Vai es esmu vienīgais, kurš spēj to panākt? Interesanti.
– Šis ir Hosē Rodrigess, mūsu fotogrāfs, – Anastasija saka un atplaukst, viņu iepazīstinot.
Sasodīts! Vai šis ir viņas draugs?
Arī Rodrigess staro, baudot Anas jauko smaidu.
Vai viņi drāžas?
– Greja kungs. – Rodrigess drūmi uzlūko mani, kad sarokojamies. Tas ir brīdinājums. Viņš iesaka man atkāpties.
Viņam Ana patīk. Ļoti patīk.
Sāksim cīņu, puika.
– Ko jūs no manis vēlaties? – Manā balsī skan izaicinājums, un viņš to sadzird, bet Ketrīna iejaucas un norāda uz krēslu. Viņai patīk uzņemties vadību. Es uzjautrināts apsēžos. Cits jauneklis, kurš laikam strādā kopā ar Rodrigesu, ieslēdz gaismu, un es uz brīdi apžilbstu. Tiklīdz atgūstos, es ar skatienu uzmeklēju skaisto Stīlas jaunkundzi. Viņa ir nostājusies tālākajā malā un vēro notiekošo. Vai viņa vienmēr šādi atvirzās nostāk? Varbūt tāpēc viņa draudzējas ar Kevanu; Ana labprāt turas ēnā un ļauj Ketrīnai nostāties starmešu gaismā.
Hmm… dzimusi Pakļautā.
Fotogrāfs šķiet pietiekami profesionāls un iegrimis darbā. Es vēroju Stīlas jaunkundzi, kamēr viņa pēta mūs abus. Mūsu skatieni sastopas. Viņa uz mani raugās atklāti un nevainīgi, un es brīdi apsveru atteikšanos no ieceres. Bet nākamajā mirklī viņa iekožas lūpā, un es strauji ievelku elpu.
Mierīgāk, Anastasija. Es klusībā pavēlu viņai novērsties, un viņa paklausa, it kā būtu mani dzirdējusi.
Laba meitene.
Ketrīna lūdz man piecelties, un Rodrigess turpina fotografēt. Drīz esam beiguši, un jāizmanto iespēja.
– Vēlreiz pateicos, Greja kungs. – Ketrīna sper soli uz priekšu un paspiež man roku. Viņai seko fotogrāfs, kura sejā jaušama vāji slēpta nepatika. Šis naidīgums izvilina no manis smaidu.
Vecīt, tev nav ne jausmas.
– Ar nepacietību gaidīšu jūsu rakstu, Kevanas jaunkundze, – es nosaku, pieklājīgi pamājis. Mani interesē Ana. – Vai pavadīsiet mani, Stīlas jaunkundze? – es jautāju, tuvodamies viņai pie durvīm.
– Protams, – viņa pārsteigta nosaka.
Izmanto mirkli, Grej.
Es nevērīgi atvados no pārējiem un vedinu Anu ārā, jo gribu panākt, lai viņa ir tālāk no Rodrigesa. Izgājusi gaitenī, viņa neveikli virpina pirkstos matus, un Teilors man seko.
– Es tevi pasaukšu, Teilor, – es nosaku un, tiklīdz viņš attālinājies, aicinu Anu uz kafiju. Aizturējis elpu, gaidu viņas atbildi.
Garās skropstas noslīgst zemāk. – Man jāved visi mājās, – viņa apjukusi iebilst.
– Teilor! – es pasaucu, un Ana satrūkstas. Viņa acīmredzami nervozē manā klātbūtnē, un es nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Turklāt viņa nemitīgi mīņājas. Ir grūti saglabāt skaidru prātu, ja visu laiku jādomā par interesantiem veidiem, kā viņu nomierināt.
– Vai viņi dzīvo pie universitātes? – Viņa pamāj, un es lūdzu Teiloram aizvest viņas draugus mājās.
– Vai tagad iedzersiet kafiju kopā ar mani?
– Nu, Greja kungs… – Viņa apklust.
Velns. Viņa atteiksies. Es zaudēšu šo darījumu. Bet viņa uzlūko mani, acīm mirdzot. – Vispār Teiloram nevajag piepūlēties. Ja esat ar mieru mirkli pagaidīt, es apmainīšos mašīnām ar Keitu.
