– Tu varētu mazliet aizkavēties ar savu ziņojumu.
– Tad ķeries klāt, – Hirani attrauca, acīm atkal iemirdzoties. – Es varu piedāvāt vienu otru brīnišķīgu komplektu. Spēj tik izvēlēties!
Viņš slavēja savus izgudrojumus kā automašīnu pārdevējs savu preci.
– Mikrofons, kas barojas no indukcijas; atliek to novietot blakus elektrības kabelim, un nekāds akumulators nav vajadzīgs. Tas uztver balsis no piecdesmit pēdu attāluma un automātiski regulē skaļumu, lai izvairītos no skaņas kropļojumiem. Jā, un vēl mums lieti noder divu mārciņu naudas gabals, tūkstoš deviņi simti deviņdesmit ceturtajā gadā Anglijas bankā izdotā trīssimtgades piemiņas monēta. Pietiekami liels retums, tālab parasti cilvēks monētu nevis pārdod, bet patur, lai tā nes laimi. Baterija darbojas četrus mēnešus.
Bonds nopūtās. Šīs ierīces, kuras izmantot viņam ir liegts, šķita sasodīti ideālas. Viņš pateicās ieroču meistaram un piebilda, ka drīz atkal ieradīsies. Pēc tam Bonds atgriezās kabinetā. Mērija Gudnaita vēl strādāja, lai gan uzkavēties nebija iemesla. – Steidzies nu mājās. Visu labu, Gudnaita.
Asistente iedomājās par priekšnieka nesen gūtajiem ievainojumiem un apspieda savu mātes instinktu, jo no pieredzes zināja, ka tiks atvairīta.
– Apkop brūces, Džeims! – viņa uzsauca, paņēma rokassomiņu un mēteli.
Atlaidies krēslā, Bonds piepeši saoda savu sviedru aromātu un pamanīja zem nagiem ķieģeļu drumslas. Radās vēlme braukt uz mājām un ieiet dušā. Izdzert kādu glāzīti. Taču vispirms jānokārto darīšanas.
Pievērsies datoram, Bonds atvēra Golden Wire vispārējās informācijas datubāzi un noskaidroja Sevēra Haidta uzņēmuma un mājas adreses – interesantā kārtā māja bija Keningtaunā, Londonas austrumu rajonā, kur parasti apmetas cilvēki ar zemākiem ienākumiem. Green Way International galvenā mītne atradās Temzas krastā pie Reinemas, blakus Dabas aizsardzības parkam.
Bonds aplūkoja Haidta māju un Green Way International ēkas satelītkartē. “Ārkārtīgi vajag sākt šā cilvēka novērošanu.” Taču Bonds saprata, ka likumīgi to veikt nav iespējams, ja neiesaista Osbornu-Smitu un A-nodaļas okšķeru vienības no MI5. Bet… uzzinājis, kas ir Haidts, Osborns-Smits tūlīt dosies “aizturēt” gan viņu, gan Īru. Bonds vēlreiz izvērtēja risku. “Cik reālas ir bažas, ka pēc šo divu cilvēku aresta pārējie sazvērnieki pasteidzinās slaktiņa sarīkošanu vai, gluži otrādi, pazudīs un sarīkos uzbrukumu nākamajā mēnesī vai nākamajā gadā?”
Džeimsa Bonda pieredze liecināja, ka ļaunums var būt nenogurdināmi pacietīgs.
“Tātad… Novērot vai nenovērot?”
Brīdi svārstījies, Bonds negribīgi pacēla klausuli.
17. NODAĻA
Pusseptiņos Bonds piestūrēja pie sava dzīvojamā nama un atpakaļgaitā ieripināja garāžā brīvajā vietā blakus zaļajam sacīkšu Jaguar automobilim. Tad viņš uzkāpa otrajā stāvā, atslēdza durvis, deaktivēja signalizāciju un ar īpašu drošības metodi – ātru videoattēlu pārskatīšanu – noskaidroja, ka dzīvokli apmeklējusi tikai mājkalpotāja Meja. Pieņemot sievieti darbā, Bonds jutās mazliet neērti, kad paziņoja, ka strādā valsts iestādē un darbavieta pieprasa uzstādīt dzīvoklī novērošanas kameru; tas jānovēro arī viņa prombūtnes laikā un pat tad, kad strādā mājkalpotāja. “Ņemot vērā to, ka jūs esat patriots un strādājat valsts labā, ser, man tas nieks vien ir,” atteica uzticamā sieviete. Šķiet, uzrunu “ser” izpelnījās tikai Bonds.
