– Man vajadzīgs jūsu lietai uzticīgs cilvēks, kurš strādā “Hārlenda un Volfa” kompānijā.
– Jūs jau droši vien zināt, ka tikai dažiem katoļiem izdodas atrast darbu tai uzņēmumā. Tā ir noslēgta sabiedrība. Baidos, ka esat velti izšķiedis laiku.
– Bet tie, kas izturējuši rūpīgu pārbaudi, tiek nodarbināti specifiskās nozarēs, elektroapgādē, cauruļvadu ierīkošanā un metināšanā. Protams, tikai tādā gadījumā, ja vadībai nav izdevies atrast protestantu ar nepieciešamajām prasmēm.
– Jūs esat lieliski informēts, Lunsdorfa kungs. Ja mēs arī atrastu jūsu prasībām atbilstošu cilvēku, tad kas viņam būtu jādara?
– “Hārlends un Volfs” tikko noslēdza līgumu ar Beringtonu kuģniecību…
– Lai uzbūvētu luksusa laineri “Bakingema”.
– Arī jūs esat lieliski informēts, – Karls secināja.
– Diez vai, – atbildēja izglītotais vīrietis. – Arhitekta rasējums vietējo avīžu pirmajās lapās bija publicēts dienu pēc līguma parakstīšanas. Tātad, Lunsdorfa kungs, pastāstiet man kaut ko tādu, ko es nezinu!
– Kuģa būve sāksies nākammēnes un jāpabeidz tūkstoš deviņsimt sešdesmit otrā gada piecpadsmitajā martā.
– Un kas, jūsuprāt, mums būtu jādara? Jāpasteidzina process vai jāpalēnina?
– Jāaptur.
– Tas nav viegls uzdevums, jo visu nemitīgi uzrauga daudzas aizdomu pilnas acis.
– Mēs parūpēsimies, lai tas ir jūsu pūliņu vērts.
– Kāpēc? – pajautāja skarbais vīrietis.
– Teiksim tā… Es pārstāvu konkurentu kompāniju, kas vēlētos pieredzēt, ka Beringtoni cieš finansiālas grūtības.
– Un kā mēs nopelnīsim? – vaicāja izglītotais.
– Ar rezultātu. Līgums paredz, ka darbi jāpaveic astoņos posmos, katrs noteiktā termiņā. Piemēram, pirmā stadija paredzēta līdz šā gada pirmajam decembrim. Es piedāvāju maksāt tūkstoti mārciņu par katru dienu, kas tiek nokavēta no termiņa. Tātad, ja būve ievilksies ilgāk par gadu, mēs atvēlēsim jums trīssimt sešdesmit piecus tūkstošus.
– Es zinu, cik dienu ir gadā, Lunsdorfa kungs. Ja mēs piekritīsim jūsu piedāvājumam, tad cerēsim uz labprātīgu avansa maksājumu.
– Cik lielu? – noprasīja Karls, pirmo reizi sajuties kā līdzvērtīgs sarunu partneris.
Abi vīri sačukstējās, un tad izglītotais sacīja:
– Manuprāt, divdesmit tūkstoši pārliecinātu mūs, ka jūsu nolūki ir nopietni.
– Nosauciet savu bankas konta numuru, un es rīt no rīta pārskaitīšu.
– Mēs vēl sazināsimies, – atbildēja izglītotais. – Bet vispirms mēs kārtīgi apsvērsim jūsu priekšlikumu.
– Jūs taču nezināt, kur es dzīvoju.
– Ītonskvēra četrdesmit ceturtais nams Čelsi rajonā, Lunsdorfa kungs. – Nu bija Karla kārta pārsteigumā klusēt. – Ja mēs piekritīsim jums palīdzēt, tad aicinām jūs nepieļaut izplatīto kļūdu un nenovērtēt īrus par zemu. Diemžēl angļi tā rīkojušies gandrīz tūkstoš gadu garumā.
– Kā gadījās, ka jūs pazaudējāt Lunsdorfu?
– Viņš Harrods veikalā aizbēga no seržanta Robertsa.
– Dažkārt es ilgojos, kaut to spētu, kad esmu spiests iepirkties kopā ar sievu, – norūca valdības sekretārs. – Vai tas izdevās arī Luisam un Djego Martinesiem?