Mani pārņem atvieglojums, un es pasmaidu. Tikšanās norunāta! Atvēris durvis, es ielaižu viņu atpakaļ istabā, kamēr Teilors cenšas noslēpt savu apjukumu.
– Lūdzu, atnes manu jaku, Teilor.
– Tūlīt, kungs.
Viņš pagriežas un, lūpām aizdomīgi saraucoties, dodas prom. Es samiegtām acīm skatos, līdz viņš nozūd liftā, un pats atbalstos pret sienu, gaidot Stīlas jaunkundzi.
Ko lai viņai saku?
“Vai vēlies kļūt par manu Pakļauto?”
Nē. Mierīgāk, Grej. Soli pa solim.
Teilors atgriežas pēc dažām minūtēm, turēdams rokā manu jaku.
– Vai tas ir viss, kungs?
– Jā. Pateicos.
Viņš atdod man jaku, un es palieku stāvam gaitenī kā muļķis.
Cik ilgi Anastasija kavēsies? Es ielūkojos pulkstenī. Viņa acīmredzot cenšas nokārtot mašīnu maiņu ar Ketrīnu. Vai arī runā ar Rodrigesu, paskaidrojot, ka iedzer kafiju, lai man izpatiktu un es neatsauktu savu atbalstu rakstam. Es sadrūmis prātoju, ka varbūt viņa velta Rodrigesam atvadu skūpstu.
Sasodīts!
Ana pēc brīža iznāk pa durvīm, un es apmierināts secinu, ka viņa neizskatās nupat skūpstīta.
– Labi, – viņa apņēmīgi nosaka. – Varam iet pēc kafijas. – Bet piesārtušie vaigi nodod viņas centienus izklausīties pārliecinātai.
– Tikai pēc jums, Stīlas jaunkundze. – Es apslāpēju savu prieku, kad viņa sāk iet man pa priekšu. Mani pārņem ziņkāre par viņas attiecībām ar Ketrīnu, it īpaši saderību. Es pajautāju, cik ilgi abas ir pazīstamas.
– Kopš pirmā mācību gada. Viņa ir labs draugs. – Meitenes balss ir sirsnīga. Viņa acīmredzami ir pieķērusies draudzenei. Viņa mēroja tālo ceļu līdz Sietlai, lai mani intervētu saslimušās Ketrīnas vārdā, un es ceru, ka viņa saņem pretī tādu pašu uzticību un cieņu.
Tiklīdz nospiežu lifta pogu, durvis atveras. Kaislīgā apskāvienā savijies pārītis atsprāgst viens no otra. Mēs izliekamies viņus neredzam, bet es pamanu Anastasijas nerātno smaidu, kad ieejam liftā.
Kamēr braucam uz pirmo stāvu, gaisā sabiezē nepiepildītas alkas. Un es nezinu, no kurienes tās strāvo – no pārīša aiz mums vai no manis.
Jā. Es viņu gribu. Vai viņa gribēs to, ko varu piedāvāt?
Jūtos atvieglots, kad durvis atveras, un satveru viņas plaukstu. Tā ir vēsa, nevis nosvīdusi, kā biju domājis. Varbūt es neatstāju uz viņu tādu iespaidu, kā gribētos. Jūtos vīlies.
Aizejot dzirdam, kā pārītis nokaunējies spurdz.
– Kas gan tik īpašs piemīt liftiem? – es nomurminu. Un jāatzīst, ka viņu spurdzieniem piemīt kaut kas veselīgs un naivs, turklāt apbrīnojami valdzinošs. Stīlas jaunkundze šķiet tikpat naiva kā viņi, un, ejot pa ielu, es atkal apšaubu savus nodomus.
Ana ir pārāk jauna, pārāk nepieredzējusi, bet – velns un elle! – man patīk sajust viņas plaukstu savējā.
Kafejnīcā es lūdzu viņai atrast galdiņu un pajautāju, ko viņa dzers. Meitene stomīdamās pasūta angļu brokastu tēju bez maisiņa. Tas man ir kaut kas jauns.
– Nevis kafiju?
– Man negaršo kafija.
– Labi, tēju bez maisiņa. Cukuru?
– Nē, paldies, – viņa attrauc, pētīdama pirkstus.
– Vai paņemt arī kaut ko ēdamu?
– Nē, pateicos. – Viņa papurina galvu un pārmet matus pār plecu. Uzmirdz kastaņbrūni pavedieni.
Man