Dzintra Regina Jansone
© Dzintra Regina Jansone, 2023
ISBN 978-5-0055-3663-1
Grāmata izveidota intelektuālajā izdevniecības sistēmā Ridero
Sarkanas sveces liesma,
Kā dienas lauskas atspīdums sirdī…
Lieko vārdu plūsma apklust,
kā stingusi asara uz mana vaiga
…atnāk bezzvaigžņu nakts.
IEVADS
Dzērves kliedz. Jau kuru dienu dzērves kliedz.
Tikai iekšējs nemiers. Nemiers…
Šis būs viena padomju laikā dzimuša un auguša cilvēkbērna dzīvesstāsts. Stāsts par mākslinieci. Par meitenīti, kura pati sevi izvilka no nekurienes – bez neviena tuva cilvēka – bez jebkāda atbalsta – un par to, kā visu mūžu viņa mēģināja noturēties saules pusē. Vienmēr – ceļā uz Sauli.
Šķiet, ka vēl joprojām viņa mēģina noturēties, neatlaist vaļā rokas, kuras sen jau kā pagurušas, tikai – nu jau, ne tikai, lai noturētos saules pusē, bet vispār lai noturētos šajā saulē.
Vel joprojām – šajā saulē.
Viņas dzīve bija kā Sizifam akmeni veļot, tiklīdz nonāca līdz kalna galotnei un likās, ka viss tūlīt būs labi, tā akmens sāk velties atpakaļ bezdibenī, sašķaidot savā ceļā visu. Visu sasniegto.
Un viņa sāka rakstīt. Rakstīt, lai izprastu. Rakstīt, lai saprastu sevi. Rakstīja, laboja – laboja rakstīja… nelietoja datumus – tas ir mans laiks – viņa sacīja – tam nav ne dienu ne datumu. Tas sastāvēja no emocijām, maziem laimes brīžiem un nelaimes pieskārieniem – kas savērti vienā diedziņā, kā zemenes smildziņā, tā kā darījām bērnībā, un noliktas žāvēties.
Vēl mazliet ievadam: Liekas, ka savas garīgās dzīves sākumā, atrodos savas fiziskās dzīves beigās… Tikai tagad varētu sākt dzīvot.
Tāda ir iekšējā sajūta.
Viss mūžs bija vajadzīgs, lai savāktu sevi kopā, lai saliktu savu dvēseli kā no gabaliņiem, kuri, liekas, ka bija izmētāta pa visu pasauli. Saplosīta kā tāds lupatu deķis un izmētāti pasaulē.
Kā to visu savākt kopā?
Rakstu tā, it kā pārstāstītu reiz lasītu grāmatu vai redzētu filmu. Tas viss reiz ir bijis.
It kā ar mani….It kā, ne ar mani. Skatos uz savu dzīvi kā no malas. It kā sēžot uz zariņa un šūpojot kājas kā bērnībā – tikai liekās, ka tagad uz mākoņa malas, kaut kur augstu debesīs, un noskatos, kā tur lejā pasaule vārās.
Tas viss pilda un pārpilda dvēseli, liekas, ja neļaušu domām un jūtām izpausties – tās nosmacēs. Garām aizpeld pazīstamas sejas… skan pazīstamas balsis… daudzu vairs nav. Kā tā? Tik nesen vēl bija – kad kopā tika sapņots par lielo dzīvi, par to, kas mēs būsim un ko darīsim… kādus lielus darbus veiksim. Kur gan tas viss palicis?
Tagad būšu tikai stāstītāja
Pieteicu sevi šajā pasaulē neviena negribēta un negaidīta.
Man liekas, ka Dievam bija daudz kaut kas palicis pāri no citiem, viņš to sakasīja vienā kaudzītē, sameta vienā ādiņā un palaida pasaulē. Tā biju es. Slimīgs, bezpalīdzīgs, nevienam nevajadzīgs – kaut kas.
Tā, bērnībā redzēju, kā babiņa sakasīja abrā mīklas paliekas un sanāca sakasnītis. Tāds – ne kukulis, ne puskukulis. Sakasnītis, mazs maizes gabaliņš – kā es. Sīks, mazs bērniņš ar salmu krāsas matiņiem un zaļām actiņām. Bez tēva un mātes padoma vai atbalsta, mēģināju izprast visu to, ko sauc par dzīvi, ar visiem tās diktētajiem likumiem un noteikumiem. Agri sapratu, ka šai dzīvei ir saules un ēnas puses. Mēģināju noturēties saules pusē, bet ēnas sekoja tepat vien, līdzās, blakus un neatkāpās ne soli…
Vēl, joprojām, mēģinu noturēties gaismas pusē.
