2006. gada 28. augustā Hēnefosā Ringerikes slimnīcas dzemdību nodaļā piedzima meitenīte. Meitenītes māte, divdesmit piecus gadus vecā bērnudārza audzinātāja Katarīna Olsena, nomira dzemdību laikā no hemofilijas. Vecmāte un medmāsas vēlāk aprakstīja mazulīti kā neticami skaistu. Viņa bijusi klusa un ārkārtīgi modra, ikviens, kas strādāja nodaļā, viņas skatiena dēļ sajuta ar mazo īpašu saikni. Slimnīcas reģistrācijas dokumentos Katarīna Olsena bija uzrādījusi, ka bērna tēvs – nezināms. Pēc notikušā Ringerikes slimnīcas vadība kopā ar Ringerikes sociālo dienestu centās atrast bērna vecmāmiņu, kas dzīvoja Bergenā. Māte, kas pat nezināja par meitas grūtniecību, ieradās slimnīcā, bet atklājās, ka zīdainis no Ringerikes dzemdību nodaļas pazudis. Nekavējoties policija sāka apjomīgu izmeklēšanas operāciju, tomēr bez rezultātiem. Divus mēnešus vēlāk Hēnefosas centrā, studijas tipa dzīvoklī, tika atrastas zviedru medbrāļa Joahima Viklunda mirstīgās atliekas. Viņš bija pakāries. Zem Viklunda ķermeņa atrada drukātu zīmīti, kura vēstīja: “Piedodiet.”
Mazulīte tā arī netika atrasta.
I
1. nodaļa
Valters Henriksens apsēdās pie virtuves galda un izmisīgi mēģināja apēst kaut nedaudz no sievas sarūpētajām brokastīm. Šķiņķis un olas. Siļķe, salami desa un svaigi cepta maize. Krūzē bija tēja, kas pagatavota no pašu dārzā izaudzētajiem garšaugiem; no tā paša dārza, kuru viņa vienmēr bija gribējusi un kura dēļ viņi bija nopirkuši māju tik tālu no Oslo centra, kur viņu tuvākais kaimiņš bija Ostmarkas mežs. Šī bija vieta, kur varēja nodoties veselīgām nodarbēm. Doties pastaigās pa mežu. Audzēt pašiem savus dārzeņus. Lasīt meža ogas un sēnes, un, kas ir ne mazāk svarīgi, dot vaļu savam sunim; tas bija kokerspaniels, ko Valters Henriksens neieredzēja ne acu galā, taču mīlēja savu sievu un tieši tāpēc bija piekritis visam iepriekš minētajam.
Viņš norija maizes gabalu ar siļķi un uzsāka cīņu ar savu ķermeni, kas par katru cenu gribēja nosūtīt apēsto atpakaļ, no kurienes tas nācis. Viņš iedzēra lielu malku apelsīnu sulas un mēģināja pasmaidīt, lai gan galva pulsēja tā, it kā kāds to būtu dauzījis ar āmuru. Iepriekšējās nakts biroja ballīte izvērtās par pilnīgu katastrofu; kārtējo reizi viņš nebija spējis turēties pa gabalu no alkohola.
Ziņām turpinot dūkt fonā, Valters centās izprast savas sievas sejas izteiksmi. Viņas garastāvokli. Vai agrajā rīta stundā, kad viņš bija iegāzies gultā, viņa paslepus bijusi nomodā – cikos no rīta tas bija, viņš nezināja, bet tas noteikti bija vēlu, stipri par vēlu; Valters gan atcerējās, ka bija novilcis drēbes, bija arī neskaidras atmiņas par aizmigušo sievu: Paldies Dievam!, viņš bija nodomājis, pirms nemaņā sabruka uz pārāk cietā matrača, ko viņi bija iegādājušies, jo sieva uzstājīgi prasīja, jo viņai bija sākusi sāpēt mugura.
Valters viegli ieklepojās, noslaucīja muti ar salveti un melīgi paplikšķināja pa vēderu, sak, maltīte bija lieliska un nu viņš bija paēdis.
“Es biju domājis izvest Lēdiju pastaigā,” viņš noteica ar smaidu uz lūpām; vismaz viņš cerēja, ka tas izskatās pēc smaida.
“Ak tā. Labi.” Sieva nedaudz izbrīnīti pamāja ar galvu par viņa piedāvājumu, jo, lai gan viņi parasti par to nerunāja, viņa neloloja absolūti nekādas ilūzijas par Valtera jūtām pret viņu trīs gadus veco kuci. “Varbūt šoreiz tu varētu aizstaigāt nedaudz tālāk, nevis tikai vadāt viņu apkārt mājai?”
Viņš mēģināja sievas balsī saklausīt viegli pasīvās agresijas intonāciju, ar ko viņa pateica, ka nebija apmierināta ar viņu, saskatīt to smaidu, kas parādīja, ko viņa patiesībā domā, taču viņam tas neizdevās; izskatījās, ka viņa ar visu bija mierā un nebija pamanījusi, ka kaut kas nebija, kā vajag. Tpū! Viņam jau atkal bija izdevies tikt cauri sveikā. Un viņš apsolīja sev, ka tā ir pēdējā reize. Sākot ar šo brīdi viņš pievērsīsies tikai veselīgai dzīvošanai. Vairs nekādu biroja ballīšu.
