Carte blanche. Džefrijs Dīvers. Читать онлайн. Newlib. NEWLIB.NET

Автор: Džefrijs Dīvers
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Серия:
Жанр произведения: Шпионские детективы
Год издания: 2012
isbn: 978-9984-35-592-4
Скачать книгу
Varbūt radies īssavienojums.

      Izgājis no morga, viņš nonāca atklātā zālē, no kuras dubultdurvis labajā pusē veda uz galveno laukumu austrumu virzienā. Pa platu robu paneļu sienā telpā spiedās gaisma. Bonds to iegaumēja kā iespējamo bēgšanas ceļu, ja sāktos apšaude un viņam vajadzētu virzīties uz izeju.

      Pie grīdas bija piestiprināti vecumveci tērauda galdi ar brūniem un melniem plankumiem. Katram bija sava noteka. Protams, tie lietoti līķu sekcijai.

      Bonds turpināja ceļu uz ēkas ziemeļu spārnu, kura galā rindojās vairākas šauras telpas ar aizrestotiem logiem. Uzraksts paskaidroja: “Psihiatriskā nodaļa.”

      Durvis, kas veda uz pirmo stāvu, izrādījās aizslēgtas, tāpēc Bonds atgriezās pie trim telpām blakus dzelzceļa griezulim. Metodiski meklējumi beidzot ļāva uziet dūmu cēloni – vienā istabas stūrī uz grīdas plēnēja steigā sarīkots ugunskurs. Aģents pamanīja lielas deguša papīra plēksnes, uz kurām vēl vīdēja rakstu zīmes. Vienu Bonds centās satvert, taču tā sabirza pirkstos.

      “Esi rūpīgāks!” Bonds sev atgādināja.

      Viņš piegāja pie viena no vadiem, kas stiepās augšup pa sienu, norāva vairākus sudrabainās biezās līmlentes gabalus, ar kuriem vadi bija piestiprināti pie sienas, un sagrieza līmlenti sešu collu garās strēmelēs. Pēc tam viņš rūpīgi piespieda strēmeles pie pelēki melnajām plēksnēm, ieslidināja līmlentes kabatā un turpināja meklējumus. Otrajā telpā uzmanību piesaistīja sudrabains atspīdums. Piesteidzies klāt, viņš istabas stūrī atrada uz grīdas mētājamies sīkas metāla atlūzas. Arī tās viņš ar līmlentes gabaliņa palīdzību pacēla un iebāza kabatā.

      Tajā brīdī Bonds sastinga, jo ēka iedrebējās. Pēc mirkļa vibrācija stipri pieņēmās spēkā. Netālu iedārdējās dīzeļa motors. Acīmredzot strādnieki pirmīt bija devušies pusdienas pārtraukumā un tagad atgriezušies.

      “Laiks doties prom.” Bonds atgriezās telpā ar griezuli, lai dotos prom cauri tunelim.

      Un tikai par mata tiesu paglābās no ielauzta galvaskausa.

      Bonds nebija redzējis uzbrucēju, nebija dzirdējis viņa elpu vai atvēzēto ieroci, taču brīdī, kad svešinieka apģērbs absorbēja troksni, dīzeļmotora rīboņa šķita par dažiem decibeliem klusāka.

      Aģents instinktīvi lēca atpakaļ, un metāla caurule pašāvās garām.

      Ar kreiso roku Bonds stingri satvēra to, un uzbrucējs, gandrīz zaudējis līdzsvaru un aiz pārsteiguma neizlaidis ieroci no rokām, paklupa. Jaunais gaišmatis bija ģērbies lētā tumšā uzvalkā un baltā kreklā – pēc Bonda domām, apsardzes darbinieka formastērpā. Kaklasaiti viņš droši vien noņēmis, gatavodamies uzbrukumam. Apjukumā iepletis acis, viņš vēlreiz sagrīļojās un teju pakrita, taču acumirklī atguva līdzsvaru un neveikli metās virsū Bondam. Abi saķērušies nogāzās uz apaļās telpas netīrās grīdas. Bonds zināja, ka tas nav Īrs.

      Viņš pielēca kājās un spēra soli uz priekšu, savilkdams plaukstas dūrēs. Šī māņu kustība tika izdarīta ar nolūku piespiest muskuļoto puisi atkāpties un izvairīties no gaidāmā sitiena, un uzbrucējs tā arī rīkojās, sniedzot Bondam iespēju izvilkt ieroci. Tomēr viņš neizšāva – šis cilvēks jānotver dzīvs.

      Ieraudzījis pret sevi pavērsto četrdesmitā kalibra pistoli, uzbrucējs sastinga, taču ar roku taustījās zem žaketes.

      – Lai nu paliek, – Bonds vēsi norādīja. – Gulies zemē un izplet rokas!

      Svešais tomēr palika nekustīgi stāvam un nervozi svīda, bet roka kavējās viņa ieroča tuvumā. Bonds ievēroja, ka tā ir Gloka sistēmas pistole. Iedūcās svešinieka tālrunis. Viņš palūkojās uz žaketes kabatu.

