– Ne jau es to izdomāju, draugs. Patiesību sakot, es iestājos pret, taču tas muļķis valdības sekretārs… nepareizā skola un nepareizā universitāte, – viņš klusi norūca. – Tātad sers Elans uzskata, ka vācieši kara laikā ir viltojuši mūsu piecu mārciņu banknotes. Es iebildu, ka tas gluži vienkārši nav iespējams, bet viņš neklausījās. Laikam jau iedomājas, ka ir gudrāks par Anglijas banku. Es arī atgādināju, ka ikviena banknote tiks pieņemta kā maksāšanas līdzeklis vismaz tik ilgi, kamēr uz tās ir mans paraksts.
– Neko citu es nemaz negaidītu, – ieminējās dons Pedro, tik tikko jaušami pasmaidīdams.
Tālāk kungiem izrādījās grūti atrast tematu, kas abiem šķistu vienlīdz interesants. Izņēmums bija polo – ne ūdens –, Vimbldona un gaidāmā irbju medību atklāšana divpadsmitajā augustā. Saruna turpinājās vismaz tik ilgi, lai pārvaldniekam vajadzētu ieliet vēl vienu glāzi šerija, un viņš nespēja noslēpt atvieglojumu brīdī, kad beidzot uz rakstāmgalda iezvanījās tālrunis. Viņš nolika dzērienu, pacēla klausuli un uzmanīgi klausījās, tad izņēma no iekškabatas pildspalvu, pierakstīja skaitli un lūdza galveno kasieri to atkārtot.
– Paldies, Samervil, – viņš sacīja un nolika klausuli. – Es ar prieku varu paziņot, ka mūsu skaitļi sakrīt, draugs. Protams, es nemaz nešaubījos, ka tā arī būs, – viņš veikli piebilda, atvēra rakstāmgalda atvilktni, izņēma čeku grāmatiņu un glīti, akurāti atzīmēja: “Divi miljoni simt četrdesmit trīs tūkstoši simt trīsdesmit piecas mārciņas.” Parakstījis čeku, viņš pasmaidīja un sniedza to donam Pedro, kurš pārbaudīja skaitli un savilka lūpas smaidā.
Donam Pedro labāk patiktu bankas garantija, taču Anglijas bankas pārvaldnieka parakstīts čeks bija nākamā labākā iespēja. Galu galā, uz tā – gluži tāpat kā uz piecu mārciņu banknotēm – bija viņa paraksts.
Astotā nodaļa
No Ītonskvēra četrdesmit ceturtā nama viņi torīt izgāja dažādos laikos, taču mērķis visiem bija viens.
Luiss parādījās pirmais – iegāja Slounskvēra metro stacijā un iekāpa vilcienā uz Hemersmitu, kur pārsēdās Pikadili līnijas vilcienā. Viņam pa pēdām sekoja kaprālis Krenns.
Djego ar taksometru aizbrauca līdz Viktorijas autoostai un iekāpa autobusā uz lidostu. Jau pēc brīža viņam pievienojās viņa ēna.
Kapteinim Hārtlijam izsekošana grūtības nesagādāja. Luiss Martiness, izpildīdams tēva norādījumus, no metro izkāpa Haunslovas Rietumu stacijā un ar taksometru devās uz Londonas lidostu, kur sarakstā pārliecinājās, ka reiss paredzēts pēc mazliet vairāk nekā stundas. V. H. Smita veikalā viņš iegādājās jaunāko žurnāla Playboy numuru un lēnām devās uz piekto izeju.
Dažas minūtes pirms desmitiem Djego izkāpa no autobusa pie paša termināļa, sarakstā sameklēja reisu uz Madridi un atklāja, ka tas kavēsies četrdesmit minūtes. Vienalga. “Fortes kafejnīcā” viņš nopirka šķiņķa sviestmaizi un kafiju un apsēdās netālu no ieejas, lai būtu labāk saredzams.
Dažas minūtes pēc tam, kad Luiss izlidoja uz Nicu, Karls izgāja no Ītonskvēra nama un devās uz Slounstrītu. Rokā viņš nesa pārpildītu Harrods zīmola somu. Pa ceļam viņš apstājās pie veikalu skatlogiem – nevis tāpēc, lai nopētītu preces, bet tāpēc, lai ieraudzītu atspulgu stiklā. Tas bija sens triks, kā pārliecināties, vai tevi kāds nenovēro. Viņu novēroja – tas pats nevīžīgi ģērbies neliela augums vīrietis, kurš uz pēdām bija manāms jau veselu mēnesi. Nonācis līdz Harrods veikalam, Karls labi zināja, ka sekotājs turas vien dažu soļu attālumā.
Durvis Karlam salutēdams atvēra šveicars garā zaļā mētelī un cilindrā. Viņš lepojās, ka pazīst pastāvīgos klientus.
