Un viņa bija ierosinājusi satikties restorānā, kas atradās netālu no viņas dzīvesvietas.
“Ko tas nozīmē?” Džeimss Bonds uzmeta skatienu pulkstenim. “Laiks ģērbties un mēģināt šo uzdevumu atrisināt.”
18. NODAĻA
Piecpadsmit pāri astoņiem Bonds izkāpa no taksometra Blūmsberi rajonā pie restorāna Antoine’s un uzreiz atzinīgi novērtēja Fillijas izvēli. Piebāztus, skaļus restorānus un bārus viņš necieta un vairākas reizes dzīvē bija atstājis augstākās sabiedrības iestādes, kad decibelu līmenis pārāk kaitināja. “Dārgie krogi drīzāk domāti gaisagrābšļiem, nevis gardēžiem,” Bonds reiz secināja.
Turpretī Antoine’s restorānā valdīja klusums un pustumsa. Telpas otrā malā dižojās iespaidīga vīnu kolekcija, un pie sienām karājās klusināti deviņpadsmitā gadsimta portreti. Bonds palūdza savrupu galdiņu netālu no sienas ar pudelēm, uz elegantā ādas dīvāna iekārtojās ar seju pret durvīm un nopētīja zāli un citus apmeklētājus. “Uzņēmēji un tuvējās apkārtnes iedzīvotāji,” viņš sprieda.
– Vai vēlaties kaut ko iedzert? – piedāvāja viesmīlis, patīkams, nepilnus četrdesmit gadus vecs vīrietis ar gludi skūtu galvu un caurdurtām ausīm.
Bonds izšķīrās par kokteili. – Dubulto Crown Royal ar ledu, lūdzu. Pievienojiet pusi mērtrauka ar Triple sec apelsīnu liķieri, pāris malku rūgtā alus un apelsīna miziņu.
– Labi, ser. Interesants dzēriens.
– Līdzinās kokteilim “Vecmodīgais”. Patiesībā es pats to izgudroju.
– Kā to sauc?
– Pagaidām nekā, – viņš atteica. – Es vēl neesmu sameklējis visatbilstošāko nosaukumu.
Pēc brīža viesmīlis atnesa glāzi, un Bonds nobaudīja malciņu. Kokteilis bija iemaisīts nevainojami, un Bonds nekautrējās izteikt uzslavu. Nolicis glāzi uz galda, viņš ieraudzīja pa durvīm ienākam starojošo, smaidošo Filliju. Šķita, ka solis paātrinās, tiklīdz viņa ieraudzīja Bondu gaidām.
Fillija bija tērpusies cieši pieguļošos melnos džinsos, brūnā ādas jakā un zem tās pavilkusi pieguļošu tumši zaļu svīteri – viņa Jaguar krāsā.
Tiklīdz Fillija pienāca, Bonds pa pusei pieslējās kājās, un viņa apsēdās drīzāk blakus nekā iepretim. Rokās viņa turēja portfeli.
– Vai viss kārtībā? – Fillija taujāja.
Aģents gan šķita gaidījis personiskāku apsveicināšanos, nevis šādu nevērīgu jautājumu. Bet tad viņš domās sev stingri noprasīja: “Kāpēc?”
Tikko novilkusi jaku, viņa piesaistīja viesmīļa skatienu, un tas smaidīdams sveicināja apmeklētāju: – Ofīlija!
– Āron! Es gribētu glāzi Mozeles rīslinga.
– Jau nesu.
Kad viesmīlis pienesa vīnu, Bonds pavēstīja, ka maltīti pasūtīs mazliet vēlāk. Abi pielieca glāzes vienu pret otru, taču nesaskandināja.
– Vispirms par Haidtu, – Bonds ieteicās klusā balsī, pievirzīdamies sievietei mazliet tuvāk. – Pastāsti par viņu!
– Es ievācu informāciju Īpašo operāciju direktorātā Skotlendjardā, MI6, Interpolā, Amerikas Nacionālajā noziedzības informācijas centrā, CIP un Nīderlandes Izlūkošanas un drošības dienestā. Paklusām ieguvu dažas ziņas arī no MI5. – Viņas acīm nebija paslīdējusi secen spriedze Bonda un Osborna-Smita attiecībās. – Sodāmības nav. Nav atrodams nevienā uzraugāmo sarakstā. Drīzāk torijs, nekā leiborists, taču politikai lielu uzmanību nevelta. Nav reģistrēts nevienā draudzē. Pret padotajiem izturas labi, nav reģistrēti nekādi darbaspēka protesti. Sarežģījumu ar Ieņēmumu dienestu vai Veselības drošības dienestu nav. Šķiet, parasts bagāts uzņēmējs. Ļoti bagāts. Visu savu darba dzīvi saistījis ar atkritumu savākšanu un pārstrādi.
