– Jā.
– Laiks šodien ir labāks.
– Jā.
– Cerams, pagūsi izbaudīt sauli.
Lūdzu, izbeidz tarkšķēt un pasteidzies!
– Jā, – es nošņācu, sakodis zobus, un palūkojos uz Anu.
Viņa strauji novēršas.
Viņa mani vēro. Vai es viņu interesēju?
Es jūtu sirdī atplaukstam cerību.
– Te būs. – Sieviete piemiedz man ar aci un novieto dzērienus uz paplātes. – Samaksā pie kases, saldumiņ. Lai tev jauka diena!
Man izdodas pieklājīgi atbildēt: – Pateicos.
Anastasija sēž pie galda un pēta pirkstus. Man nav ne jausmas, par ko viņa domā.
Varbūt par mani?
– Kas jums ir prātā? – es jautāju.
Viņa satrūkstas un pietvīkst. Es tikmēr nolieku uz galda viņas tēju un savu kafiju. Meitene samulsusi klusē. Kāpēc? Vai viņa patiesībā nevēlas šeit būt?
– Jūsu domas? – es atgādinu, un viņa pieskaras tējas maisiņam.
– Man šī tēja garšo vairāk nekā jebkura cita, – viņa saka, un es iegaumēju, ka viņai garšo Twinings angļu brokastu tēja. Vēroju, kā viņa iemērc maisiņu ūdenī. Tas ir rūpīgs žests, bet rezultāts ir juceklīgs. Viņa gandrīz tūlīt izņem maisiņu ārā un novieto uz apakštasītes. Es jūtu lūpas uzjautrinājumā saraucamies. Kad viņa paskaidro, ka dod priekšroku vājai un melnai tējai, es brīdi nodomāju, ka viņa apraksta iecienītos vīriešus.
Savaldies, Grej. Viņa runā par tēju.
Pietiek vilcināties; laiks ievākt informāciju. – Vai jūs esat ar viņu kopā?
Viņa sarauc pieri. Virsdegunē izveidojas neliels “v”.
– Ar kuru?
Man patīk šī atbilde.
– Fotogrāfu. Hosē Rodrigesu.
Viņa smejas. Par mani.
Par mani!
Un es nezinu, vai tas notiek atvieglojuma dēļ vai arī es viņu uzjautrinu. Kaitinoši. Es viņu neizprotu. Vai es viņai patīku vai ne? Viņa paskaidro, ka Hosē esot tikai draugs.
Saldumiņ, viņš grib būt kaut kas vairāk.
– Kāpēc domājat, ka mēs esam kopā? – viņa jautā.
– Tas, kā viņam uzsmaidījāt. Un viņš atbildēja. – Tev nav ne jausmas, vai ne? Zēns ir iemīlējies.
– Hosē man ir kā brālis, – viņa atbild.
Labi, tātad iekāre ir vienpusēja. Vai viņa vispār saprot, cik pievilcīga ir? Kad nolobu papīru no smalkmaizītes, Ana to nopēta, un es brīdi iztēlojos viņu uz ceļiem sev priekšā, kamēr es viņu baroju ar maziem kumosiem. Interesanta doma… un uzbudinoša. – Vai vēlaties pagaršot?
Viņa papurina galvu. – Nē, paldies, – viņa vilcinoties atbild un atkal piekaļ skatienu rokām. Kāpēc viņa tā nervozē? Vai manis dēļ?
– Un tas zēns, kuru vakar sastapu veikalā? Arī ar viņu jūs neesat kopā?
– Nē, Pols ir tikai draugs. Vakar jau es jums to teicu. – Ana atkal sarauc pieri, šķietami apjukusi, un aizstāvoties sakrusto rokas uz krūtīm. Viņai nepatīk jautājumi par šiem zēniem. Atceros, cik neveikli viņa jutās, kad puisis veikalā aplika roku viņai apkārt, paziņodams par īpašumtiesībām. – Kāpēc jūs tas interesē? – viņa jautā.