      – Gulies zemē! Veicīgi!

      “Ja viņš izraus ieroci, es mēģināšu viņu ievainot, taču iespējams arī letāls iznākums,” Bonds sprieda.

      Tālrunis apklusa.

      – Tūlīt pat! – Bonds pavērsa ieroci zemāk, tēmēdams uz svešinieka labās rokas elkoni.

      Izskatījās, ka gaišmatis kuru katru brīdi padosies. Pleci viegli saguma, un acis ēnainajā gaismā iepletās, paužot izbailes un nedrošību.

      Nākamajā mirklī virszemē iedarbojās buldozers, un telpā no griestiem nobira ķieģeļu un zemes piku lietus. Bondam trāpīja pamatīgs akmens. Viņš saviebās un atkāpās, miegdams acis, lai izberzētu putekļus. Ja uzbrucējs būtu profesionālāks vai drosmīgāks, tad izvilktu ieroci un šautu. Taču viņš pagriezās un skrēja prom pa tuneli.

      Bonds nostājās savā iecienītākajā paukotāja pozā – kreisā pēda novietota mazliet priekšā un perpendikulāri labajai. Abām rokām satvēris ieroci, viņš izšāva ar apdullinoši skaļu troksni, un lode ieurbās vīrietim apakšstilbā. Svešais iekliegdamies smagi nogāzās zemē apmēram desmit jardu attālumā no ieejas tunelī.

      Telpa drebēja aizvien spēcīgāk un grabēja aizvien skaļāk, un arvien vairāk ķieģeļu krita no sienām. No griestiem bira ģipša un zemes lietus. Tieši uz brūces plecā uzkrita betona atlūza kriketa bumbiņas lielumā, un Bonds pēkšņās sāpēs nostenējās, taču apņēmīgi turpināja skriet cauri tunelim. Uzbrucējs rāpoja tuvāk plaisai, pa kuru iespīdēja saules gaisma.

      Buldozers tobrīd šķita atrodamies tieši virs galvas. “Kusties taču, nolāpīts!” Bonds sev pavēlēja. “Drīz vien ēka būs nolīdzināta līdz zemei.” Dīzeļdzinēja pukšķināšana pieņēmās skaļumā. Uz grīdas krita aizvien jauni ķieģeļi.

      “Diez vai es gribētu, lai mani te aprok dzīvu.”

      Līdz cietušajam palika tikai desmit jardu. “Uzliec viņam žņaugu, izvelc no tuneļa, nogādā drošā vietā – un sāc uzdot jautājumus.”

      Taču atskanēja apdullinošs krakšķis, un pavasara dienas maigā gaisma tuneļa galā izdzisa. Tās vietā iespīdēja divas degošas baltas acis, kas spiedās cauri putekļu miglai. Mirkli tās vērās nekustīgi un tad, gluži kā medījumu pamanījis lauva, mazliet pagriezās, pievērsdamās tieši Bondam. Buldozers neganti ieklepojās un neapturami rakās uz priekšu, stumdams sev pa priekšu zemes un akmeņu vilni.

      Bonds notēmēja, taču mērķi neredzēja – lāpsta atradās augstu, aizsedzot operatora kabīni. Transporta līdzeklis neatlaidīgi rāpās uz priekšu, stumdams zemi, ķieģeļus un būvgružus.

      Buldozers brauca aizvien tuvāk, un ievainotais kliedza, taču buldozerists viņu neredzēja. Ja arī pamanīja, tad par cilvēka bojāeju nenieka nebēdāja.

      Vēl reizi iekliedzies, uzbrucējs pazuda zem akmeņainās kārtas. Nākamajā mirklī žvadzošās kāpurķēdes pārrāpās pāri vietai, kur viņš tika aprakts.

      Drīz starmešu gaisma pazuda aiz gruvešu sienas, un tunelī iestājās piķa melna tumsa. Bonds ieslēdza kabatas lukturīti un metās skriet uz griezuļa telpu. Pie ieejas tajā viņš paklupa un spēji nogāzās – zeme un ķieģeļi apraka pēdas, tad augšstilbus.

      Pēc brīža smagums cieši piespieda ceļgalus pie grīdas.

      Buldozers grūda dubļainos gruvešus aizvien dziļāk telpā. Uzbērums jau bija sagrābis Bondu līdz viduklim. Pēc pusminūtes milzu slānis apraks arī galvu.

      Taču kalns buldozeram izrādījās par smagu; iespējams, tas uzdūrās ēkas pamatiem. Vilnis aprima. Buldozerists vēl nepaguva pārslēgt atpakaļgaitu, bet Bonds jau izkārpījās brīvībā un iztrausās no telpas. Acīs koda, plaušas neciešami sāpēja. Spļaudīdams putekļus un zemi, viņš pagrieza lukturīti pret tuneli. Tas izrādījās pilnībā aizbērts.

      Viņš izsteidzās cauri trim istabām bez logiem, kur pirmīt