Iegādādamies šo īpašumu, Kevana bija izmantojis savu likumīgo vārdu. Ja ienaidnieks, kurš viņu pazina ar vārdu “Kevana”, cerētu sadzīt viņam pēdas ar zemes reģistra datu palīdzību, pūliņi izrādītos velti.
– Prieks tevi redzēt, Gārt!
Policists neslēpa izbrīnu. – Mans Dievs, es tevi uzreiz nepazinu ar tādu kvēpu un zemes kārtu uz sejas!
– Gadījās šādas tādas nepatikšanas.
– Es jau tā dzirdēju. Policists no notikuma vietas ziņoja man pa rāciju, ka te izskatās kā kara laukā.
Cilādams svarus, Gārts bija ieguvis spēcīgu miesasbūvi. Viņš bija gara auguma un labu tiesu savas dzīves pavadīja brīvā dabā, tādēļ seja ar izteiktajiem vaigukauliem un tumšajām ūsām bija ieguvusi laika zoba skarta koka rakstu un zaļā uniforma un policista cepure vēl vairāk izcēla ādas iedegumu. Kā jau visiem lietpratīgajiem policistiem, viņa skatiens bija pastāvīgi modrs pat tad, kad viņš nepildīja dienesta pienākumu un šad tad kopā ar Kevanu un Džeimiju ieturēja vakariņas Džeksonā.
– Džeimij, vai tev uz pleca ir asinis? – Gārts vaicāja.
– Jā, bet tās nav manējās.
Kevanu atkal pārņēma dusmas, atceroties asiņu traipus Ford salonā pēc lodes trāpījuma Endželo.
– Liliana. – Gārts sadrūma, uzlūkodams misis Petersoni.
– Jūs grīļojaties. Nāciet un apsēdieties mašīnā.
Kundze ar viegli trīsošu roku atglauda no sejas matu šķipsnu. Arī viņas priekšauts bija notraipīts. – Paldies, Gārt. Diena padevusies gara.
– Pļavas rietumu malā atradīsiet četrus mirušus vīrus, – Kevana paziņoja.
– Mirušus? No kā?
– Nošautus.
– Kas nospieda mēlīti?
Parastos apstākļos Kevana būtu pieprasījis izsaukt advokātu, kurš pieraudzītu, lai netiek sarunāts nekas aplam interpretējams. Taču šajā mirklī viņam blakus stāvēja viens no labākajiem advokātiem valstī.
– Es, – atbildēja Kevana. – Piekto līķi jūs atradīsiet manā mašīnā vai tajā, kas no tās atlicis. Šajā gadījumā mēlīti nospieda viens no tiem, kuri tagad ir miruši.
3. NODAĻA
Misis Petersones nelaiķa vīrs Bens savulaik bija Vaiomingas pavalsts policists un tika nogalināts apšaudē ar bandu, kura mēģināja nolaupīt smago automašīnu ar medikamentu kravu. Lilianu, kā viņu dēvēja visi Tītona apgabalā strādājošie policisti, iztaujāja pirmo un tad pavadīja atpakaļ uz uzgaidāmo telpu patruļas policijas kazarmās desmit jūdzes uz dienvidiem no Džeksonas.
– Es piezvanīju jūsu znotam un pateicu, ka jums ir ļauts doties prom, – pastāstīja Gārts. – Viņš drīz ieradīsies un aizvedīs jūs pie jūsu meitas. Ģimene jūs ar nepacietību gaida.
– Es pagaidīšu kopā ar jums, misis Petersone, – Džeimija pieteicās.
Nākamais nopratināšanas telpā iegāja Viljams. Pēc divdesmit minūtēm viņš atgriezās ar apmierinātu sejas izteiksmi – tā liecināja, ka, nenieka nezinādams par ieročiem, ar likumsargiem viņš tomēr runāt prot. Viņš bija atguvis advokātam piedienīgu stāju un netīrajā, saplēstajā uzvalkā izskatījās pat cienīgi.
Pēc tam gāja Džeimija. Kevana bija viņai piekodinājis atbildēt uz policistu jautājumiem tieši, bez aplinkiem, taču nekad nedrīkstēja stāstīt vairāk kā prasīts un nedrīkstēja arī mēģināt policistus mānīt.