– Vīriešu klātbūtnē jūs manāmi nervozējat.
Meitene iepleš acis. Tās ir patiesi skaistas, to krāsa man atgādina Kabo okeānu, neticamu zilu ūdeni. Vajadzētu viņu turp aizvest.
Ko? No kurienes šī doma?
– Jūs mani nedaudz biedējat, – viņa saka un atkal sāk lauzīt rokas. Viņa uzvedas pakļāvīgi, bet vienlaikus arī… izaicinoši.
– Tā ir pareiza reakcija.
Jā. Tā ir. Tikai daži cilvēki ir pietiekami drosmīgi, lai atzītu, ka es viņus biedēju. Ana ir godīga, un es to pasaku, bet viņa novērš skatienu, un es nezinu, ko viņa domā. Cik tracinoši! Vai es viņai patīku? Vai arī viņa pacieš šo tikšanos, lai neizjauktu Kevanas interviju? Kā ir patiesībā?
– Jūs esat noslēpumaina būtne, Stīlas jaunkundze.
– Manī nav nekā noslēpumaina.
– Domāju, ka jūs esat ļoti savaldīga. – Kā jebkura laba Pakļautā. – Izņemot brīžus, kad sarkstat, protams, un jūs to darāt bieži. Man tikai gribētos zināt, kāpēc tas notiek. – Lūk. Tagad viņai nāksies atbildēt. Es iemetu mutē smalkmaizītes kumosu un gaidu.
– Vai jūs vienmēr uzdodat tik intīmus jautājumus?
Vai tiešām tas bija tik intīmi? – Nebiju pamanījis, ka to daru. Vai es jūs aizskāru?
– Nē.
– Ļoti labi.
– Bet jūs esat augstprātīgs.
– Esmu pieradis panākt to, ko vēlos, Anastasija. Visās jomās.
– Par to es nemaz nešaubos, – viņa nomurmina un painteresējas, kāpēc nelūdzu uzrunāt sevi vārdā.
Kā, lūdzu?
Un es atceros, kā viņa iegāja mana biroja liftā… un kā izklausījās mans vārds no viņas lūpām. Vai viņa redz man cauri? Vai arī tīšām cenšas noskaņot naidīgi? Es paskaidroju, ka mani par Kristjenu sauc tikai radinieki…
Es pat nezinu, vai tas ir mans īstais vārds.
Nedomā par to, Grej.
Es mainu sarunas tematu. Gribu vairāk zināt par Anu.
– Vai esat vienīgais bērns?
Viņas skropstas vairākas reizes notrīs, pirms viņa atbild apstiprinoši.
– Pastāstiet man par saviem vecākiem.
Viņa paceļ skatienu pret debesīm, un man nākas apvaldīt vēlmi viņu norāt.
– Mana māte dzīvo Džordžijā kopā ar savu jauno vīru Bobu. Patēvs mitinās Montesano.
Protams, es to visu jau lasīju Velča ziņojumā, bet ir svarīgi to dzirdēt no Anas. Runājot par patēvu, viņa sirsnīgi pasmaida.
– Un jūsu tēvs?
– Nomira, kad biju vēl zīdainis.
Es uz brīdi atgriežos murgā un redzu nekustīgu augumu uz netīras grīdas. – Man ļoti žēl, – es nomurminu.
– Es viņu neatceros, – Ana nosaka, atsaucot mani tagadnē. Viņas sejas izteiksme ir skaidra un moža, un es saprotu, ka Reimonds Stīls bijis labs tēvs šai meitenei. Toties attiecības ar māti… tas vēl jānoskaidro.
– Tātad jūsu māte apprecējās vēlreiz?
Viņa rūgti iesmejas. – Jā, tā varētu teikt. – Tomēr viņa neko vairāk nepaskaidro. Ana ir viena no retajām sievietēm, kas spēj sēdēt klusējot. Tas ir lieliski, bet šobrīd vēlos kaut ko citu.
– Jūs neesat īpaši runīga, vai ne?
– Tāpat kā jūs, – viņa