Tikko iegājis veikalā, Karls steidzās cauri vīriešu apģērbu nodaļai un pielika soli, kad nonāca pie ādas precēm, un teju skrēja, kad atradās pie sešiem liftiem. Tikai vienam durvis bija vaļā. Viņš iespiedās pārpildītajā kabīnē, bet sekotājs nepaguva. Karls nenoturējās un uzsmaidīja viņam.
Lifts uzbrauca līdz augšējam stāvam. Karls veikli izgāja cauri elektrisko ierīču, mēbeļu, grāmatu tirgotavām un mākslas galerijai un nonāca pie reti lietotajām akmens kāpnēm veikala ziemeļu daļā. Lēkdams pa diviem pakāpieniem uzreiz, viņš drīz vien atkal bija pirmajā stāvā un cauri vīriešu apģērbu, parfimērijas un kancelejas preču nodaļām aizsteidzās līdz sānu izejai uz Hansrodu, kur iesēdās pirmajā brīvajā taksometrā un pieliecās, lai nebūtu redzams.
– Uz Londonas lidostu, – viņš teica šoferim un izslējās tikai brīdī, kad taksometrs bija šķērsojis divus krustojumus ar luksoforiem. No sekotāja nebija ne miņas, bet varbūt seržants Robertss izmantoja velosipēdu vai pilsētas autobusu.
Pēdējo divu nedēļu laikā Harrods lielveikalu Karls apmeklēja katru rītu, taisnā ceļā devās uz pārtikas nodaļu pirmajā stāvā, iegādājās dažas preces un atgriezās Ītonskvērā, bet todien ne. Viņš gan bija atbrīvojies no sekotāja, taču otrreiz tāds triks vairs nebūtu izmantojams. Tā kā uz galamērķi viņš devās diezgan bieži, nevienam nebūs grūti izskaitļot, kurp viņš brauc, un turpmāk jau gaidīt viņu izkāpjam no lidmašīnas.
Kad taksometrs apstājās pie Eiropas termināļa, Karls nepirka ne Playboy, ne kafiju un taisnā ceļā devās uz astoņpadsmito izeju.
Nicā lidmašīna nolaidās dažas minūtes pēc tam, kad Karls pacēlās gaisā. Luisam somiņā bija žūksnis ar jaunām piecu mārciņu banknotēm un prātā visnotaļ skaidras instrukcijas – atpūsties un neatgriezties vismaz nedēļu. Ne pārāk grūts uzdevums, taču tāds bija dona Pedro plāns.
Djego lidmašīna Spānijas gaisa telpu šķērsoja stundu vēlāk nekā paredzēts grafikā, taču tikšanās ar vienu no valsts vadošajiem liellopu importētājiem bija norunāta tikai četros pēcpusdienā. Madridē viņš ikreiz apmetās vienā un tajā pašā viesnīcā, pusdienoja vienā un tajā pašā restorānā un izklaidējās vienā un tajā pašā bordelī. Arī sekotājs izvēlējās to pašu viesnīcu un restorānu, taču kavējās kafejnīcā ielas pretējā pusē, kamēr Djego pāris stundas pavadīja “Labajā vakarā”. Bija skaidrs, ka par tādiem tēriņiem pulkvedis SkotsHopkinss diez vai gribētu izmaksāt komandējuma naudu.
Karls Lunsdorfs nekad nebija apmeklējis Belfāstu, bet pēc dažiem izmaksātiem dzērieniem atstāja Pikadili krogu “Vorda īru nams” ar atbildēm uz teju visiem jautājumiem. Un nozvērējās savā mūžā vairs neizdzert nevienu pinti Guinness markas alus.
No lidostas viņš ar taksometru aizbrauca uz Royal Windsor Hotel viesnīcu pilsētas centrā, kur noīrēja numuru uz trim diennaktīm. Reģistratūras darbiniecei viņš pateica, ka varbūt paliks ilgāk un tas ir atkarīgs no lietišķo tikšanos iznākuma. Viņš aizslēdza istabas durvis, izkravāja Harrods zīmola čemodānu un iegāja vannā. Vēlāk, jau atlaidies gultā, viņš prātoja par vakara plāniem. Piecēlās viņš tikai brīdī, kad ārā iedegās laternas. Viņš atkal izpētīja karti, lai pēc iziešanas no viesnīcas ceļš vairs nebūtu jāmeklē.
Sešos viņš pameta istabu un pa kāpnēm nonāca līdz pirmajam stāvam. Viesnīcas liftu viņš nekad nelietoja – tik šaurā un labi apgaismotā telpā citi viesi varētu viņu bez pūlēm iegaumēt. Ātri, bet ne pārāk strauji viņš šķērsoja foajē un izgāja Donegolrodā. Simts jardus viņš nosoļoja, pētot veikalu skatlogus, un tādējādi pārliecinājās, ka neviens neseko. Taisnā ceļā uz mērķi viņš negāja un izvēlējās māņu maršrutus pa sānielām, tādēļ galapunktā Folsrodā nonāca pēc nepilnas stundas, nevis divdesmit minūtēm, kā būtu normāli. Viņš nesteidzās, tomēr piere izrādījās nosvīdusi. “Protams, bailes