Vakardienas dandy kučieris lēnām gāja gar terasi.
Šodien viņš valkāja svītrainas zeķes, un kurpju sprādzes šķita nedaudz lielākas.
Viņš paklanījās, sveicinādams mani, un devās nozīmīgi tālāk virzienā, no kurienes bija dzirdama zirgu ņurdēšana. Es viņam pamāju ar galvu un neviļus pasmaidīju – ļoti kolorīts raksturs.
Es sēdēju, skatījos apkārt un domāju par to, kurš varēja uzrakstīt šo rāpojošo zīmīti.
Vakardienas viesi sēdēja nedaudz ilgāk par mani – vai tas bija viens no viņiem?
Vai arī tā ir kāda no istabenēm, dārza strādnieki, vai kāds svešinieks, kas ielīdis īpašumā. Un kaut kā neiedomājos, ka varbūt tā ir tikai kāda aizvainota meitene vai dusmīgs Vereti?
Varbūt Agnese viņus kaut kā lieki aizvainoja vai nesamaksāja pietiekami daudz par darbu? Kaut kāda protesta zīme pret dāmu? Es nedaudz uzmundrinājos. Nav jākrīt panikā no nekurienes, kad pienāks diena, būs risinājums!
Manas dienas pagāja klusi un mēreni.
Es centos biežāk palikt viena, atsaucoties uz slimību.
Īpašums dzīvoja un strādāja bez manas līdzdalības.
Māju un dārzu pārvaldīja Vereti, visu plašo īpašumu pārvaldīja Timotija kungs, pieticīgs un nopietns, apmēram piecdesmit gadus vecs vīrs. Viņš dzīvoja kopā ar sievu jaukā mājā netālu no mūsu lielās mājas. Man ļoti patika viņa sieva – resna, smejoša Marija, ļoti draudzīga, bet tajā pašā laikā nav garlaicīga ar tukšām runām.
Mēs ar viņu bieži staigājām pa apkārtni un vienmēr atradām tēmas nesteidzīgām sarunām – daba, ziedi, izšuvumi, to visu pārrunājām ne reizi vien. Reizēm nonācām pie kāda maza ezeriņa vai dīķa, tur bija vienkāršs koka soliņš zem izplesta koka un stundām sēdējām ēnā, bieži vien vienkārši klusējot vai izņēmuši no somām rokdarbus un izšuvuši.
Starp citu, es atklāju, ka Agnesei ir daudz nepabeigtu izšuvumu, burciņas ar sēklu pērlītēm, krellēm un krāsainu pavedienu šķeterēm. Par laimi, viņa izšuva ar krustiņu, šī tehnika man bija pazīstama (paldies manai vecmāmiņai!), un izšuvumi nereti glāba no garlaicības.
Reizēm aizdomājos, kas noticis ar īsto Agnesi? Viņa pamodās lidmašīnas salonā, jūras krastā, varbūt pat manā dzīvoklī? Kā viņa izdzīvo šo likteņa kūleni? Protams, es priecājos, ka mana māte nebūs tik nemierināma, it kā es tikko pazustu.
Tomēr dzīva meita, pat ja viņa ir gandrīz bez prāta, ir labāka par meitu, kuras nav blakus. Mana māte savāks savu gribu dūrē un metīsies glābt meitu, vilks pie ārstiem un mēģinās atjaunot atmiņu.
Un, ak Dievs, Agness būs jāuzvelk lietišķais uzvalks un jāiet uz mūsu ofisu… Es klusi nopūtos – nabaga Agness, man viņas tik žēl! Man šķiet, ka viņai tas būs daudz grūtāk nekā man.
Tā nu desmit dienas paskrēja vēja spārniem, es biju gandrīz pieradis pie šīs jaunās, nedaudz miegainās un slinkās dzīves.
Todien es atgriezos no pastaigas viena; Marija bija mani pametusi agrāk; viņai bija jāuzrauga, kā viņas virtuvē tiek gatavots ievārījums – vai pareizi noņemtas putas un cik daudz cukura tiek izlietots.
Lēnām gāju pa aleju uz māju, caur lapām skatījos saulē, biju slinkā, «roņa» noskaņojumā – tā Svetka teica, sasodīts.
Visa mājsaimniecība bija drūzmējusies uz terases, trokšņoja, smējās, meitenes-istabenes čīkstēja un koķeti koriģēja cepurītes.
