– Labrīt, priekšsēdētāja kungs, – viņš pateica. Akcents tūdaļ atklāja, no kuras grāfistes viņš nācis.
– Ķersimies uzreiz pie lietas, – ierosināja Bjūkenans. – Līdz vakardienas sešiem ir pieteikti divi kandidāti uz valdes priekšsēdētāja amatu, proti, Emma Kliftone, kuru virza sers Džailss Beringtons un atbalsta doktore Greisa Beringtone, un majors Alekss Fišers, kuru virza Enskota kungs un atbalsta Noulsa kungs. Abi kandidāti uzstāsies ar savām uzrunām par redzējumu uz kompānijas nākotni. Kā pirmo es aicinu majoru Fišeru.
Majors pat nepakustējās un silti uzsmaidīja Emmai.
– Manuprāt, būtu tikai pieklājīgi palaist lēdiju pa priekšu. – Cik laipni, major! – atbildēja Emma, – taču es labprāt pakļaušos priekšsēdētāja lēmumam, ka pirmais būsiet jūs.
No nelielā apmulsuma Fišers ātri atguvās. Viņš sakārtoja savas piezīmes, piecēlās, nesteidzīgi nopētīja klātesošos un sacīja:
– Priekšsēdētāja kungs, valdes locekļi… Būt par kandidātu Beringtonu kuģniecības valdes priekšsēdētāja vēlēšanās ir milzu privilēģija. Es esmu dzimis un audzis Bristolē un visu mūžu esmu dzirdējis par šo izcilo kompāniju, tās vēsturi, tradīcijām un reputāciju, kas ir kļuvusi par neatņemamu mūsu pilsētas mantojuma sastāvdaļu. Sers Džošua Beringtons ir leģenda, un sers Volters, kuru man ir bijis tas gods pazīt… – Emma izskatījās pārsteigta, lai gan ar vārdu “pazīt” varbūt bija domāta nejauša saskriešanās skolas pasākumā pirms trīsdesmit gadiem. – …panāca, ka šī kompānija kļūst par atklātu akciju sabiedrību un vienu no vadošajām kuģniecībām ne tikai šajā valstī, bet arī visā pasaulē. Diemžēl tie laiki ir pagājuši, daļēji arī tāpēc, ka sera Voltera dēls sers Hugo gluži vienkārši nebija piemērots kompānijas vadītāja krēslam. Mūsu pašreizējais valdes priekšsēdētājs daudz ir darījis, lai atjaunotu firmas reputāciju, tomēr nesenie notikumi noveduši pie tā, ka daži no mūsu akcionāriem viņam vairs neuzticas. Jums, mani kolēģi, šodien ir jāizlemj… – Fišers atkal nopētīja klātesošos. – …kurš no kandidātiem ir vispiemērotākais tādas uzticības krīzes apstākļos. Manuprāt, būtu īsti vietā pieminēt manu spēju rīkoties kaujas laukā. Es kalpoju savai valstij kā jauns leitnants Tobrukā, un Montgomerijs to raksturojis kā vienu no asiņainākajām kaujām civilizācijas vēsturē. Man paveicās, es izdzīvoju un tiku apbalvots.
Tobrīd Džailss satvēra galvu plaukstās. Viņš labprāt izstāstītu valdes locekļiem, kas patiesībā notika brīdī, kad ienaidnieks parādījās pie Ziemeļāfrikas horizonta. Diemžēl bija jāklusē, jo skandāls nepalīdzētu viņa māsai vēlēšanās.
– Nākamā kauja man kā Konservatīvo partijas pārstāvim bija jāizcīna pret seru Džailsu Beringtonu pēdējās vispārējās vēlēšanās, – Fišers turpināja, uzsverot partijas nosaukumu, it kā uzskatītu, ka no klātesošajiem neviens, izņemot Džailsu, nekad nebūtu balsojis par leiboristiem. – Uzvara tika svinēta vien ar dažu balsu pārsvaru, turklāt pēc trim kārtām.
– Viņš apveltīja Džailsu ar smaidu.
Džailss alka pielēkt kājās un ar sitienu iznīcināt šo pašapmierinātības iezīmi Fišera sejā, tomēr savaldījās.