Viņš ieslēdza automātisko atbildētāju. Atstāta viena ziņa no drauga Fuāda Haraza, apsviedīga un impozanta jordānieša, kas dzīvo Meifērā un strādā dažādās komercdarbības jomās, kas lielākoties saistītas ar transportu: vieglajiem automobiļiem, lidmašīnām un vispārsteidzošākajām jahtām, kādas Bonds jebkad redzējis. Abi ar Harazu viņi bija biedri azartspēļu klubā “Komodors” Bērklija skvērā.
Atšķirībā no daudziem citiem Londonas klubiem, kur par biedru varēja kļūt, samaksājot piecsimt mārciņu un piesakoties diennakti iepriekš, “Komodors” bija nopietna iestāde, kur kandidātus pienācīgi un nesteidzīgi izvētīja. Iestājoties klubā, jaunajam biedram bija jārēķinās ar vairākiem bargiem noteikumiem, piemēram, apģērba kodeksu un nevainojamu uzvedību pie galda. Tāpat klubs varēja lepoties ar lielisku restorānu un vīna krājumiem.
Harazs aicināja ieturēt vakariņas. – Ir kāda problēma, Džeims. Es negaidīti esmu kļuvis par aizbildni divām daiļavām no Sentropēzas. Kā tas notika? Tas ir pārāk garš un sarežģīts stāsts. Uzzināsi, kad tiksimies. Divām sievietēm mana šarma nepietiks. Izlīdzēsi?
Bonds smaidīdams piezvanīja draugam un paskaidroja, ka viņam ir citi plāni. Tika nolemts vakariņas pārcelt uz citu dienu.
Pēc tam Bonds izpildīja savu dušas rituālu – vispirms verdoši karsts ūdens, tad ledains, un pēc tam noberzēšanās ar dvieli. Pārlaidis pirkstus vaigiem un zodam, viņš nolēma neatteikties no vecumvecā aizsprieduma neskūties divreiz dienā. Pēc tam viņš sevi sabāra: “Kāpēc tu vispār par to domā? Fillija Meidenstone ir skaista un gudra un brauc ar velnišķīgi glītu motociklu, taču vienlaikus ir darbabiedrene. Un nekas vairāk.”
Tomēr acu priekšā ne saukts, ne lūgts pavīdēja melnais pieguļošais ādas kombinezons.
Uzvilcis peldmēteli, Bonds iegāja virtuvē, ielēja glāzē Basil Hayden’s viskiju, iemeta vienu gabaliņu ledus un izdzēra pusi, izbaudīdams aso riekstu garšu. Pirmais malks dienā nemainīgi šķita vislabākais, sevišķi tādu notikumu atspulgā – pēc grūtas cīņas ar ienaidnieku un pirms vakara skaistas sievietes sabiedrībā…
“Rimsties!” viņš sev atkal pārmeta.
Viņš sēdēja vecā ādas krēslā dzīvojamā istabā, kurā nebija daudz mēbeļu. Lielākoties tās bija mantotas no vecākiem un nonākušas te pēc tam, kad kādu laiku glabājušās noliktavā Kentā netālu no viņa krustmātes dzīvesvietas. Dažas mantas viņš bija iegādājies pats – pāris lampas, rakstāmgaldu un krēslu, kā arī Bose stereosistēmu, kuru ieslēgt parasti nebija laika.
Uz kamīna dzegas rindojās vecāku un vecvecāku – skotu no tēva puses, šveiciešu no mātes – fotogrāfijas sudraba ietvaros. Dažās fotogrāfijās krustmāte Čārmiana bija redzama kopā ar Bondu Kentā. Pie sienas karājās citas fotogrāfijas, kuru autore bija viņa māte, ārštata fotogrāfe. Vairums melnbalto fotogrāfiju attēloja visdažādākās ainas – politiskās sanāksmes, arodbiedrību sapulces, sporta sacīkstes, eksotisku vietu panorāmas ainavas.
Vidū gozējās neparasts mākslas priekšmets – lode. Tai nebija nekāda sakara ar aģenta amatu O-nodaļas 00 vienības Ārzemju attīstības grupā. Tā piederēja pavisam citam Bonda dzīves laikam un vietai. Viņš piegāja pie kamīna, pāris reižu pagrozīja lodi pirkstos, tad atlika to vietā un atkal apsēdās krēslā.
Par spīti apņēmībai saglabāt attiecības ar Filliju – ar aģenti Meidenstoni – tikai profesionālā līmenī, Bonds gluži neviļus domāja par viņu kā par sievieti.
Sievieti, kas vairs nav saderināta.
Spiests atzīt, ka pret Filliju jūt ne tikai fizisku iekāri, Bonds sev uzdeva jautājumu, kuru arī agrāk – lai gan retumis – bija nācies apsvērt par citām sievietēm. “Vai mūsu attiecības var kļūt nopietnas?”
Bonda mīlas dzīve bija sarežģītāka nekā vairumam cilvēku. Biežie komandējumi, prasības