus.
– Cerams, – es piebalsoju. Kamēr prātoju, vai iespējams pierunāt bīskapu aizbilst kādu vārdu, viņš norāda uz atvērtajām galerijas durvīm pie karaļa mātes audienču zāles. – Nāciet, – viņš aicina. – Es jums pievienošos. Nav nozīmes vilcināties, un viņai vienmēr ir daudz apmeklētāju. – Mēs ejam blakus, un bīskaps klusi ieminas: – Jūs droši vien zināt, ka Velsas princese atraitne atgriezīsies Spānijā.
Jaunumi mani pārsteidz. – Nē! Man šķita, ka viņa ir saderināta ar princi Hariju.
Bīskaps papurina galvu. – Par to neviens nerunā, bet karalis un Aragonas Ferdinands nespēj vienoties, – viņš saka.
– Nabaga meitene ir ļoti vientuļa savā milzīgajā pilī, kur ir tikai dāmas un biktstēvs. Viņai labāk būtu atgriezties mājās, nekā dzīvot šeit vienai, un karaļa māte nevēlas uzņemt viņu galmā. Bet tam jāpaliek starp mums. Nezinu pat, vai viņi to jau pateikuši princesei. Lūdzu, apciemojiet viņu, kamēr esat Londonā! Es zinu, ka viņa jums ir pieķērusies. Iesakiet viņai labprātīgi samierināties ar likteni. Man patiesi šķiet, ka viņa jutīsies labāk mājās nekā šeit, kur atliek vien gaidīt un cerēt.
– Jā, apciemošu. Man viņas ir ļoti žēl.
– Viņai bijusi grūta dzīve. Tik agri zaudējusi vīru un tagad spiesta doties prom… Bet karaļa māte smeļas iedvesmu no lūgšanām. Viņasprāt, Dievs vēlas, lai princis Harijs apņem citu sievu. Princese atraitne nav paredzēta viņam.
Sargi atver audienču zāles durvis. Telpā drūzmējas lūdzēji. Lēdija Mārgarita izpilda visus karalienes pienākumus un vienlaikus pārvalda arī savas lielās muižas. Viņa ir viena no valsts turīgākajiem zemes īpašniekiem un visbagātākā sieviete Anglijā. Viņa ziedojusi naudu universitātēm, apmaksājusi aizlūguma mises, cēlusi slimnīcas, baznīcas un skolas, un visas šīs iestādes sūta savus pārstāvjus ziņot par notiekošo vai lūgt kādu palīdzību. Es aprēķinu, ka telpā gaida apmēram divi simti cilvēku. Es esmu viena no ļoti daudziem.
Tomēr karaļa māte mani pamana. Viņa ienāk istabā no kapelas un vērīgi nopēta zāli. Lēdijai Mārgaritai ir vairāk nekā sešdesmit gadi, viņa nekad nesmaida, un seju izvago grumbas, bet viņa tur galvu, augstu paceltu. Kaut gan viņa nedaudz balstās pret kādu no savām dāmām, es nojaušu, ka tā ir tikai loma un patiesībā viņa varētu iet pati.
Visi viņai paklanās tik zemu kā īstai karalienei. Es noslīgstu reveransā, tomēr nenolaižu galvu un smaidu, jo gribu, lai viņa mani ierauga. Tas izdodas; kad lēdija Mārgarita apstājas, es noskūpstu viņas roku un, saņēmusi atļauju, tuvinu lūpas arī viņas vaigam.
– Mīļā Mārgarita, – viņa rāmi sveicina mani, it kā mēs tikai vakar būtu draudzīgi šķīrušās.
– Jūsu Gaišība, – es atbildu.
Viņa pamāj, norādot, lai es eju līdzās. Atbalstījusies pret manu roku, viņa ved mani garām vairākiem simtiem cilvēku, pagodinot mani ar savu uzmanību.
– Kāpēc esat ieradusies?
– Cerēju saņemt no jums padomu, – es smalkjūtīgi atbildu.
Lēdija Mārgarita pievērš man savu knābim līdzīgo degunu un skarbo skatienu un pamāj. Viņa saprot, ka man nepieciešama nauda, nevis padoms.
– Esat mērojusi tālu ceļu, – viņa nosaka. – Vai mājās viss ir labi?
– Mani bērni ir veseli un lūdz jūsu svētību, – es atbildu.
– Bet es nespēju izdzīvot ar savu atraitnes mantojumu. Mani ienākumi ir niecīgi, un man jāuztur pieci bērni. Es daru visu, ko varu, bet Stourtonā ir maz zemes, un pārējie īpašumi ienes tikai piecdesmit mārciņas gadā, un no tā es saņemu trešo daļu. – Es ļoti cenšos neradīt iespaidu, ka žēlojos.
– Ar to nepietiek rēķiniem, – es paskaidroju. – Nepietiek, lai samaksātu saimei.
– Tātad jums jāsamazina saime, – karaļa māte iesaka.
– Jūs vairs neesat Plantageneta.
Izmantojot manu vārdu citu klātbūtnē, viņa man piedraud.
– Jau gadiem ilgi neesmu dzirdējusi šo vārdu, – es atbildu. – Un nekad neesmu tā dzīvojusi. Es jau samazināju savu saimi, vēlos dzīvot kā uzticama Tjūdoru bruņinieka atraitne un necenšos iegūt neko vairāk. Mēs ar vīru lepojāmies, ka esam jūsu padevīgie kalpi.
– Vai gribat sūtīt savu dēlu uz galmu, lai viņš kļūtu par prinča Harija rotaļu biedru? – karaļa māte jautā. – Vai vēlaties būt mana galma dāma?
Es zaudēju valodu, jo nebiju pat iedomājusies par šādu risinājumu. – Tas būtu pagodinājums… – es izstomu, pārsteigta, ka lēdija Mārgarita kaut ko tādu piedāvājusi. Šādi izzustu visas manas grūtības. Ja man izdotos iekārtot Henriju Eltemas pilī, viņš saņemtu lielisku izglītību un dzīvotu kopā ar princi. Galma dāma saņem algu par saviem pakalpojumiem, brīvus amatus, pateicības dāvanas par sīkiem darbiem un veltes no svešiniekiem, kuri ierodas galmā. Dāmai pasniedz dārgakmeņus un tērpus, maisiņu ar zeltu Ziemassvētkos, naudu saimniecības uzturēšanai, viņas zirgus stallī baro bez maksas, bet kalpotāji saņem ēdienu galma zālē. Es jūtos kā saņēmusi apžēlošanas pavēli un izlaista no raižu cietuma.
Lēdija Mārgarita pamana