Šīs savas domu, pārdomu lapiņas sāku pierakstīt sen. Jau tad, kad vēl nebija dzimusi mana meita, jau tad, kad dzīve sāka mest mezglus… Lai gan, gribas pajautāt pašai sev – kad tā man ir bijusi gluda? Pamazām, sāku vākt kopā noklīdušās pārdomu lapiņas un mēģināju tās salikt kopā.
Šeit teiktais viss būs patiesība. Mēģināšu atcerēties tos cilvēkus, kuri man palīdzēja un iemācīja saskatīt sauli un dzīves gaišās puses, tāpat kā tos, kuri mani gribēja iemīt zemē, kā zāli, kā nezāli, bet es – kā jau nezāle – spītīgi cēlu un cēlu augšā savu nomocīto un piesmieto galvu. Reizēm pavīd doma, vai tik kāds nelabais netika piedevis manai spītībai vēl lielāku spēku, kā ugunskuram – piemetot kāt jaunus zarus! Man ir teikuši: daudziem dzīve ir bijusi daudz smagāka. Jā, noteikti. Daudziem dzīve ir bijusi kā pasaka. Noteikti, ka tā arī. Bet mana dzīve ir bijusi tāda, kāda tā ir bijusi man – mana dzīve!
Apkārt pelēks miers un klusums. Tikai iekšējs uztraukums nedod miera. Kāpēc tā dauzās sirds? Kāpēc prāts negrib rimt?.
…Dzērves kliedz. Jau kuru dienu dzērves kliedz….Atvadas…. Dzīve pagāja, kā viena vēja plūsma. Bija?…Nebija? Skrandas, kaut kādas atmiņu paliekas… tās lido gaisā, domās. Lido garām… Kaut kas paliek atmiņā, kaut ko pārāk ātri aizpūš garām… Reizēm virpulis atnes atpakaļ kādu atmiņu kripatu un iemet sejā, tad domas atkal jūk un jūk, kā atvarā samestas lapas, laiku pa laikam atnesot kaut ko no sen bijušas pasaules… no sen dzīvotas dzīves. Manas dzīves. Vai patiešām – manas dzīves?
Reizēm pati vairs nevaru saprast, kur sapnis, kur īstenība, reizēm viss sajucis tādā kā miglā, kur viss saplūdis kopā. Šīs būs atmiņas par iekārtu, kura sakropļoja viena cilvēkbērna dzīvi, tāpat, kā daudzu citu dzīves, to cilvēku, kuri bija spiesti dzīvot tajā laikā un bez izvēles. Kuriem neļāva augt un attīstīties kopā ar visu pasauli. Piespieda eksistēt, dziedāt svešas dziesmas un mīlēt svešus dievus… Bet arī to es apzināšos tikai daudzus, daudzus gadus vēlāk.
Mūsu garīgi izvarotā un sakropļotā paaudze…
BĒRNĪBA
Bija piedzimis bērns, kuram dzīvē veltīgi būs cerēt uz radinieku, vai vispār uz jelkādu palīdzību. Smulīgie un bālie Indriču sētas bērni, kuri izskatījās tāpat kā neauglīgajā zemē augušās puķes un zāle. Bāli, panīkuši…
Cilvēka mūžs, atskatoties uz to no dzīves beigām – šķiet īss mirklis, kas apstājies un kopumā nav nekas īpašs.
Bet tas ir jānodzīvo.
Mīti par paradīzi…par bezrūpīgo bērnību, kurā gribētu, bet nevar atgriezties pat tie, kuriem šī bezrūpība ir bijusi…
Kāds bija manas bērnības mīts?
Nekādas laimes vai viegluma sajūtas… Tikai atmiņu saplosītas lapiņas no tā laika, kad maza biju – līdzīgi kļavu lapām rudenī – tās krīt un krīt, sarkanas, dzeltenas un, dīvaini, pavisam bez krāsas… Satrakojies vējš – laiku pa laikam, atnes kādu lapiņu, ar ierakstītu atmiņu tajā, un iemet dvēselē…
Bērnība mana
Pelēkā mākonī tīta.
Vai bija tur saule,
Vai padebess zila?
Bērnības sapņi
Bija tik lieli, kā
Laime – pēc karsta piena
Saujas, maizītes pilnas.
Laime – tikai pēc viena
Māmiņas glāsta,
Un ilgas pēc drauga-
Maza suņuka smaida.
Bērnība – vietas nav tādas,
Kur atgriezties dvēselei manai.
Tikai meitene maza,
Raudot, skrien dziļi mežā…
Ko es atceros no savas bērnības?
Ļoti