“Nē, es biju domājis aizstaigāt līdz Maridalenai, varbūt pa taku lejā uz Dau ezeru.”
“Tas izklausās lieliski,” sieva pasmaidīja.
Viņa noglāstīja sunes galvu, noskūpstīja uz pieres un pakasīja tai aiz auss.
“Tu iesi tipiņu tapiņu pastaigā kopā ar tētuci, un tev tas ļoti patiks, vai ne? Ļoti, ļoti patiks, Lēdija, tu, mana mazā, mīļā sunīte, vai ne?”
Viņu pastaiga līdz Maridalenai bija tieši tāda pati kā visās citās retajās reizēs, kad viņš bija izvedis pastaigā suni. Valteram Henriksenam nekad nebija patikuši suņi, viņš par tiem nezināja pilnīgi neko; viņaprāt, pasaule varēja itin labi iztikt arī bez tiem. Valters juta, kā viņā mostas aizvien pieaugošs aizkaitinājums pret stulbo kuci, kas rāva pavadu, jo gribēja, lai viņš pieliek soli. Vai apstājas. Vai iet jebkurā citā virzienā, tikai ne tur, kur gribēja Valters.
Beidzot viņi bija nonākuši pie takas, kas veda lejup uz Dau ezeru, kur viņš varēja palaist suni bez pavadas. Viņš pietupās un, kamēr noņēma pavadu, mēģinot izrādīt mazu laipnību, centās nopaijāt suņa galvu.
“Aiziet, nu tu vari nedaudz paskrieties.”
Suns paskatījās viņā ar stulbām acīm un izbāza mēli. Valters aizsmēķēja cigareti un uz īsu brīdi pret mazo kuci sajuta kaut ko līdzīgu mīlestībai. Galu galā, vaina jau nebija sunī. Ar viņu viss bija kārtībā. Valtera galvassāpes sāka rimties; svaigais gaiss nāca viņam par labu. Tagad viņam tas suns sāka patikt. Labs sunītis. Pie tam pastaiga mežā absolūti nebija tas sliktākais, kas ar viņu dzīvē varēja notikt. Viņi taču bija teju draugi, viņš un suns, un, kas to būtu domājis, cik labi tā tagad uzvedās: labs sunītis. Pavada bija noņemta, bet kucīte tik un tā gāja viņam kārtīgi pie sāna.
Un tieši tajā brīdī kokerspaniels izlēma mesties prom, noskriet no takas un skriet uz dullo iekšā mežā. Sasodīts!
“Lēdija!”
Valters Henriksens palika uz takas un ilgi centās sasaukt suni, bet nekā. Tad, klusi lamājoties pie sevis, viņš nometa cigareti zemē un sāka neveikli rāpties kalnā tajā virzienā, kur pēdējo reizi bija redzējis suni. Pēc pārsimts metriem viņš apstājās kā iemiets. Suns mierīgi gulēja nelielā izcirtumā. Tad viņš ieraudzīja mazu meitenīti, kas karājās kokā. Lēnām šūpojās virs zemes. Ar somu uz muguras. Un ap kaklu viņai bija zīmīte:
ES CEĻOJU VIENA.
Valters Henriksens noslīga uz ceļiem un kā apmāts darīja to, ko bija gribējis darīt jau kopš pamošanās.
Viņš apvēmās un sāka nekontrolējami raudāt.
2. nodaļa
Mīu Krīgeri pamodināja ķērcošas kaijas.
Nu jau bija pēdējais laiks sākt pie tām pierast – kā nekā šo māju netālu no fjorda mutes viņa bija ieguvusi savā īpašumā jau pirms četriem mēnešiem – , tomēr Oslo neparko negribēja viņu laist vaļā. Viņas iepriekšējais dzīvoklis Vogtsgātes ielā vienmēr bija autobusu, tramvaju, policijas sirēnu, ātrās palīdzības mašīnu trokšņu pilns, un tas viņai nekad nebija traucējis, gluži otrādi, tas viņu nomierināja, taču viņai nekādi neizdevās ignorēt kaiju kakofoniju.
Varbūt tāpēc, ka te viss vienmēr bija tik kluss.
Viņa pasniedzās pēc modinātājpulksteņa uz galdiņa pie gultas, bet nevarēja saskatīt, ko tas rāda. Likās, ka rādītāji ir pazuduši, izgaisuši miglā: ceturksnis pāri diviem vai divdesmit piecas minūtes līdz nekam. Viņas ķermenis joprojām bija vakar norīto tablešu varā. Nomierinošas, iemidzinošas, maņas izslēdzošas, nedrīkst lietot kopā ar alkoholu – ka tik’ ne arī. Galu galā pēc 12 dienām viņa būs mirusi, viņa bija atzīmējusi virtuves kalendārā dienas: bija palikuši 12 tukši četrstūri.
Divpadsmit dienas. Astoņpadsmitais aprīlis.
Viņa piecēlās gultā sēdus, uzvilka savu īslandisko vilnas džemperi un šļūkādama devās pa kāpnēm lejup uz dzīvojamo istabu.
Tabletes viņai bija izrakstījis kolēģis. Piespiedu “draugs”, kāds, kura darbs bija likt viņai aizmirst, pārdomāt notikušo, sākt visu no jauna. Policijas psihologs – vai arī viņš bija psihiatrs? Noteikti