“Lupatlasis…” Bonds nodomāja.
– Piecdesmit seši gadi, joprojām neprecējies. Holandiešu izcelsmes vecāki, abi jau miruši. Tēvs bijis itin turīgs un bieži braukājis komandējumos. Haidts dzimis Amsterdamā un divpadsmit gadu vecumā kopā ar māti apmeties uz dzīvi šeit. Viņa pārcietusi nervu sabrukumu, tāpēc zēnu lielākoties audzinājusi ekonome, kas atbraukusi ģimenei līdzi no Holandes. Tad viņa tēvs zaudējis lielāko daļu naudas un izgaisis no zēna dzīves. Tā kā alga vairs nav maksāta, ekonome piezvanījusi sociālajiem dienestiem un pazudusi, kaut gan pirms tam astoņus gadus rūpējusies par zēnu. – Fillija līdzcietīgi pašūpoja galvu. – Tobrīd viņam bijis četrpadsmit gadu. Jau pēc gada viņš sācis strādāt par atkritumu savācēju. Turpmākos nepilnus desmit gadus par Haidtu nekas nav zināms. Viņš nodibināja Green Way International laikā, kad sākās pārstrādes bums.
– Kā viņam tas izdevās? Vai mantojis naudu?
– Nē. Tas joprojām ir noslēpumā tīts. Ciktāl man zināms, viņš sācis uzņēmējdarbību bez penija kabatā. Universitātes studiju laikā nodrošināja sevi pats. Daudz lasījis par seno laiku vēsturi un arheoloģiju.
– Un uzņēmums?
– Nodarbojas ar sadzīves atkritumu savākšanu, konteineru izvešanu, būvgružu aizvākšanu, metāllūžņu vākšanu, ēku nojaukšanu, otrreizējo pārstrādi, dokumentu iznīcināšanu, bīstamo materiālu apsaimniekošanu. Saskaņā ar ziņām presē, uzņēmums darbojas ducī ārvalstu, izveidojot tur atkritumu savākšanas un otrreizējās pārstrādes centrus.
Fillija parādīja uzņēmuma reklāmas brošūras. Ieraudzījis logotipu, Bonds sarauca pieri. Tas atgādināja plakaniski novietotu zaļu dunci.
– Tas nav nazis, – Fillija smiedamās sacīja. – Es sākumā padomāju līdzīgi. Bet tā ir lapa. Globālā sasilšana, piesārņojums un enerģija ir vispievilcīgākie temati mūsdienu dabas aizsardzības kustībā. Taču videi draudzīga atkritumu savākšana un otrreizējā pārstrāde strauji gūst ievērību. Un Green Way šajā jomā ir viens no lielajiem inovatoriem.
– Vai ir kāda saistība ar Serbiju?
– Caur meitas uzņēmumu viņam daļēji pieder neliela firma Belgradā. Bet arī tajā, tāpat kā visā uzņēmumu grupā, nevienam nav kriminālas pagātnes.
– Es vienkārši netieku gudrs, kas viņam aiz ādas, – Bonds sacīja. – Par politiku intereses nav, terorisma noslieces nav novērotas. Gandrīz vai šķiet, ka viņš ir nolīgts piektdien sarīkot uzbrukumu vai kādu citu pasākumu. Taču nauda viņam diez vai būtu vajadzīga. – Bonds iedzēra kokteiļa malku. – Labi, tagad, detektīvinspektore Meidenstone, pastāstiet par pierādījumiem! Par otru apdegušo lapiņu no Mārčas. MI6 izlasīja vārdus “Ben-Hinoma” un “piektdiena, divdesmitais maijs”. Vai Skotlendjarda tiesmedicīnas ekspertiem izdevās vēl kaut ko noskaidrot?
Fillija ierunājās klusākā balsī, un Bondam vajadzēja pieliekties tuvāk. Viņš sajuta saldās, taču nenosakāmās smaržas. Kašmira svīteris viegli pieskārās viņa plaukstas virspusei.
– Izdevās gan. Viņi spriež, ka tur vēl ir rakstīts tā: “Kurss apstiprināts. Sprādziena rādiusam jābūt vismaz simts pēdas. Optimālais laiks – desmit trīsdesmit.”
– Tātad spridzeklis. Desmitos trīsdesmit piektdien, turklāt vakarā, kā vēstīja pirmais pārtvertais ziņojums. Un ar “kursu”, visticamāk, domāts kuģa vai