Luiss, mūsu dīvais kučieris, pieskatīja zirgus. Viņš joprojām bija nesteidzīgs un svarīgs, viņa daudzkrāsainās zeķes bija pastāvīgs joku avots. Bet viņš bija ļoti labsirdīgs cilvēks un izrādīja tēvišķīgu pacietību un rūpes par bērniem – tie viņam sekoja barā, palīdzot saimniekot ar zirgiem un ar atvērtām mutēm klausījās viņa stāstos, par kuriem viņš daudz zināja un prata pastāstiet viņiem aizraujošā veidā.
Mana seja bija iedegusi, rokas kļuva raupjas, mati saritinājās vēl vairāk, bet es paskatījos spogulī un patiku sev – acis mirdzēja, sejā nemitīgi mirgoja smaids.
Vereti man dabūja vairākas audekla bikses un lina kreklus, vietējais kurpnieks man uztaisīja ērtākos zābakus no mīkstas ādas, vienīgā problēma, ka nebija zeķu, izrādās, ka zeķes un zeķes ir reta un dārga prece, nācās izmantojiet kaut ko līdzīgu kāju ietīšanai.
Sākumā pāri biksēm uzvilku vienkāršus svārkus, bet tie nemitīgi man traucēja un sāku bāzt tos zem jostas, un tad pilnībā pārstāju valkāt šo dāmas garderobes daļu, kas mani traucēja.
Sākumā viņi skatījās uz mani ar neizpratni – kā tas ir iespējams, sieviete valkā vīriešu drēbes! Taču pamazām daudzas meitenes sāka pārņemt manu ģērbšanās stilu, saprata, cik tas ir ērti, un drīz vien mūsu mazpilsētā nevienu nepārsteidza sieviete biksēs un vīrieša cepure.
Arī Kamils šķita diezgan apmierināts ar dzīvi. Viņš sadraudzējās, bieži devās uz kalniem un pat tika vests labirintos, ar ko viņš ļoti lepojās.
Vakaros visi bieži sēdēja pie ugunskura, stāstīja, dzēra vīnu, vairāki jaunekļi nedaudz prata spēlēt kādu mūsu ģitārai līdzīgu instrumentu.
Kādā no šiem patīkamajiem vakariem mūsu vietnē pie ugunskura parādījās jauns cilvēks, viņš izkāpa no tumsas un man palika auksti, jo tas bija viņš – Milords.
13 nodaļa
Biju bez valodas, vēders saspiedās kamolā, galvā nesakarīgi griezās atmiņu fragmenti par ieslodzījumu…
Vai tiešām šis vīrietis ir atnācis pēc mums?
Aiz manis?
Vai viss atkārtosies?…
Bet pie ugunskura sēdošie cilvēki sāka cieņpilni un pat priecīgi sveicināt viesi. Vīrieši viņam sarokojās, meitenes cirtās un koķeti taisnoja matus, pat bērni lēkāja apkārt un mēģināja viņam pieskarties. Mans kungs sabučoja bērnu matus un izdalīja konfektes, kuras izvilka no kabatām kā burvis.
Es neko nesapratu. Izrādās, ka šī persona ir draugs? Šķiet, ka visi par viņu priecājas, ne tikai nebaidās, bet ciena, pat bērni priecājas par Milorda parādīšanos.
Viņš pagriezās pret mani, viņa smaids, tāpat kā toreiz, mūsu pirmās tikšanās reizē, izgaismoja un pārveidoja šī vīrieša skarbo izskatu:
– Agnes, es priecājos tevi redzēt ar labu veselību. Tu izskaties brīnišķīgi, visas šīs izmaiņas tev piestāv.
Es paskatījos uz Milordu ar visām acīm un…
Man viņš patika.
Šis vīrietis, kurš mūsu pēdējā tikšanās reizē mani biedēja ar visu savu izskatu, ar savu caururbjošo skatienu, tagad raisīja pavisam citas emocijas.
Viņš bija izskatīgs ar to īsta vīrieša skaistumu, kas tik ļoti piesaista sievietes – viņā nebija nekā tāda salda izskata kā Augusts.