Tiklīdz es piegāju klāt, visi šķīrās un es ieraudzīju jaunu vīrieti. Manuprāt, viņam bija kādi astoņpadsmit gadi, varbūt nedaudz vecāks, augumā īss, bet plecos plats. Viņa pelēkās acis skatījās uz mani atklāti un priecīgi, kviešu krāsas blondie mati ierāmēja viņa šauro seju. Viņš plati pasmaidīja un piegāja pie manis:
– Mammu, man tevis ļoti pietrūkst!
Kamilla, tā sauca Agneses dēlu (vai jau mans dēls?) mani cieši apskāva un noskūpstīja uz vaiga. Un es…es pēkšņi izplūdu asarās, apskāvu puisi pie sevis un sirds no prieka skaļi pukstēja, it kā dēls beidzot būtu atgriezies mājās.
6 nodaļa
Tad bija pusdienas, mēs visi centāmies Kamilu pabarot garšīgāk, dodot viņam labākos gabaliņus. Es redzēju, ka visi mājas iedzīvotāji mīl šo labsirdīgo puisi, un es biju ļoti gandarīts.
Vereti jautāja, vai mēs rīkosim vakariņas par godu jaunā meistara ierašanās brīdim?
Kamils uzmeta seju, un es teicu, ka ne ātrāk kā rīt, nē, labāk visu noorganizēt divās dienās.
Man ir tiesības būt kopā ar savu dēlu bez svešām acīm. Viņš apmierināts pamāja ar galvu un Vereti aizgāja, sakot, ka visu nokārtos.
Pēc pusdienām Kamils aizskrēja uz staļļiem, «nu, mums jāpaskatās uz suņiem.»
Pasmaidīju, ļāvu puikam izklaidēties.
Vēlā vakarā mēs kopā vakariņojām. Kamils stāstīja par «iestādi», kurā viņš mācījās, par saviem draugiem un skolotājiem. Es klausījos un jutos tik mierīga un komfortabla, pirmo reizi šajās dienās.
Tad mēs iekārtojāmies mazajā viesistabā. Uz galda bija vīna karafe, bet uz šķīvja – augļi.
Kamils skatījās uz mani caur vīna glāzi, viņa acis smējās:
– Mammu, vai varu lūgt tev kādu pakalpojumu?
– Jūs varat, bet vispirms vienosimies uzrunāt mani kā «tu». Es neesmu jūsu mentors, bet jūsu māte, un man šķiet, ka es vēl neesmu tik vecs. Labi?
Viņš pasmaidīja un pamāja:
– Tagad ir mana kārta. Vienkārši apsoli man, ka nesmiesies un saki, ka man ir plebeji ieradumi.
Viņš nobolīja acis un iesmējās.
– Nu, runājiet!
Es arī neviļus iesmējos.
– Vai es varu nedzert vīnu, bet atnest alu? Es zinu, ka alus nav paredzēts aristokrātiem un tam visam, bet man tas patīk. Un, starp citu, es redzēju, ka arī jūs dažreiz ielējat sev glāzi.
Es pārsteigta atvēru muti un iesmējos:
– Atnes savu alu un paņem man glāzi. Tu jau esi pilngadīgs un pats vari izlemt, ko dzersi un ko ēdīsi pusdienās.
Un viņa čukstus piebilda:
– Vai ir kāds gaišs?
Viņš pamāja ar galvu un ieskrēja mājas dziļumā.
Un es domāju. Galu galā man arī patīk dažreiz izdzert glāzi aukstu, vieglu putu. Un arī Agnese klusībā mīlēja šo dzērienu. Nu, Agnese, tu man noteikti patīc!
Kamils atnesa kannu gaišā alus un divas krūzes. Alus izrādījās garšīgs.
Sēdējām un pļāpājām par kaut kādiem niekiem, puisis klātienē pastāstīja par savām paukošanas nodarbībām un pat parādīja pāris paņēmienus un izklupienus, zobena vietā izmantojot nūju, ar kuru kalpones no rīta šķir aizkarus.
Kad viņš apsēdās krēslā, es paskatījos viņam acīs un teicu:
– Kamīl, man tev jāatzīstas…
Viņš mazliet nobijies paskatījās uz mani:
– Mammu… Tu esi slima?
– Nē,