– Nē, taču izrādījās, ka viņi kalpo tikai kā dūmu aizsegs, lai nodarbinātu mūsu prātus un ļautu Lunsdorfam aizbēgt.
– Cik ilgi viņš bija prom?
– Trīs dienas. Atgriezās Ītonskvērā piektdienas pievakarē.
– Tātad nekur tālu nebija aizbraucis. Ja vajadzētu nosaukt likmes, es nešauboties ieteiktu Belfāstu, jo pēdējā mēneša laikā viņš vairākus vakarus bija dzēris alu “Vorda īru namā”.
– Un Belfāstā tiks būvēta “Bakingema”. Diemžēl es joprojām neesmu sapratis, kas Martinesam padomā, – atzina Skots-Hopkinss.
– Es arī ne, bet nesen viņš Midlendas bankas Sentdžeimsa filiālē noguldīja divus miljonus mārciņu un nekavējoties sāka uzpirkt Beringtonu kuģniecības akcijas. Drīz vien viņam būs tiesības iecelt valdē arī otru direktoru.
– Varbūt viņš grasās pārņemt kompāniju.
– Un Kliftones kundzei Martiness ģimenes uzņēmuma vadībā būs īpašs pazemojums. Atņem cilvēkam viņa labo vārdu…
– Bet tādējādi Martiness zaudēs savas bagātības.
– Šaubos. Viņam noteikti ir izstrādāts plāns, taču… nolādēts, man neizdodas to uzminēt!
– Vai mēs varam kaut ko pasākt?
– Neko daudz, vien sēdēt, gaidīt un cerēt, ka tiks pieļauta kāda kļūda. – Valdības sekretārs iztukšoja glāzi un piebilda: – Šādos brīžos es ilgojos, kaut būtu dzimis Krievijā. Tagad es jau būtu VDK vadītājs, un man nevajadzētu šķiest laiku, ievērojot spēles noteikumus.
Desmitā nodaļa
– Neviens nav vainīgs, – sacīja valdes priekšsēdētājs.
– Varbūt, taču mēs nemitīgi esam spiesti cīnīties ar neizskaidrojamiem šķēršļiem, – iebilda Emma. Viņa skaļi nolasīja garu sarakstu. – Ugunsgrēks, kas aizkavē būvniecību par vairākām dienām. Saplīst stiprinājumi, un katls izkraušanas momentā nogrimst līča dibenā. Septiņdesmit trīs elektromontieri, santehniķi un metinātāji saindējas ar ēdienu un tiek nosūtīti mājup. Nepieteikts streiks…
– Ko tas nozīmē, priekšsēdētāj? – vaicāja majors Fišers.
– Mēs krietni atpaliekam no grafika, – atbildēja Bjūkenans. – Pirmā stadija līdz gada beigām netiks pabeigta. Ja tā turpināsies, mums nav izredžu iekļauties sākotnēji paredzētajos termiņos.
– Kādi būs finansiālie zaudējumi par līguma nosacījumu neievērošanu? – jautāja admirālis.
Kompānijas finanšu direktors Maikls Keriks pārbaudīja skaitļus.
– Pagaidām tie ir aptuveni trīssimt divpadsmit tūkstoši mārciņu.
– Vai papildu tēriņus mēs varam nosegt no rezervēm?
Varbūt jānokārto īstermiņa aizņēmums? – ieminējās Dobss.
– Mums līdzekļu ir pietiekami, lai samaksātu, – atbildēja Keriks, – bet jādara viss, kas mūsu spēkos, lai tuvākajos mēnešos atgūtu zaudēto laiku.
“Mūsu spēkos,” Emma pierakstīja bloknotā.
– Iespējams, šajos apstākļos būtu gudri, – ieteica valdes priekšsēdētājs, – atlikt paziņojumu par gaidāmo kuģa nolaišanu ūdenī un paskatīties, vai nevajadzēs pārskatīt sākotnējos plānus par termiņu un nepieciešamajām summām.
– Kad jūs bijāt “P&O” kuģniecības valdes priekšsēdētāja vietnieks, – sacīja Noulss, – vai jums kādreiz nācās sastapties ar tik nopietnām problēmām? Vai mēs esam saskārušies ar kaut ko nepieredzētu?
– Šis