Milorda seja bija barga, skatiens stingrs, un acis nebija melnas, bet tumši zilas…
Šķita, ka esmu noslīkst šajā zilajā skatienā…
Es pakratīju galvu un pastiepu roku:
– Labvakar, Milord, priecājos jūs redzēt.
«Tev, tikai Dastins,» viņš atbildēja, nedaudz paklanīdamies un paspiežot manu roku.
Un, kā viņi raksta celulozes romānos, mums starp pirkstiem saskrēja kaut kāda dzirkstele.
Tā bija pasakaini skaista nakts – melnas debesis ar zvaigžņu izkaisītiem, dejojošām uguns mēlēm, dziedošām cikādēm.
Viss bija brīnišķīgi un ļoti spilgti…
Un vīrietis, kas sēž man blakus…
Sapratu, ka viņš nav tikai viens no tiem, kas satiekas ceļā un dodas savās gaitās – nebija nejaušība, ka šis vīrietis šajā maģiskajā vasaras naktī nokļuva šeit kopā ar mani.
Tā bija laimīga un dzīvespriecīga vasara. Katra diena paskrēja kā mirklis, un tajā pašā laikā saturēja tik daudz, ka, vakaros atceroties pa dienu pagājušo, nobrīnījos – vai tiešām tas viss notika šodien?
Mani ar šausmīgu spēku pievilka Dastins, un arī viņš nenolaida no manis acis. Es pastāvīgi jutu viņa klātbūtni, un tas lika visam nodrebēt manā dvēselē. Vereti un Marija klusi iesmējās, skatoties uz mums, un Sadija vienkārši priecājās, plosīdamies no prieka par savu mīļoto Agnesi.
Kamilla devās tālā ceļojumā uz labirintiem, un es varēju atļauties pavadīt tik daudz laika ar Dastinu, cik mēs abi vēlējāmies.
Mēs staigājām ilgi. Mēs ilgi braucām kalnos, pastaigājāmies gar upi un apmeklējām skaistus izcirtumus un pļavas, kuru bija daudz.
Dastins beidzot nomainīja savu melno mēteli pret gaišiem krekliem, viņa mati vairs nebija tik nevainojami, viņš sāka valkāt šajās vietās diezgan populāra stila cepuri, kuru iecienījuši gan vīrieši, gan sievietes.
Tikai viņš nekad nenovilka melnos cimdus… Es nejautāju, kāpēc – viņš gribēja, viņš viņam pateiktu.
Kādu dienu sēdējām skaistā zālienā, bija karsts, pāri ziediem lidoja bites un tauriņi. Dastins grauza zāles stiebru un domīgi skatījās uz kalniem, viņa seja bija tik mierīga un skaista…
Es viegli pieskāros viņa rokai un jautāju:
«Sakiet man, jūs bijāt muižnieks, kas man palīdzēja izbēgt no cietuma?»
Viņš viegli pasmaidīja un apskāva mani aiz pleciem:
– Kā es varēju tevi tur atstāt?
– Bet kāpēc? Kāpēc tu nolēmi riskēt ar visu manis dēļ?
Viņš paliecās pret mani:
– Droši vien tāpēc, ka es nevaru dzīvot bez tevis, mīļā meitene…
To pateicis, Dastins sniedzās pret mani ar lūpām un…
Manā galvā uzsprāga tūkstoš gaismas, un vēderā izcēlās īsts ugunsgrēks.
Es pat nepamanīju, kā mūsu drēbes gulēja bezveidīgā kaudzē kaut kur zem koka.
Es noglāstīju viņa spēcīgo krūtis, plakano vēderu, un viņš ar savu karsto elpu kutināja manu ausi…
Es nezinu, cik ilgi mēs mīlējām viens otru, bet, kad es atjēdzos, saule jau bija sākusi riet pie apvāršņa.
Mēs bijām laimīgi viens ar otru. Mums nebija daudz jārunā par mīlestību – tas viss tika izlasīts mūsu acīs, mēs izšķīdām viens otrā un visa pasaule šķita laipna pret mums.
Kādu dienu es nolēmu pajautāt Dastinam, kāpēc viņš vienmēr valkā cimdus pat vislielākajā karstumā.
Dastins uzmanīgi paskatījās uz mani, nopūtās un klusi sāka novilkt cimdus.
Nez