Tad pienāca Kevanas kārta. Telpā spilgtas lampas apspīdēja vienkāršas, neizgreznotas sienas, divus krēslus un nelielu galdu. Koncentrējoties uz tādiem sīkumiem, viņam labāk padevās iegrožot emocijas.
– Vai kafiju gribi? – Gārts vaicāja. Uz galda bija krūze un polistirola krūzītes. Turpat atradās arī magnetofons.
– Kofeīns noderētu gan, – Kevana atzina un ielēja sev vienu krūzi. Rokas pulkstenis rādīja pusvienpadsmit vakarā, taču adrenalīna atplūdu iespaidā viņš jutās tik saguris, it kā būtu četri naktī.
– Vai esi gatavs? – taujāja Gārts.
– Kad vien teiksi. – No Kevanas džinsiem un krekla vējoja dūmu dvaka. Kakls un roka sāpēja. Uz muguras vietā, kur lode bija atsitusies pret bruņuvesti, pletās sāpīgs zilums. Taču vismaz kājas un krūtis vairs nespieda smagums, jo bruņuveste bija novilkta.
Policists piespieda magnetofona ieraksta pogu. – Runā kapteinis Gārts Bredoks. Tiek iztaujāts Ārons Stodards. – Viņš nosauca laiku, vietu un datumu. – Izstāsti visu saviem vārdiem!
Gaidīdams nopratināšanu, Kevana bija izmantojis laiku lietderīgi un sakārtojis domas. Tikai pabeidzis notikumu izklāstu, viņš ļāva emocijām vaļu. – Lai nolādēts, man nav ne mazākās jausmas, kāpēc tā notika!
– Mēs atradām jūsu snaiperi.
Kevana satraukts paliecās uz priekšu. – Vai viņš atbild uz jautājumiem?
– Grūti iegūt atbildes no līķa. Viņam sejā ielaistas četras lodes.
Viegli satricināts, Kevana atbildēja tikai pēc brīža. – Tas izskaidro četrus pistoles šāvienus, kurus mēs dzirdējām.
– Šauts ar sprāgstošo munīciju. Lodes izkropļojušas vaibstus tik ļoti, ka pat snaipera paziņām būtu grūti viņu sazīmēt. Zobi ir tā izpostīti, ka būtu bezjēdzīgi meklēt stomatoloģisko ierakstu datubāzē. Jautājums ir viens. Kurš ar viņu tā izrīkojies?
Kevana brīdi pārdomāja. – Vienīgais iespējamais kandidāts būtu kāds no uzbrucēju vienības. Bet tas nešķiet loģiski. Vai atradāt personas apliecību?
– Nē.
– Vai nosūtījāt viņa pirkstu nospiedumus FIB?
– Nevarējām. Viņam nogriezti pirkstu gali.
Šāda ziņa Kevanu satrieca vēl vairāk.
– Tie četri, kurus tu nogalināji… – Gārts ierunājās.
– Biju spiests nogalināt.
– Viņu pirkstu nospiedumi gan atradās visnotaļ ātri. Šie vīri bija tikko iznākuši no cietuma. Pēdējā pusotra mēneša laikā.
– Pusotra mēneša?
– Nevaru iedomāties, kā viņi sanākuši kopā. Viņi izcieta sodu četrās dažādās ieslodzījuma vietās: Pensilvānijā, Alabamā, Kolorādo, Oregonā. – Gārts paslidināja pāri galdam papīra lapu. – Vai kāds no šiem vārdiem tev šķiet pazīstams?
Cerību pilns, Kevana tos izlasīja, taču bija spiests atzīt, ka nevienu nezina. – Četri cietumi dažādās vietās? Viņi noteikti bijuši savstarpēji pazīstami vēl pirms nonākšanas ieslodzījumā.
– Nekas par to neliecina. Nav nekādu pierādījumu, ka šo vīru ceļi jebkad agrāk krustojušies. Taču viena kopīga iezīme tomēr ir. Bruņota laupīšana. Bandu apšaudes. Izvarošana. Visi četri bijuši īsteni varmākas.
– Man šķiet, ka neilgi pirms uzbrukuma es viņus un pārējos drauģeļus redzēju degvielas uzpildes stacijā pie Aļņu krustojuma, – Kevana stāstīja. – Uzvedība neliecināja par ielu noziedzniekiem; viņi nebija tramīgi, nervozi vai impulsīvi, izturējās rāmi, savaldīgi. Izskatījās kā īsti benzīntanka operatori.
– Taču