– Tātad es droši varu apgalvot, ka esmu piedzīvojis gan triumfu, gan zaudējumus un, ja citējam Kiplingu, vienlīdzīgi izturējies pret abiem šiem nepastāvīgajiem pavadoņiem. Un tagad, – Fišers turpināja, – atļaujiet man pieskarties dažām problēmām, kas mūsu kompānijai jārisina patlaban. Pirms gada mēs pieņēmām svarīgu lēmumu, un ļaujiet atgādināt, ka tolaik es pilnībā atbalstīju priekšsēdētāja ierosinājumu būvēt “Bakingemu”. Diemžēl kopš tās dienas mēs esam piedzīvojuši vairākas neveiksmes, gan negaidītas, gan tādas, ko iepriekš varējām paredzēt. Līdz ar to mēs atpaliekam no ieplānotā grafika un pirmo reizi kompānijas vēsturē mums bija jāapsver nepieciešamība iet uz bankām un lūgt palīdzību grūtos laikos. Ja mani ievēlēs par priekšsēdētāju, es nekavējoties ierosināšu trīs izmaiņas. Pirmkārt, es aicināšu Kliftones kundzi kļūt par manu vietnieci, lai Sitijai nerastos šaubas, ka Beringtonu ģimene joprojām ir saistīta ar kompānijas nākotni.
Atskanēja vairāki uzmundrinoši izsaucieni, un Fišers uzsmaidīja Emmai – otro reizi kopš iesaistīšanās valdes darbā. Džailss apbrīnoja tādu nekaunību, jo Fišers noteikti zināja, ka Emma neatbildēs ar līdzīgu komplimentu un uzskata majoru par vainīgu visās kompānijas pašreizējās nelaimēs, turklāt nemūžam nepiekritīs kļūt par viņa vietnieci.
– Otrkārt, – Fišers turpināja, – rīt no rīta es lidošu uz Belfāstu, lai ar kompānijas “Hārlends un Volfs” vadītāju seru Frederiku Ribeku apspriestu izmaiņas līgumā un aizrādītu, ka viņa pārstāvētā firma nemitīgi ir atteikusies uzņemties atbildību par neveiksmēm “Bakingemas” būves laikā. Treškārt, es algošu vislabāko apsardzes kompāniju, kas nodrošinās Beringtonu kuģniecības kravu pārvadājumus uz Belfāstu, lai neatkārtotos sabotāža, kas tika piedzīvota uz Hīšemas prāmja. Vienlaikus es iegādāšos jaunas apdrošināšanas polises, kurās nav paredzētas soda sankcijas sīkā drukā. Un visbeidzot atļaujiet piebilst, ka gadījumā, ja kļūšu par valdes priekšsēdētāju, es sākšu strādāt jau šopēcpusdien un negaidīšu, kamēr “Bakingema” tiks nolaista ūdenī un ieguldījumi atmaksāsies.
Siltu aplausu, smaidu un galvas mājienu pavadīts, Fišers apsēdās. Iekams uzmundrinājumi norima, Emma atskārta, ka, palaižot oponentu pa priekšu, ir pieļāvusi taktisku kļūdu. Viņš bija runājis teju par visiem punktiem, kas atradās arī viņas piezīmēs, un tagad izskatīsies, ka viņa tiem piekrīt vai arī viņai trūkst savu ideju. Cik labi viņa atcerējās, kā Džailss pazemoja šo cilvēku Kolstonholā nesenās priekšvēlēšanu kampaņas laikā! Taču tagad bija skaidrs, ka viņš ir pamatīgi mainījies, un pietika vien palūkoties uz brāli, lai būtu redzams arī viņa pārsteigums.
– Kliftones kundze, – aicināja valdes priekšsēdētājs. – Varbūt padalīsieties savās idejās?
Emma neveikli piecēlās. Greisa parādīja viņai īkšķus uz augšu, bet Emma sajutās gluži kā vergs, kuru tūdaļ iemetīs pie lauvām.
– Priekšsēdētāja kungs, ļaujiet man sākt ar apgalvojumu, ka jūsu priekšā stāv kandidāte pret savu gribu, jo es kompānijas valdes priekšsēdētāja amatā daudz labprātāk atstātu jūs. Tikai pēc tam, kad jūs stingri paziņojāt par atkāpšanos, es apsvēru iespēju ieņemt jūsu vietu un turpināt ģimenes tradīcijas šīs kompānijas vadībā. Vispirms ļaujiet paust argumentus par to, kas daudzu valdes locekļu acīs ir mans lielākais trūkums, proti, par manu dzimumu. – Šī piezīme izraisīja smieklu un tostarp nervozas smīkņāšanas vētru. Vien Sūzanas Fišeres skatiens pauda līdzjūtību. – Es ciešu no tā, ka esmu sieviete vīriešu pasaulē, bet diemžēl neko daudz nevaru iesākt, lai situāciju mainītu. Protams, tikai drosmīgi cilvēki spēj ievēlēt sievieti Beringtonu kompānijas valdes priekšsēdētāja amatā, īpaši pašreizējos sarežģītajos apstākļos. Taču tieši drosme un inovācijas ir tās, kas patlaban mums nepieciešamas. Mēs stāvam krustcelēs, un tam, ko jūs šodien ievēlēsiet, būs jāizlemj, uz kuru pusi doties. Kā jau zināt, pagājušajā gadā, kad valde nolēma būvēt “Bakingemu”,